Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Dzintars smēdē slauka grīdu. Trīs nedēļas te nav būts. Darbnīca šķiet ierūsējusi, arī pašam līdzīga jušana. Slimnīcā iegulētais stīvums dara tūļīgu, bet prāts kā samainīts — nemaz nemudina ķerties pie kalēja rīkiem. Smadzenēs trinas gluži citas domas. Kāpēc tie Jēzus raduraksti evaņģēlijos atšķiras? Nesaprotu. Un pārējās vietas... nē, vakarā jāizpēta vēlreiz. Atstutējis slotu, viņš paņem no galda Jauno derību, notrauc zilajiem vāciņiem pielipušās metāla skaidiņas un ieliek jakas kabatā.

Pelēcīga kārtiņa iekrāsojusi smēdi gurdenu. Putekļi ir instrumentu saldais miegs. Spiedņi, kalti, lūkšas, caurumsiši guļ, pamesti pa roku galam. Dzintars paskatās uz frēzmašīnu — daudz netrūkst, lai tā iekrāktos, bet lakta un lielais pneimatiskais āmurs vispār — sūt kā tādi kantaini lāči. Kalējs nožāvājas. Sakopšana prasīs dienu, ja ne vairāk. Viņš paņem krūzi un iedzer atdzisušo tēju. Nebūtu pakrūtē tā griezīgā tukšuma sajūta, juceklis darbnīcā netraucētu, darbs dzītu darbu, viss būtu kā agrāk. Kaktā guļ atgriezumu kaudze, vēl tā jāsamet lūžņu kastē. Balkona margas ir nocinkotas, jāpiemeklē tonis, ko klāt virsū. Viņš paskatās pulkstenī, drīz vakariņas, nav nemaz vērts sākt. Rīt? Nē, kaut kā to nepadarītā darba sajūtu tomēr vajadzētu aizdzīt. Iesākumam vismaz kādu nieku. Piemēram, salodēt Maritas svečturi, ko viņa lūdza jau sen. Alva, kur ir alva? Vai vispār vēl ir, tik sen nekas nav lodēts. Skapī nevar būt, galda atvilktnēs? Dzintars atvelk vienu — nav, otru — tur tikai dažāda izmēra kniedes un visādas skrūvītes, bet tām virsū uzmesta More paciņa. Cūcība, Valis aizmirsis savus smēķus. Mest krāsnī? Hm, interesanti, cik tur iekšā? Četras cigaretes. Pirksti paši izvelk vienu, paspaida — tabaka nočirkst, vēl sausa. Vēl smaržo. More nav Camel, varbūt nemaz nepatiks, paliks nelabi un kāre smēķēt izzudīs uz visu atlikušo mūžu. Sērkociņi uz krāsns malas, bet atlikušās cigaretes... lai vēl paguļ mierā. Dzintars ievelk dūmu. Jā, ir...

Zelma iebaksta ar nazi kartupelī — mīksts. Karsto ūdeni vispirms uz pannas, atlikušo lāsi izlietnē uz netīrajām bļodām. Milti, krējums, vēl šķipsniņa piparu, un, kamēr tupeņi susinās, maltās gaļas mērce gatava. Skābētie gurķi jau sagriezti. Zelma saliek ēdamo uz galda un iznāk pagalmā.
 Dzinti, vakariņās! Klusums. Dzintar! Tu tur esi? Zelma iet uz darbnīcu. Nedod dievs, kaut kas atgadījies. Ir atgadījies. Liekas, kāds ar grābekli pār sirdi pārvelk. Zelma sajūt cigarešu dūmu smaku. Vī, dies! Dzintars sēž krēslā ar izvalbītām acīm.
 — Viss kārtībā... galva kaut kā sareiba, — viņš nosvepst.
 — Nē, nu, vai tu esi prātīgs? Dzintar, ko tu dari?
 Zelma piesteidzas pie vīra, iebāž roku viņa jakas kabatā un izvelk nitroglicerīna aerosolu.
 — Mudīgi taisi muti vaļā!
 — Dod, es pats. — Dzintars izņem no Zelmas plaukstas pudelīti un iepūš sev zem mēles.
 — Tu esi pilnīgi traks! Ja tu gribi zināt, es tev nomirt neļaušu! Kur ir tās pīpes? Tūlīt laukā!
 — Viss kārtībā. — Dzintars pieceļas. — Es tikai gribēju pārliecināties, cik tās pretīgas. Lai nekādu domu vairs nebūtu.
 — Atkal gribi līdz slimnīcai nodzīvoties? Kur tu ņēmi, ko? Gāji pirkt?
 — Ne taču. Valis bija atstājis. Re, es sviežu laukā. — Dzintars izvelk no atvilktnes cigarešu paciņu, samurca to un iemet aukstajā krāsnī.

Kamēr Dzintars mazgā rokas, Zelma saliek uz galda vakariņu traukus.
 — Lūdzu, nekad vairs nedari tādas muļķības! Es negribu palikt viena.
 — Jā, jā...
 Dzintaram nemaz nav jāsaklausa vārdi un teikumi, pietiek jau ar toņkārtu vien, lai saprastu, kas Zelmai pār lūpām veļas. Trīsdesmit divus gadus viņš dzird šo dūmakaino, drusku degunā ierauto mēli, kas pēc saimnieces iegribas dažkārt kļūst dzestra vai spiežas laukā negribīgi, caur zobiem, kā asa skaida no metāla ēveles. Ar laiku pie sievas balss pierod tāpat kā pie smēdes trokšņa. Ja iznāk dziļāk iegrimt domās, nedzird ne vienu, ne otru. Kādreiz Zelma prata maigi čalot, ne sliktāk par citām, tomēr pat visblīvāk austais samts, trinoties starp vīru, bērniem un citām rūpēm, nodilst vai arī tiek noglabāts kaut kur dziļi jo dziļi sevišķiem gadījumiem. Iespējams, vīram, kurš dzelzi glāsta biežāk nekā sievu, mīlīga dūdošana nemaz nav vajadzīga. Turklāt, dzīvojot nemitīgā bleķu žvadzoņā, daudz nevar prasīt — balss gribot negribot kopē apkārtnes fonētiskās īpatnības. Zelma iemīlēja kalēju, un likās dabiski iemīlēt arī metālu, kas iesākumā viņai šķita auksts, svešs un draudīgs pretstatā viņas valstībai — mīkstajiem dzijas kamoliem, gaļas liemeņiem un kartupeļu pūriem. Dzelzs ir mūsu maize, bet smēde graudu klēts, — tā viņa sev iegalvoja. Vīra darbošanās un nopelnītie lati radīja drošības sajūtu. Bažas, ko rīt liks uz maizes, Zelmu nenomāca, un tas jau bija daudz.
 Dzintar, laiki ir neskaidri, vajag iepirkt zeltu, kādu dienu sacīja Zelma, piebilstot, ka bankas ar savām virtuālajām izdarībām viņas uzticību ir zaudējušas, bet paļauties uz papīra naudu vien ir riskanti. Arī Modris mammai ieteica to pašu, kā nekā — visdrošākā investīcija. Atšķirībā no nekustamiem īpašumiem, par zelta burbuļiem nebija dzirdēts. Viņi apmainīja savus iekrājumus latos un eiro pret tūkstoš gramiem augstākās proves dārgmetāla. Šķita, kilogramam jāizskatās iespaidīgi, taču, kad Dzintars atnesa zeltu mājās, Zelma teju apraudājās — tāds kriksis vien ir. Nepārdzīvo, ja tas būtu platīns, stienis izskatītos vēl mazāks, mierināja Dzintars un sievas acu priekšā nosvēra dārgumu. Svari nemeloja, un Zelmai bija jāsamierinās ar niecīgo izmēru. Gandrīz ik dienu viņa mēdz apslaucīt stienīti ar lupatiņu un pēc tam uzliek uz bufetes malas. Viņai patīk, garāmejot vai sēžot istabā un adot, ik pa brīdim uzmest acis mirdzošajam dārgumam. Var teikt, pateicoties zeltam, Zelma pa ziemu bija noadījusi tik daudz, ka bērni un arī vīrs, jau rauca degunu par visu to vilnas zeķu un dūraiņu lērumu. Kājām un rokām jābūt siltumā, un īstai vilnai nekas nestāv līdzi, tinot dzijas kamolu, viņa teica.
 Jaunībā Zelma izmācījās par audēju. Kāzu naktī viņa pašas austā prievītē iesēja Dzintara kaltu pakavu un piekāra virs durvīm. Laimei. Vispirms piedzima Modris, viņa vēl drusku auda; pēc vairākiem gadiem pasaulē nāca Marita, un tad Zelma atkāpās no austuves stāviem pavisam. Dzintars trešajā kursā pārtrauca studijas Mākslas akadēmijā, jo ar vienu roku bija jākaļ ģimenei budžets, ar otru jāliek mājai pamati, un no visiem viedokļiem bija izdevīgāk, ja Zelma pamestu darbu un ziedotos tikai mājas solim. Viņa piekrita labprāt — aicinājums būt saimniecei un noteicējai savā teritorijā bija lielāks par vēlmi ražot “Daiļradei”. Stelles ar vīra palīdzību Zelma izjauca, nobāza zem trepēm un apsedza. Idejas jauniem audumiem Zelmai šad tad ienāca prātā, tikai nebija jau laika, varbūt kādreiz vecumdienās. Bet stelles pamazām iespiedās kaktā arvien dziļāk un dziļāk, brīnums, ka tās vispār tur vēl bija.
 Dzintars pēta ēdienu. Nesaprotu, no kurienes tas piķa holesterīns rodas? Kaut kur jau rodas, Zelma rausta plecus. Dzintars saspaida kartupeļus, bet Zelma kārtējo reizi atgādina, ka viņš nedrīkst pīpēt un jāēd ar mēru. Kā lai neēd, ja tik garšīgi — vecum vecs glaims, bet Zelma, visviens, pasmaida. Arī Dzintara lūpu kaktiņi savelkas uz augšu. Viņš ielej sev šķīvī tik daudz mērces, lai tupeņi noslīktu tajā un nebūtu redzami.
 — Paskaties, paskaties! — Zelma māj ar galvu bufetes virzienā, kur uz baltas tamborētas sedziņas guļ zelta stienītis. — Cik skaisti vakara saulē atmirdz.
 — Mjā... nav bail, ka izbalēs? — Dzintars izliekas norūpējies.
 — Asprātis. Tavai zināšanai — zelts ir labs pret audzējiem. Precīzi nezinu, bet no zelta nāk kaut kādi tur pareizie stari.
 — Vai tad mums ir audzējs?
 — Tfu tu, nepiemini nelaimi! — Zelma met ar roku. — Bet nekad jau nevar zināt, par profilaksi jādomā.
 Vīrs neko nesaka. Viņam liekas, nebūs brīnums, ja Zelma to kluci pabāzīs zem spilvena vai piesies sev pie krustiem. Dzintaru drusku kaitina, ka viņa sūri grūti pelnītie tūkstoši mētājas bezmaz istabas vidū. Gaišā dienas laikā un tik atklāti. Tomēr ieganstu, lai viņu bagātība allaž glabātos konfekšu kārbā zem gultas, viņš nevar atrast. Neviens svešinieks šeit nenāk, un ģimenē viņi ir cieši vienojušies, ka par savu dārgumu nevienam citam nestāstīs. Kā lai aizliedz Zelmai šo mazo kaprīzi, galu galā, nekam citam spīdīgais bleķis nav derīgs kā vien acu priecēšanai.