Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Mana atmiņa saka, ka tā bija zirgskābene, jo emocionālajā fonā vīd spēcīgs augšuptiecīgs augs ar stingru stiegrainu kātu, kaut varēja būt arī kādi citi ziedoši augi, piemēram, biškrēsliņi. Bet labāk visu pēc kārtas.
 Esmu pirmoreiz Gundegas Repšes laukos — Meņģeļos. Kamēr saimniece gatavo brokastis, man ir uzdots iet laukā un salasīt puķes vāzei. Rīta spirgtums, labības lauku plašums teju līdz apvārsnim, zāles, koku, briestošu kviešu un ziedošu augu smarža, putnu vīterošana. Plāna migliņa virs dīķa. Rasā mikli ugunskura pelni. Dārzā un ceļmalā — puķes, ko Dievs sējis un cilvēki vien piepalīdzējuši. Lauka ilzīte un dzeltenā ilzīte, baltais un sarkanais āboliņš, pa retai magonei (nav jau kā ceļā no Zaļeniekiem līdz Tērvetei, kur labajā pusē magoņu krāšņums), zvaniņi (pļavas pulkstenīte), pa retai gundegai (hmm…) un rudzupuķei, neaizmirstulīte, vīgrieze, tīruma pēterene, cigoriņš, madara, īstā jāņuzāle — birztalas nārbulis... Pušķis veidojas jo košs, nesu istabā, zobgalīgi vaicāju:
 — Vai būs labs?
 Gundega uzmet skatienu.
 — Labs, tikai vajag vertikālu akcentu.
 Ejam abas. Riņķojam ap māju. Nav nekā! Bet grāvmalā — zirgskābenes garais, stiegrainais stāvs, rūsgana ziedu liesma.
 — Ņemam šo! — Gundega saka.
 Gundega teic — viņa pušķī jau redzot biškrēsliņu, viņa zinot, kur divi aug. Ceļa malā arī ir, tie tiek nogriezti. Otrpus ceļam atrodam piecus violetus asos dadžus, tie arī der.
 Es ilgi meklēju nosaukumu grāmatai par Gundegu Repši. Neskaitāmas reizes man šķita, ka nu esmu atradusi, taču pēc pāris dienu ilgas laimes izjūtas, katrreiz sapratu, ka nosaukums neizsaka galveno, ko gribu pateikt, — tas vai nu pārāk klaji piesaka manu skatījuma leņķi, vai viennozīmīgi formulē atsevišķu Gundegas daiļrades aspektu, vai atklāj tikai kādam vienam viņas dzīves posmam raksturīgo, vai arī sniedz kategorisku vispārinājumu. Variāciju bija daudz.
 Un tad atmiņā uzausa lauku puķu pušķis, kuram Gundega iedeva vertikālu dominanti. Vertikāli virs horizonta, kurš reizēm šķiet izliekts. Vertikāli starp citu puķu vektoriem, jo, lai tā būtu stabila, ir vajadzīgs pamats. Puķes. Vāzē. Daudzas un dažādas. Tad vertikāle kļūst simbols garīgajām vērtībām, kuras tiekties īstenot, — iepazīstot un pieņemot cilvēces iepriekš radītās un laika apstiprinātās, iemācītās, pašas atklātās un izsāpētās. Ne vienmēr vārdā nosauktas. Ne vienmēr acīmredzamas. Redzamā pasaule dažkārt signalizē par neredzamās vertikāles klātbūtni. Saknes, kas stīdz lejup, ir daļa no vertikāles — gādā par spēku tās augšuptiecībai.
 “Brodskim reiz Amerikā prasīja: kā tas iespējams, ka cilvēks, kurš uzaudzis komunālā dzīvoklī aiz skapja, pēc tam var kļūt par Nobela laureātu? Viņš atbildēja, ka ierobežota fiziska telpa kompensējas, cilvēkam paplašinot savu iekšējo telpu. Ja nav iespējams virzīties uz ārpusi, tad vektors tiek pagriezts uz iekšpusi. Iet dziļumā.”
 Gundegas Repšes dzīvei un daiļradei veltītās grāmatas nosaukums “Brīvie vektori” ir saistāms ar ģeometrijas jēdzienu ‘vektors’, kas apzīmē orientētu taisnes nogriezni, t. i., tādu taisnes nogriezni, kurš savieno divus punktus un ir norādīts, kuru no šiem punktiem uzskatīt par nogriežņa sākumu un kuru — par gala punktu. Vektors ir virzība uz mērķi. Šīs grāmatas uzmanības centrā ir literāro darbu rašanās impulsi, ieceres ģenēze, darbu mākslinieciskā struktūra un recepcija: brīvie vektori, kas spēj būt paralēli sev jebkurā telpas punktā.