Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1945. gadā mūsu vecāki aizceļoja un mums par aprūpētājiem atstāja divus vīriešus, kuri, iespējams, bija noziedznieki. Mēs toreiz dzīvojām Londonā, ielā, kuru sauca Rūvini dārzi, un kādu rītu māte, vai varbūt tas bija tēvs, ieminējās, ka pēc brokastīm ģimenei vajadzētu aprunāties, un pateica, ka viņi mūs uz gadu atstās vienus, bet paši dosies uz Singapūru. Nav jau nekas ilgs, viņi teica, un tomēr kāds laiciņš. Protams, viņu prombūtnes laikā mēs tiksim pienācīgi aprūpēti. Es vēl atceros, ka tēvs, paziņodams šos jaunumus, sēdēja dārzā uz viena no tiem neērtajiem dzelzs krēsliem, bet māte, vasaras kleitā tieši viņam aiz muguras, skatījās, ko mēs teiksim. Pēc brīža viņa satvēra manas māsas Reičelas roku un piespieda sev pie vidukļa, it kā spētu to sasildīt.
 Nedz es, nedz Reičela nebildām ne vārda. Mēs stīvi raudzījāmies tēvā, kurš nu visos sīkumos stāstīja par to, kā viņi lidos ar jauno Avro Tudor I, kura priekštecis, bumbvedējs Lancaster, spējis nolidot vairāk nekā trīssimt jūdžu stundā. Pa ceļam vismaz divas reizes nākšoties nolaisties un pārsēsties citā lidmašīnā. Viņam esot uzdots pārņemt Unilever galveno Āzijas biroju, karjerā tas esot solis uz augšu. Labums no tā būšot mums visiem. Viņš nopietni runāja, un māte vienubrīd pagriezās palūkoties uz savu augusta dārzu. Kad tēvs bija visu pateicis, viņa, redzēdama, ka esmu apstulbis, pienāca un izlaida pirkstus man caur matiem kā ķemmi.
 Man toreiz bija četrpadsmit gadu, Reičelai — gandrīz sešpadsmit, brīvdienās mūs pieskatīšot aizgādnis, kā izteicās mana māte. Vecāki viņu sauca par darbabiedru. Gan es, gan māsa ar viņu jau bijām pazīstami un dēvējām par Naktstauriņu, pašu izdomātā iesaukā. Mēs bijām ģimene, kurai bija paradums dot iesaukas, un tas nozīmē, ka reizē bijām arī ģimene, kurā bija cieņā maskas. Reičela man jau bija teikusi, ka, viņasprāt, Naktstauriņš ir kaut kāds noziedznieks.
 Šī vienošanās izskatījās savāda, taču pēckara laikā dzīve vēl aizvien bija patvaļīga un mulsinoša; tāpēc neko neparastu mēs vecāku ierosinājumā nenomanījām. Kā jau bērni, samierinājāmies, būs tā, kā ir nolemts, un talkā nāks Naktstauriņš, kurš nesen bija kļuvis par mūsu apakšīrnieku un apmeties trešajā stāvā — necils vīrietis, liela auguma, taču kustībās tik kautrīgs, ka līdzinājās naktstauriņam. Tēvs un māte droši vien bija nosprieduši, ka uz viņu var paļauties. Vai arī viņiem bija skaidrs, ka Naktstauriņš ir noziedzīga persona, mēs neņemtos apzvērēt.
 Kaut kad agrāk laikam bija mēģināts mūs padarīt par saliedētu ģimeni. Tēvs dažkārt ļāva man iet viņam līdzi uz Unilever kabinetiem, kuri nedēļas nogalēs un svētku dienās bija tukši, un, kamēr viņš bija aizņemts, es klaiņoju pa ēkas divpadsmito stāvu, kas atgādināja pamestu pasauli. Es atklāju, ka visas atvilktnes ir aizslēgtas. Nekā nebija papīrgrozos, nekā — pie sienām, tikai viņa kabinetā pie sienas karājās liela, reljefa karte, kurā bija attēlotas firmas ārzemju filiāles: Mombasa, Kokosu salas, Indonēzija. Un, tuvāk mājām, teritorijas, kuras droši vien pakļāvās manam tēvam, pilsētas, kuras nožogoja Vidusjūru: Trieste, Heliopole, Bengāzī, Aleksandrija. Šeit kravām tika rezervētas tilpnes uz simtiem kuģu, kas brauca uz Austrumiem, turp un atpakaļ. Lampiņas, kas apzīmēja šīs pilsētas un ostas, nedēļas nogalēs nedega, tās slīga tumsā gluži tāpat kā šie tālie priekšposteņi.
 Pēdējā brīdī tika nolemts, ka māte vēl paliks dažas nedēļas līdz vasaras beigām, lai ar īrnieku vienotos par visu nepieciešamo un sagatavotu mūs abus jaunajām internātskolām. Pirms tam, kad tēvs viens pats aizlidoja tālu pasaulē, bija sestdiena, un es vēl reizi devos viņam līdzi uz darbu netālu no Kerzona ielas. Viņš bija ierosinājis izstaigāties, jo nākamās dienās viņa ķermenis tikšot vārdzināts lidmašīnā. Tā nu mēs ar autobusu aizbraucām līdz Dabas muzejam, tad cauri Haidparkam aizgājām līdz Meifērai. Viņš bija neparasti mundrs un līksms, dungoja Nātnas krāgas, sirdis nātnas, / Valkā, līdz driskās, svešumā tālā, atkārtoja šīs rindas vēl un vēlreiz gandrīz bramanīgi, it kā tas būtu svarīgs dzīves likums. “Ko tas nozīmē?” es toreiz sev jautāju. Vēl atceros, ka bija vajadzīgas vairākas atslēgas, lai iekļūtu ēkā, kurā viņa darbavieta aizņēma visu pašu augstāko stāvu. Es stāvēju pie lielās, vēl aizvien neapgaismotās kartes un mācījos no galvas pilsētas, kurām viņš tuvākās naktīs lidos pāri. Jau toreiz kartes man bija mīļas. Nostājies man aiz muguras, viņš ieslēdza lampiņas, un kalni reljefajā kartē sāka mest ēnu, tomēr uzmanību tagad piesaistīja ne tik daudz lampiņas, cik zilgani izgaismotās ostas un milzīgie neapspīdētās zemes plašumi. Kopaina vairs nebija ieraugāma, un arī mūsu vecāku laulību mēs ar Reičelu toreiz droši vien redzējām tikpat nepilnīgi. Par savu dzīvi viņi ar mums gandrīz nebija runājuši. Mēs bijām pieraduši pie daļējiem stāstiem. Mūsu tēvs bija piedalījies iepriekšējā kara pēdējos posmos, un es šaubos, vai viņš tik tiešām jutās mums piederīgs.
 Ja reiz bija jābrauc prom, tātad mātei gluži vienkārši jādodas līdzi: viņai taču, mēs domājām, jādzīvo turpat, kur tēvam — māte bija viņa sieva. Būs mazāka nelaime, ja mēs paliksim vieni paši, ģimene nesabruks tik ļoti kā tad, ja viņa paliktu Rūvini dārzos rūpēties par mums. Un, viņi skaidroja, mēs nevaram tā pēkšņi aiziet no skolām, kurās ar tik lielu piepūli bijām uzņemti. Pirms tēva aizceļošanas mēs visi barā metāmies viņam ap kaklu. Naktstauriņš uz visu nedēļas nogali bija taktiski nozudis.