Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Īriss

Puslīdz ticis galā ar lielajiem dienas darbiem un sagaidījis vakaru, Mikus bija iekārtojies savā novērotāja postenī pie letes un, aizpildīdams pavadzīmes, laiku pa laikam domīgi lūkojās slīpo vakara staru izgaismotās ielas rosībā. Tieši tad viņš ieraudzīja Danu.
 Viņa stāvēja pretējā ielas pusē un sarunājās ar kādu gara auguma vīrieti. Abi dedzīgi par kaut ko sprieda, žestikulējot, smejoties un acīm redzami priecājoties par sarunu. Dana stāvēja un smējās, atmetusi galvu atpakaļ — rotaļīgi un brīvi.
 Mikus pie sevis pasmaidīja un pievērsās pavadzīmēm. Parakstījis vienu dokumentu, viņš atkal palūkojās pāri ielai.
 Bija savādi noskatīties, cik ļoti viņa iederas šajā pilsētas nostūrī. Viņa vienkārši tur nez no kurienes bija uzradusies un pašsaprotami stāvēja, runājoties — ar ko? Ar darba kolēģi, brāli vai savu otro pusi? Dana vienkārši bija — un ar to pietika. Tas bija interesantāk par pavadzīmēm, pāris kafejnīcas apmeklētājiem, kuri malkoja kafiju, slidināja pirkstus pār mobilo telefonu gludajiem ekrāniem un rosījās savā paralēlajā/virtuālajā i-pasaulē, un dažām netīrajām kafijas krūzēm, kuras gaidīja savu kārtu izlietnē. Jaunā sieviete, kas pirms dažām dienām bija ieradusies kafejnīcā, stiepjot vecu servīzi, bija tepat. Viņas pasaules paralēle bija pietuvojusies cieši klāt, un Mikus, tikko jaušami smaidīdams, ļoti gribēja, lai Dana ienāk. Viņi pārmītu dažus jokus, parunātos par niekiem, un tad Mikus varēs slēgt kafejnīcu un atgriezties sava dzīvokļa klusumā. Taču tas būtu vakarā. Bet tagad — tagad viņš ilgojās pēc sabiedrības, lai kādu brīdi nedomātu par īsziņām, uz kurām Anuka tā arī nebija atbildējusi.
 Viņš paslepus viņu vēroja — kā viņa smejas, atglaužot no pieres matu šķipsnu, kā piepeši kļūst nopietna un, uzmanīgi, apstiprinoši mādama ar galvu, klausās, ko viņai stāsta sarunbiedrs.
 Mikus mēģināja uzminēt, ko sieviete pasūtītu, ja ienāktu “Īrisā”. Kafiju? Kruasānu? Salātus? Viņš centās saklausīt viņas balss atskaņu, taču to apslāpēja loga stikls un kafejnīcā skanošais džezs. Atlika vienīgi vērot viņas seju, redzēt, kā, vārdus veidojot, kustas šīs svešās lūpas, kā smaids iemirdzas brūnajās acīs.
 Iezvanoties telefonam, Mikus uz brīdi novērsās no Danas vērošanas. Zvanītājs bija kāds draugs, kurš tagad izstrādāja jaunu mēbeļu kolekciju. Viņš atcerējās, ka Mikum kādreiz bija laba grāmata par jūgendstilu, kurā detalizēti izklāstīti tālaika mēbeļu konstruēšanas apraksti. Mikus apsolīja pameklēt un vēlāk atzvanīt. Sasteigti atvadījies, viņš no jauna pievērsās ielai, ar skatienu meklēdams Danu, kuras balsi viņam zaga attālums.
 Viņa ar sarunbiedru vēl pārmija dažus vārdus, tad cieši apkampās, uz brīdi ietverot viens otru savās skavās. Mikus aši novērsās, pārmetis dvieli pār plecu, savāca pavadzīmju kaudzi un uzgrieza skatlogam un letei muguru. Līdz darba laika beigām bija atlikušas nepilnas divas stundas, un tad viņš varēs doties mājās, lai meklētu grāmatu par jūgenda mākslu un droši vien velti gaidītu kādu ziņu no Anukas.
 Noskanot durvju zvaniņam, Mikus pagriezās un ieraudzīja tuvojamies Danu.
 “Labs vakars.” Viņa, mazliet samulsusi, pasmaidīja.
 “Sveika!” Mikus smaidīja pretī, no sirds nopriecādamies par to, ka liktenis tomēr šim vakaram ir piespēlējis vismaz kādu mirkli jaukas sabiedrības.
 “Biju te tuvumā un nolēmu ienākt un apjautāties, kā klājas servīzei.” Dana pēkšņi neziņā, kur likt rokas, saberzēja plaukstas.
 “Servīze pieņemta darbā,” Mikus steidzās apliecināt. “Es jau ievēroju tevi, kamēr tu laukā runāji.”
 Dana pamāja, pārlaižot skatienu kafejnīcas telpai.
 “Tev jāiedzer kafija. Kruasānu vairs nav, pirms pusstundas nopirka pēdējo.”
 “Kafija noderētu, paldies!” Dana no jauna paskatījās uz Miku. “Var apsēsties tepat?”
 “Pie letes? Jā, protams! Iekārtojies, es tūlīt nākšu.”
 Mikus aizsteidzās uz virtuvi, bet Dana apsēdās pie letes, uz blakus krēsla noliekot somu un atraisot šalli.
 “Tu dzīvo kaut kur tuvumā?” atgriezies ar kafiju, jautāja Mikus.
 “Nosacīti. Man vienkārši patīk šī iela, un es parasti izvēlos doties mājup pa šo ceļu.”
 “Bet es tevi agrāk netiku redzējis.” Mikus atspieda zodu plaukstā.
 “Dažus gadus biju prom. Tiešām sarežģīts stāsts, bet tagad esmu atgriezusies — pavisam nesen. Agrāk šīs kafejnīcas te nebija.”
 “Nu, šī kafejnīca te ir gandrīz divus gadus.” Mikus pētoši piemiedza acis, lūkodamies uz Danu. “Tad jau esi bijusi prom krietnu laiku, ne?”
 “Tā varētu teikt.” Dana paraustīja plecus un uzmanīgi pacēla pie lūpām tasi karstas kafijas.
 “Apceļoji pasauli vai studēji?”
 Dana aplaizīja lūpas un palūkojās uz kuplu aspidistru stūrī pie loga.
 “Abējādi.”
 “Atvaino, es negribēju tā tincināt.” Mikus sakustējās savā krēslā.
 “Nē, viss kārtībā. Vienkārši tas viss ir sarežģīti.”
 Mikus pamāja.
 “Jā. Man, piemēram, kāds paziņa no studiju laikiem bija aizbraucis uz Angliju.” Vīrietis izslējās taisnāk, ļaujot skatienam aizklīst pa skatlogu laukā. “Nostrādāja tur pāris gadu un atgriezās. Bet nu apkārtējie! Tas vien, ka cilvēkam no jauna bija jāiedzīvojas, jāsameklē darbs, bet vēl visi tie viedokļi! Visiem šai sakarā bija kas sakāms.”
 Dana māja ar galvu.
 “Tā ir. Nezinu, kā ir ar viedokļiem, bet tas, ka no jauna jāatrod sev vieta zem saules... Turklāt pa pāris gadiem ir mainījušies arī pavisam ikdienišķi sīkumi. Cita dzīve, cits ritms, citi telefoni, interneta ātrums... Divi gadi, izrādās, var būt ļoti daudz.”
 “Pag, kur tad tu īsti biji? Trešās pasaules valstī? Ne jau cietumā?”
 “Nē, Polijā. Klosterī.”
 Mikus apstulbis skatījās uz skaisto sievieti viņam pretī.
 “Tu? Klosterī? Neticu!”
 Danas tumšās acis bija nopietnas, lai gan lūpās manīja greizu smaidu.
 “Es. Klosterī. Pavisam nopietni. Tāpēc jau teicu, ka tas viss nav tik vienkārši.”
 “Nu gan atsēdināji...” Mikus papurināja galvu, mēģinādams atrast pareizos vārdus.
 “Es saprotu.” Danas smaids nu jau bija pavisam šķelmīgs. “Ne katru dienu gadās sastapt izbēgušo no reliģiskā ordeņa, turklāt vēl bažas, vai šis bēglis nepārnēsā fanātisma bacili, vai ne?”
 Mikus sparīgi papurināja galvu.
 “Nepavisam! Man, starp citu, viens labs draugs ir topošais priesteris. Tā ka mani ar šitiem pekstiņiem tik viegli neizbiedēsi. Vienkārši tu... Tu neizskaties pēc cilvēka... Nu, es domāju, tu neizskaties pēc tādas sievietes...”
 “Pēc mūķenes?” Dana smējās.
 “Kaut kā tā.” Vīrietis mulsi pamāja. “Tu izskaties par spilgtu. Bet, nu, kāda man tur teikšana... Bet tu... Tu tātad esi atgriezusies? Pavisam?”
 “Jā. Esmu atgriezusies. Pavisam. Un šķūrēju prom visu, ko biju aiz sevis atstājusi. Piemēram, servīzi.” Dana ar skatienu norādīja uz tasīti ar īrisa ziedu, ko viņa turēja rokā.
 “Tad jau tev te noteikti ir daudz cilvēku, kas priecājas tevi atkal redzēt, vai ne?”
 Jaunā sieviete lēni un noteikti papurināja galvu.
 “Tā nav. Ir daži paziņas, piemēram, tas vīrietis, ar kuru pirmīt runāju laukā, — tas ir mans bijušais kolēģis, kurš tagad man palīdz no jauna atgriezties darba pasaulē. Man ir lieliska kaimiņiene, astoņdesmit gadu veca kundzīte Estere — viņa laikam ir vienīgais cilvēks, kurš par manu atgriešanos ir patiesi laimīgs.”
 “Bet tava ģimene? Vecāki?”
 Dana nopūtās, iemalkoja kafiju un nolika tasīti uz letes.
 “Mana ģimene bija iemesls, kāpēc es vispār aizmuku uz klosteri.”
 “Tik sliktas attiecības?”
 Dana iesmējās.
 “Nē. Tik lieliskas attiecības. Diemžēl viņi visi ir miruši. Un to nu es nepavisam nespēju izturēt. Un muku prom. It kā no tā kaut kas mainītos un viņi kļūtu mazāk miruši. Izrādās, ka tas nepalīdz. Ticība neatdzīvina mirušos. Un arī nespēj padarīt par nebijušām dažādas nelādzības.”
 “Atvaino, es atkal neveikli izteicos.” Mikus bažīgi vēroja Danas seju, kura tagad bija kļuvusi nopietna un tāla.
 Dana mirkli sēdēja, lūkodamās vienā punktā un klusēdama.
 Mikus viņu vēroja, ļaudams noteikt sarunas virzienu. Tad viņa iztaisnoja muguru, papurināja galvu un pasmaidīja, ar sejas izteiksmi apliecinot, ka ir atgriezusies tagadnē.
 “Viss ir kārtībā. Es neteiktu, ka man ir viegli vai ka man nemaz vairs nesāp. Bet mana izvēle ir būt šeit. Manā rīcībā bija gandrīz četri gadi, lai sagremotu vectēva nāvi. Viņš bija pēdējais, kas bija atlicis no manas mazās ģimenes. Pēdējais. Īsi pirms viņa aizgāja mana mamma. Pārāk daudz atvadu — man bija sajūta, ka nemitīgi dzirdu dzērvju kliedzienus — zini to skaņu, kurai līdzinās tikai duduks? Turklāt nepilnu gadu pirms vectēva nāves es izšķīros no drauga, un tas viss man pielika punktu. Es vienkārši nespēju tā dzīvot. Visu laiku kaut ko atceries, prāto, riņķo uz vietas, domā domas. Droši vien man bija kaut kāds pēctraumatiskā stresa traucējums. Tad es sapratu, ka man ir divas iespējas — gluži kā krustceles pasakā. Ja es ietu pa vienu ceļu, man būtu jābeidz dzīvot — pašai jāpieliek punkts. Vai arī, izvēloties otru ceļu, man būtu jāmeklē jēga un patvērums rituālos un šķietamā mierā. Kad es izrādījos par gļēvu, lai piebeigtu sevi līdz galam, es automātiski izvēlējos otru ceļu.”
 Dana apklusa, izdzēra tasīti tukšu un nopietni ielūkojās Mikus acīs.
 “Klau, paldies par kafiju, bet es laikam iešu. Tiešām negribēju tev stāstīt visas šīs šausmas.” Viņa atvainodamās sarauca pieri. “Turklāt tev drīz beidzas darbs.”
 Dana jau gribēja celties kājās, bet Mikus ar žestu viņu apturēja.
 “Nekur nevajag iet, un tās noteikti nav šausmas! Turklāt man pašam šis nav tas labākais vakars, un es esmu ļoti priecīgs, ka tu ienāci. Patiesību sakot, kad tevi ieraudzīju pa logu, vispirms nodomāju, cik jauki būtu, ja tu šeit ienāktu un man kaut uz brīdi būtu kompānija. Mēs varētu kopīgi izdzenāt manas domu mušas, kuras tāpat te spieto bez jēgas. Tāpēc es tiešām novērtēju sabiedrību.”
 Dana iesmējās un negribīgi atslīga atpakaļ krēslā.
 “Bet tā smukā meitene — rudmate? Kāpēc tava draudzene ļauj tev vienam pašam dzenāt mušas?”
 “Anuka? Tu viņu redzēji, ja?”
 “Kad pirmo reizi te biju. Viņa ir neparasta. Skaista.”
 “Jā, viņa tāda ir.” Mikus pasmaidīja. Tad viņa smaids nozuda un viņš izvairīgi skaidroja: “Viņa pirms pāris dienām aizbrauca. Viņa nodarbojas ar modes vēsturi un apģērbu šūšanu. Māksliniece. Tagad viņa ir Tartu.”
 Dana vēroja Miku. Viņa brūnās acis, runājot par Anuku, uz mirkli zaudēja dzīvīgo spožumu un kļuva tukšas.
 “Viņa aizbrauca uz ilgu laiku?”
 Mikus iesmējās, un viņa smiekli skanēja mazliet par asu.
 “To nu neviens nezina.”
 Notvēris Danas neizpratnes pilno skatienu, Mikus paraustīja plecus un nopūtās.
 “Anuka ir kaķene, kura staigā, kur pašai tīk. Tagad viņa ir Tartu. To nu mēs abi zinām. Bet to, kad viņa atgriezīsies, to nezina neviens — arī viņa pati ne.”
 “Šķiet, ka tagad es iebāzu degunu kaut kur...”
 Mikus steidzīgi sāka purināt galvu.
 “Nē, noteikti nē. Tā mums ar Anuku ir tāda, teiksim, diezgan parasta situācija. Viņai ir modes skates, pasūtījumi, fotosesijas, projekti. Man ir kafejnīca — miniatūra planēta, kuru es katru rītu sakopju. Un laiku pa laikam mūsu pasaules saskaras. Vienīgā problēma — es nekad īsti nevaru paredzēt, kad tieši notiks šī pasauļu sastapšanās.”
 Dana klusēdama klausījās, tad ierunājās.
 “Anuka — tas ir rets vārds.”
 “Jā. Viņas mātei ļoti patika aktrise Anuka Emē. Esi redzējusi kādā filmā?”
 “Protams! “Vīrietis un sieviete” — tā taču ir klasika!”
 “Jā. Klasika,” Mikus klusi piebilda, ar galvas mājienu atvadīdamies no pēdējā kafejnīcas apmeklētāja, kurš, iešķindinot zvaniņu, aizvēra aiz sevis durvis un izgāja krēslainā ielā.
 Dana palūkojās pulkstenī un bažīgi ierunājās: “Tev jau jāslēdz ciet. Es došos...”
 “Klau, Dana,” Mikus nopietnā balsī teica. “Ja tu nekur nesteidzies — es tevi uzaicinu uz kafejnīcas vakara seansu. Neiebilsti?”
 Dana neizpratnē pacēla vienu uzaci.
 “Vakara seanss? Kas tas ir?”
 “Mirklīti pagaidi, es aizslēgšu durvis un noslēgšu kasi. Dod man piecas minūtes.”
 Dana pasmaidīja un ziņkārīgi piešķieba galvu.