Izbiedētā sieviete lūkojās visai izbrīnīti, taču no loga prom negāja. Atkal sākās ķēdes suņu ārdīšanās. Iedzērušais tēvs arī atnācēju nezināja, taču nolēma noskaidrot, ko tai vajag. Māte tēvam uzbrēca:
“Nekur tu neiesi! Sēdi savā lažā un nekusties! Neļaušu, ka te nāk visādas un aizvilina vīriešus no ģimenēm! Vai tu dzirdi, paliec, kur esi! Es šo dāmīti pār slieksni nelaidīšu, lai pazūd no mūsu pagalma un vairāk lai nerādās!”
“Palīdziet mums!” sieviete aiz loga pēkšņi ierunājās. “Mums mašīna iestrēga dubļos, vai būtu kādi vīrieši, kuri varētu palīdzēt iestumt,” viņa lūdzās.
“Ak, vīrieši! Vīriešus tev savajadzējies! Iestumt viņai! Vairāk neko tev nevajag?! Es varu palīdzēt tev paplančkāties pa butkas bedri! Būs labāk nekā ar vīriešiem! Negribi?!”
“Es samaksāšu,” sieviete neatlaidās.
Doma par atalgojumu lika tēvam pieslieties kājās. Māte nemanīja piepešo tēva entuziasmu.
“Šeit ir privātīpašums!” viņa turpināja brēkt. “Es nepacietīšu, ka kāds slampā pa mūsu svēto zemi!”
Piepešajā klusumā atskanēja tēva kamašu šļūkoņa. Māte pagriezās un ieraudzīja saposušos tēvu, kas bija apvilcies jaku uz otru pusi, slēpjot netīro, nospeķoto virsdrēbi. Māte drebošām rokām nostatīja bozi pret tēvu, ievilka elpu un gāza.
Tēvs pakrita un nekustējās. Zem viņa muguras iztecēja asiņu peļķe un zīmēja uz klona ķēmīgu rakstu. Elīna istabas durvīs stāvēja kā sastingusi. Viņai šķita, ka virtuvē lēkā klauns un, zvaigādams pa visu plato muti, sauc: “Te jums būs! Tētiņu apguldīs kopējos suņu kapos uz pagasta rēķina. Te jums būs! Māmiņu ieliks cietumā un pēc tam psihenē, kur to pataisīs par zombiju! Te jums būs! Bet jūs, trejmāsiņas, varēsiet baudīt laimīgo bērnību kroņa maizē! Hi-hi-hi! Te jums būs! Viss jums būs!” Te klauns ar pirkstu pārdūra virtuvē sakopojušās miglas baloniņu, tas pārsprāga, un parādība izgaisa.
Elīna izmetās pa durvīm un neatskatoties skrēja prom uz mežu.
Bruņumašīna pēc remonta vairs nebija tā, kas agrāk. Lūza pie katras iespējas. Katrs cinītis lika tai apmesties. Salonā visi kratījās, kā atomuzbrukumu piedzīvojot. Bija pazudis arī rāmums, kas iepriekš ļāva īpašniekiem apmierināti baudīt dzīvi. Un tagad — tiklīdz mazākā pančka, auto iekšā — un ārā netiek, buksē. Paši nevar iet pēc palīdzības, jāsūta kāda no draugaļām, lai noorganizē traktoru, kas izvilks. Par to nēģeru princis dotu īsto zeltu, tādu, kādu šejienieši vēl nav redzējuši.
Tomēr drīz sūtītā atskrien atpakaļ, aizelsusies, asarās un no šausmām nevar parunāt. Nēģeru princis saskaišas:
“Gilmor, sapurini viņu, kas tai padauzai nāk prātā, ka viņa neizpilda prinča rīkojumus!”
Melnādainais šoferis drūmu vaigu, vēl melnāku nekā tūce pērkona laikā, vēršas pie meklētājas, taču tā izvairās. Bēgt prom nebēg, jo zina, ka grib būt mašīnā un braukt tālu, tālu prom no šīs vietas.
“Kas vēl nebūs, kas tā par tielēšanos! Sit viņai, Gilmor, sit!” uzsauca karaliskā persona. Gilmors satvēra nelaimīgo sievieti un ietrieca tai sejā pāris skaļus pliķus. Sieviete raustījās elsās: “Jūsu majestāte, nekad vairs nesūtiet mani turp, es redzēju...” Sieviete aprāvās un nu jau skaļā balsī raudāja.
Princis sakliedza:
“Beidz pinkšķēt! Ko tu tur redzēji?! Kas tur bija, ko stosties?! Stāsti!”
“Māmiņa nogalināja papiņu, trīs mazas meitenītes visu to redzēja, un nevienai no viņām nenolija ne asariņas.”
“Kas?! Ko?!” nesaprata afrikānis.
“Nesūtiet mani vairs turp...”
Nēģeris paraustīja plecus. Kas gan tur sevišķs? Vardarbība uz planētas pastāv jau sen, nemaz nerunājot par paša valstību, kur zemākās kārtās izplatīta jo īpaši. Par ko tur būtu jāsatraucas un vēl jātaisa tāds teātris? Gan pāries. Lai jaunkundze iedzer nervu nomierinošus pilienus ruma veidā. Tādas zāles palīdz. Nu, kā tur būs ar to mašīnu? Nejēgas! Jāsarunā tak ir! Princis sūta nākamo draugaļu, un, ja arī tā atgriezīšoties bez vilcēja, samaksāšot ar savu galvu.
Jocīgais puika, atkratījies no vecākiem, mēģināja sameklēt kādu slēptuvi. Mežā, piespiedies priedes stumbram, viņš stāvēja, un asaras lija aumaļām, taču puika nezināja, kāpēc. Ir piedzīvoti grūtāki laiki. Puika milzenis paskatījās apkārt, vai nav parādījies kāds zvērs, un piepeši sastinga.
Viņš redz, tas nav zvērs, tā ir nabaga dvēselīte, ko viņš nesen pazaudējis. Meitenīte saraudātām acīm, meitenīte, kuras vārdu viņš nemāk izrunāt, tāpat kā citus vārdus. Milzenis ir aplaimots un tipina klāt Elīnai, būkš, brīkš, tik skaļi skan viņa tipināšana. Sūna ieliecas zem viņa svara, ka paliek caurums, un ķērpjainās zemes gabali pielīp pie milzeņa pēdām. Milzenis gribētu apskaut meitenīti, taču nelaimīgās izskats viņu attur. Elīnai vaigi bāli kā vasks, un asaras tik plūst.
Puika saņēmās drosmi un aicināja Elīnu doties dziļi biezoknī, kur ir tumšs, kur var atpūtināt acis. Elīna piekrītoši pamāja, un abi devās biežņā.
Biezā krēsla apņēma abus kā vatēta sega, pat ausis no klusuma bija kā ar vati pilnas. Te pēkšņi atskanēja troksnis. Milzenis saausījās. Troksni neradīja viņi, tas nebija arī mežs. Kas te uzdrīkstējies ienākt?! Puikas skatiens atdūrās pret netīru, odu sadzeltu kāju.
Līžuks Govs nebija mierā ar stiprākās titulu bērnu starpā. Viņai vajadzēja kaut ko vairāk, lai gan ar īpašu izdomu viņa neizcēlās. Viņa bija dzirdējusi runas par slepenajiem dienestiem un izsekotājiem, tāpēc nolēma būt spiedze un sākt ar Elīnas izsekošanu: izpētīt, ko viņa dara, kad pazūd no mājas un labu laiku viņas nav. Kad Elīna pinkšķēdama izmetās pa durvīm un skrēja prom, Līžuks atrāvās no palodzes, kur, degunu stiklam pieplacinājusi līdz ar Martu, apklusušas ķīvēties, stāvēja. Ieraudzījusi tenterējošo māsas muguru, kas jau aizblietējusies labi tālu, Līžuks Govs uzņēma soli turp. Ilgi sīkā tā nenoskries, jau tagad tie tenteri paliek arvien lēnāki. Nolūzīs lauka vidū, nodomāja vidējā māsa un nesteidzās. Paslēpties nekur nevarēja, tāpēc Līžuks apmeta loku gar sastatnēm un, dubļus stampādama, klunkurēja pa lopu ceļu.
Elīna iegāja mežā. Līžuks tūdaļ metās pāri aizslietnim, lai sekotu steidzīgāk. Līžuks sev nepiedotu, ka tik neveiksmīgi jau pirmajā mēģinājumā mērķis izslīdējis no nagiem. Mežā Līžuks apjuka, jo nekas nebija īsti saskatāms. Te koki, te brikšņi, un viss. Sper soli, kur gribi, viss tukšgaitā. Visas takas te bija sapinušās neizprotamā mudžeklī. Taču pēdu nebija daudz, un tas deva pavedienu aģentam Līžukam. Viņa pazina māsas mazās kājas kedu nospiedumus un jau atkal bija uz pēdām. Būtu gandrīz uzskrējusi virsū, jo turpat jau Elīna noliekusies pētīja kaut ko uz takas.
Pēdējā brīdī izsekotāja patvērās aiz resna stumbra. Saule kutināja izsekotājas ādu, ka tūlīt pat vai būtu jākasās, taču nedrīkstēja sevi nodot, tas sagrautu iecerēto operāciju.
Māsa vairs neskrēja, devās lēni uz priekšu, palaikam viņu aizsedza koki. Te viņa nogriezās nost no takas, te uzradās uz citas. Līžukam jau galva reiba no šīs cilpu mešanas. Kas tā par slepenību? Vai nu māsa muļķojas un ir Dieva pasista mežameita, vai arī viņai ir kas slēpjams, un to viņa nolikusi tur, kur normālam cilvēkam nekad neienāktu prātā. Elīna atkal uzņēma ašāku soli, un drīz Līžuks vairs netika līdzi. Ir nu gan tai sīkajai iekšas, domāja Līžuks, un tumšās acis kļuva dziļas un ļaunas.
Velna māšele novedusi viņu tādā vietā, par kuru tai nav ne apjausmas. Līžuks saprata, ka nezina atpakaļceļu. Vai tiešām izsekošana būs bijusi neproduktīva? Kur vien veries, visapkārt tikai mežs. Te pēkšņi Līžuka ziņkārība ir gandrīz vai apmierināta. Elīna atkal uzradusies Līžuka redzeslokā, un izsekotāja redz, ar ko māsa satiekas. Ar brūtgānu! Ha-ha-ha. Bet tas brūtgāns gan izskatās tizls. Neriktīgs. Slikta gaume māsai. Un Līžuks ar riebumu noskatās uz piepūsto dabas bērna vēderu un pamuļķa izteiksmi sejā. Tas ir ko vērts, pamuļķa bērns teļa apmēros. Diez, vai kurlmēms? Dīvainās skaņas, kas nāk pār viņa lūpām, ir īpaši smieklīgas. Kustoņu mīla. Skaistule un briesmonis. Līžuks jau apcerēja, kā un kur stāstīs par šo savādo pāri. Nu gan pārējās draudzenes izsmiesies uz nebēdu. Priekšā gaida liela jautrība.
Bet ko šie tagad darīs? Viņi kaut kur dodas. Jāseko! Šķiet, arī lempis nav pamanījis izsekotāju. Tas ir labi. Jāskatās, vai nesāks vārtīties vai vēl ko vairāk. Tas lempis tikai īd un padevīgi blenž uz Elīnu. Vaikstīties arī māk, kroplis nelaimīgais, nodomāja Līžuks. Ē, viņi iet kaut kur dziļāk! Vairs nav redzami. Jātiek klāt!
Līžuks izlauzās cauri brikšņiem un nonāca tumsas valstībā. Priekšā, barjera, koks, nē, tas ir tas lempis. Skuķis nodrebēja, jo bija uzvēlies lempim tieši virsū. Viņa ir pamanīta! Milzenis sagrāba skuķa galvu padusē un sažņaudza kā skrūvspīlēs. Līžuks saprata, ka puņķainais lempis ir daudz stiprāks par viņu un tās pēkšņā uzrašanās ir pamodinājusi instinktus, kas līdz šim snauduši. “Laid mani vaļā! Laid!” izsēca skuķis niknumā un pazemojumā, jo jaunākā māsa tikai noskatījās, bet ij nedomāja savu lempi apsaukt. Tikai raudāja.
Kad milzenis beidzot atlaida Līžuku no žņaugiem, viņa metās bēgt, un no tālienes vēl atskanēja piezīme, veltīta Elīnai: “Atnāc tik mājās! Tad tu redzēsi! Tad tik tu sajutīsi!” Taču Elīna vairs nebaidījās no māsas, viņa zināja, ka nekad vairs mājās neatgriezīsies. Viņa dzīvos mežā.