Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Jūlijas Dibovskas recenzija Izstudēt savu sievieti (KultūrZīmes)

KĀ GRĒNS UN VĪLONS IZGLĀBA PASAULI

GRĒNS UN VĪLONS PIESITA ZIRGIEM un brāzās pa kalniem. Tā nu abi auļoja un priekā ļāva skaļi balsīm skanēt.
 Bet pie viena aša strauta Grēns mirklī apstājās.
 — Vīlon, pagaidi, — Grēns sacīja un nekustējās ne no vietas. — Vīlon, es tālāk nejāšu.
 — Kas tad nu lēcies? — Vīlons atjautāja un arī pieturēja.
 — Skaties, Vīlon, skaties un saproti, kāda brīnuma pēc es tālāk vairs nejāšu.
 — Vai tad tas ir brīnums? — Vīlons nesaprata. — Tas tak ir dibens.
 — Tas ir sievietes dibens, — Grēns paskaidroja. — Vai tad tu neredzi?
 — Redzu gan, — Vīlons nogrozīja galvu. — Tad jāsim prom. Nebūs labi.
 — Nekad mūžā, — Grēns tiepās.
 Aina patiesi bija skaista: tur, kur strauts locījās starp akmeņiem, ūdenī plunčināja apģērba gabalu sievišķis, riktīgi noliecies, ar vēja augšuppūstiem svārkiem, un Grēnam likās, ka divas baltas zvaigznes staro Universa tumsībā.
 Bet, kamēr Vīlons vēl raudzījās, Grēns kļuva nepacietīgs. Viņš nolēca no zirga un grasījās drāzties pie sievišķa, bet tad Vīlona vārdi viņu apturēja.
 — Grēn, pagaidi, — Vīlons nopietni teica. — Tu paklausies, ko es tev vēstīšu, un es tev vēstīšu patiesu pamācību. Ja tev rūp tautu sūrie likteņi, ja tev rūp visu gaužais dzīvojums, tad ieklausies manī!
 Un viņa balss skanēja tik pārliecinoši un ietekmīgi, ka Grēns pārstāja grasīties un tiešām ieklausījās, jo viņš jauta dzirdēt ko neparastāku par zvaigžņu čukstiem.
 — Grēn, — sacīja Vīlons. — Vienreiz bija tāpat. Tikai tas notika pļavā, kur skaista gane bija pārliekusies pār nabaga savainotu jēruliņu. Turpat vazājās arī gans, un, skatu ieraugot, viņš neklausīja prāta balsij, bet tūlīt metās virsū. Un izdarīja to, ko tu tagad gribi darīt.
 — Nu un? — sacīja Grēns, gaidījis ko vairāk.
 — Pag, pag, klausies tālāk, — Vīlons turpināja. — Gadījās, ka garām pēc maza brītiņa devās liels ģenerālis. Šim iepatikās skaistā gane. Un viņš provēja sarunāt to pašu. Bet gane bija ne tāda kā citas, šai pietika ar vienu reizi ilgākam laikam. Un viņa stingri turējās pretī, un ģenerālis nelietoja varu, jo viņš bija labais ģenerālis. Bet atsacīšanās stipri ievainoja viņa sirdi. Un viņš skumjš un izsists no sliedēm devās prom, sāpīgi pārdzīvodams nenotikušo.
 — Nu un tad? — Grēns vēl nesaprata, ko īsti grib teikt.— Grēn, dārgais draugs, — Vīlons runāja nopietni. — Tūliņ nāks galvenais. Klausies! — Viņš piegāja Grēnam klāt un tēvišķi apņēma tam plecus, jo Grēns bija jānomierina, viņš joprojām bija tramīgs.
 — Ģenerālis ar sagandēto garastāvokli ieradās uz svarīgu saietu, kur vajadzēja lemt par karu vai mieru. Un, tā kā neiztukšotais apakšgals spieda uz augšgalu, tad viņš nerunāja to, ko vajadzēja, un satracināts noveda pretējās puses sūtņus tik tālu, ka tie pieteica karu. Un sākās mežonīgs karš, kas daudz ļauna nodarīja, un viss radās tikai tāpēc, ka gans rīkojās, nepadomājis par sekām. Grēn, dārgais, ja es būtu tevi palaidis un pēc tam atnāktu kāds ģenerālis, iedomājies, kādas šausmas varētu notikt!
 — Vai! — Grēns izbīlī iesaucās. — Tu taču esi varen tālredzīgs, ka šitā spēj spriest! Bet tad viņš aizdomājās.
 — Vīlon, — viņš teica. — Vīlon! Bet, ja nu šitais sievišķis ir no tiem, kas var vēl un vēl? Tad jau nekas slikts nevarētu notikt!
 — Bet vai tu tiešām esi pārliecināts par to? — Vīlons gudri teica. — Vai tu vari no visas sirds galvot par to?
 — No visas sirds nevaru gan, — Grēns atzinās un uzkāpa zirgā.
 — Nu lūk, — Vīlons sacīja, un viņi jāja tālāk, vien noskatīdamies uz sievietēm, ja tās bija noliekušās, un abi bija laimīgi, ka, neko nedarīdami, bija darījuši visu, lai izglābtu pasauli.