Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DUNDURI UN DĒMONI

Grāmata pievienota: 13.04.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Einfelds
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
3.10 Eur
Izdošanas gads:
2017

Stāstu krājums DUNDURI UN DĒMONI ir spilgtākā latviešu postmodernista Jāņa Einfelda (1967) devītā grāmata. Jāpiebilst, ka ikkatrs no līdz šim izdotajiem Einfelda darbiem ir gana nozīmīgs, lai tos uzskaitītu atkal un atkal: miniatūru krājums MĒNESS BĒRNS (1995), stāstu grāmatas PORNOGRĀFISKO BILDĪŠU TIRGOTĀJS (2001), NEĻAUDIS (2005) un MEĻU DZĪRES (2009), romāni CŪKU GRĀMATA (1996), VEČI (1999), PALAIDNIS (2007) un triloģija RĪGA (2015).

Einfelda jaunākajā darbā ij dunduri, ij dēmoni ir gan metaforiski, gan gluži taustāmi un klātesoši. Rakstnieks un viņa alter ego Fabulu Jūlis ieaicina lasītāju pagājušā gadsimta 90. gadu absurdā kapitālisma realitātē — un tā ne tikai izklaidēs un smīdinās. Kā sniega bumbu rakstnieks pamazām veļ jautājumu: vai mēs šeit un šodien daudz atšķiramies no viņa izdomātajiem varoņiem un kas tādā gadījumā mūs sagaida?

Krājuma pirmā daļa Dunduri un dēmoni šo sniega bumbu saveļ, bet otrajā daļā, etīžu kopā Ziema, kas veltīta vienai no DUNDURU UN DĒMONU varonēm, lasītājam līdz ar autoru jādodas neapstādināmā skrējienā no sniega kalna lejup — prom baltajā tukšumā.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 1

Viņpus loga — slidkalniņš, šaipus loga — leduspuķes. Tu uzpūt tām dvašu. Un tad tu tanīs esi iekšā. Apslēptākās pasaules paveras pretim, tādas, kurās vairums ļaužu vairās ieskatīties. Taču tādas teritorijas pastāv un izplešas vai par puspasaules tiesu. Un tās vietas nevar baudīt un apjūsmot, jo, kas tur nonāk, top dziļi nomākts un nelaimīgs, kā būtu notikušas lielas dabīgas vai mākslīgas katastrofas.
 Ziemas dārzs, kas ārpus, ko pasaulei dāvājusi daba, dus. Spalgie, ledū sasalušie ugunskuri, bez dvēseles apkārt, palikuši iepakaļ. Tu ieklausies, ko klāsta šāsdienas korespondents, taču tas čerkst kā aizsmacis, ka ne zilbi nevar saklausīt bez grūtībām. Līdz apklust pavisam. Un tu lūkojies tālāk, kamēr vēl ir diena, jo līdz ar mijkrēsli baltais dārzs vairs nepieder cilvēkiem, pat ja būtu tādi drosminieki, kuri iedrošināsies spītēt apstākļiem.
 Tīra doma un tīra, neaprakstīta lapa, kas aicina, lai tu uz tās atstāj piezīmes, kuras pastāvēs tik ilgi, kamēr sāks snigt, tik ilga būs tava pastāvēšana, un ledus dārza — arī.
 Domas ieputinātas sniegā. Tās vairs necelsies. Nav apdrošinātas pret pārmaiņām un nu it kā izsprukušas, noklīdušas un pasludinātas ārpus likuma.
 Nedroši tu liec savus pirmos soļus. Tas ir pareizi. Jo, šķiet, jaunā pasaule uznākusi pēkšņi un tik ātri nepāries, ja ne spalgu skrējienu neiztaisīs garaiņi no mutes, tajā pilnīgajā sastingumā, kurā dzīvo un guļ puses valsts.
 Ieteicams, lai tu atskatītos un neaizmirstu, kur būtu tavas īstās mājas. Kur dzīvotu pārējie, plašais siltais loks, kur tu dzīvi pavadītu bērnībā.
 Dziļi neelpo, sals paraus uz galu.
 Lai gan gals atrodas ārpus telpas, ja par telpu sauc iecirkni, kur vižņainais gaiss kāpj debesīs, lai naktīs vienviet mirgotu ziemeļblāzma. Taču tas nav vienmēr. Tikai pirmajā laikā, vēlāk tas ir tikai acu apmāns, kad nervus sakairinājis sals. No vadiem nokrīt sniegs, un tie spīd un dīc. Spēlē gluži kā vijole. Pārāk griezīgi. Aizspied ausis un meimuro, sasvērusies uz sāniem.
 Tikai neaizmirsti, ka esi ārpus apļa, mēģini nepakļauties neirozei, jo drīz būs nakts. Un, kad būs nakts, atpakaļceļa nezināsi, un tu pazudīsi pavisam. Ne kā parasti, kad visi tevi meklē un atrod gala beigās lielā pilsētā dzīvu vai mirušu, vai noklīdušu. Te nav pilsētas ritma. Aizmiguši gan koki, gan zirgi, un cilvēki vēl jo vairāk. Tik viegli vis neuzmodināsi, neuzbukņīsi no garās, diennaktīs ievilkušās klusās stundas.
 Bieži vien, ja vēl nav pienākuši Saulgrieži, Klusā stunda savienojas ar Sirmo stundu. Un tas ir nomācošs laiks. Sava veida garīgs gavēnis.
 Atstāj malā tos gulošos, tie necelsies, arī ja tu laidīsi vaļā savas balss saites, kliedzienu, kas kā palīgā sauciens satracinās āres, un vēl ilgi gaisā nebūs miera no ķērkājošām vārnām, kas, pacēlušās no migas kokos, vēl ilgi nenomierināsies.
 Tā savulaik viss notika. Pirms nebija ieņemta Ledus Katedrāle. Taču tas bija tik sen, ka neviens no šodieniešiem nav to piedzīvojis un diez vai atceras, ja nu vienīgi gramatiķis vēsturnieks briļļainais, kurš uztraucas par jebkuru aktuālu nepilnību.
 Novērsies no viņiem. Jo tur vajag stiprāku roku, kas noturēs tevi un izvilks no dūksts, ja tā bijusi apslēpta ar mānīgu sniega gubu. Taipus neej. Ej, kur pavēl sirds un sirds gudrība, nevis elektroniskie navigatori, jo tie ātri vien atteiksies kalpot cilvēkam ar miesu un asinīm, un bagātu dvēseli piedevām.
 Iepriekšējā pieredze netiek ņemta vērā, kad ārpus pilsētas virs tāliem laukiem kūp neaizsalusi virsma vai kas izliets bijis karstāks nekā parasti. Tomēr arī neilgi. Jo jebkuru dzīvu dvašu nomākusi stagnācija. Tāds stāvoklis, kad dažs stiprāks, možāks, gudrāks, ar ļauniem nodomiem tik nopriecājas, lai visur izrādītu savu nelietīgo, darvā novārtīto dvēseli, un domā, ka tas labi piedien, un steidz pie citiem tādiem pašiem nūģiem, izmeklētas sabiedrības, kur glāzes veidotas no leduspuķēm, iekšā uguns deg — tukšo, tukšo to, tas pie banketiem piederas!
 Cik tālu velkas ziemas dārzi?
 Jebkur, kur tik skatīsies, tur nenonāksi, ja pat gribētu, jo viss ir ziema kosmosa stingumos un vēl tālāk, ka zinošs prāts pat nevar aptvert. Jo prāta iztēle tikvien saistīta ar skaitļiem, cipariem, gan arābu, gan romiešu, un tikai kādu atsevišķu burtu, kas apzīmē meklēto lielumu, pilnīga abstrakcija. Pietrūkst visu iespējamo ainavu apraksta, bet viņš nav gleznotājs un mākslinieks ne tik, radošs viņš ir tikai vienā ceļa jomā, patiesības nojausmā, tālāk vairs ne.
 Ziemas dārzs arī ir aprēķināts. Tomēr izjusts, izdzīvots tas nav. Tie tik zina, kā burzīt papīru un klikšķināt uz tastatūras, bieži vien nonākot pie jau iepriekš gatava rezultāta.
 Tev jāiemācās lasīt dabas bērnu alfabētu, no dzīvnieku pēdām, ko tie atstājuši sniegā. Tas dara ļoti redzīgu, dod apjausmas, kas tā zeme tāda ir, ja viņā neiejaucas vandāļi ar savām mašīnām. Taču tie jau ir iejaukušies. Un zeme ir sabojāta. Mēģina spēlēt pēc viņu noteikumiem, bet pakaļ mašīnu meldijām nedzied, dara kaut ko īpaši savdabīgu, pārsteidz cilvēkus pašā vārīgākā vietā un pazudina, lai cik ciets rieksts katrs būtu.
 Kad mācīsies putnu pēdu alfabētu, kopēt tu viņus nevari, jo tev nav spārnu un nekad nebūs. Piemērojies. Ja ne — pazudīsi.
 Ir liela iespējamība, ka pavasaris nemaz nepienāks. Un cilvēki uz visas mūsu plašās planētas to nepiedzīvos. Nav ko skaldīt varbūtības, jo ne viņi bijuši galvenie, ne jelkad būs. Vēja ziedi, tukšas čabas. Aizpūstas rudens lapas ir tās caursitēju personības.

Līdzīgās grāmatas:
Ēriks Vilsons
Nora Ikstena
Orhans Pamuks
 
Miks Koljers
Valts Kalniņš
Zintis Sils
 
Gundega Repše
Aldis Bukšs
Arnolds Auziņš