Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ievas Melgalves recenzija Cita āda (Satori)

Santas Remeres recenzija Jērs krieva ādā un rijīgais klēpis (Punctum)

 EMĪLIJA

Nevarētu teikt, ka pavāres darbs būtu tas, par ko sapņoju, kad Latvijas laikā studēju, tomēr kūkas cept man ļoti patīk, un es to protu darīt izcili. Galvenais, ka nav pa mēsliem jāvandās. Rokas tīras, baltas, smaržo pēc vaniļas un kārtīga sviesta, smaržo pēc siltuma un drošības.
 Virtuvē tikai latvieši — aleluja! No tā es visvairāk baidījos, kad nācu šurp strādāt, — ka būs daudz okupantu mēlē jālaiž. Nav tā, ka es nezinātu krievu valodu, pa šiem gadiem esmu diezgan veikla runātāja kļuvusi, taču man nepatīk ne tas, kā tā skan, ne tas, ka tā ir duņku un vaņku valoda. Neko labu mums viņi nav nesuši — vien izsīkumu, netīrību un postu. Krievi, kas mācījās mūsu fakultātē, bija pavisam citādi — ar manierēm, stāju, labi runāja latviski un vēl pāris valodās, daudz lasījuši un pasauli redzējuši. Bet te? Vienas padibenes vai armijnieki, ar kuriem pilna pilsēta. Vairums nabagāki par žurkām.
 Protams, protams — ne visi. Katrā ziņā ne mani kundes, kas pasūta mielastus jubilejām, kāzām, bērēm vai citiem godiem. Kundes es pēc tautības nešķiroju, divkose. Man arī patīk, ka naudiņa nāk, ka nesēžu Vilim uz kakla. Un kad mums būs pašiem sava māja... oi, nevaru vien sagaidīt, kad sāksim celt, kaut dzīve jau tāpat notiek tik ātri, tik ātri — vēl nesen Vilis ienāca Baltpurvos ar instrumentu kasti, bet nu jau mēs Liepājā un plānojam celtniecību. Mums iet uz augšu.
 Tiesa, man arvien mazāk laika paliek Meldrai — pa dienu darbs, vakaros un naktīs haltūras, meitēns aug savā vaļā. Ja nebūtu jākrāj, varētu mazāk strādāt, bet mums jātiek lielākā plašumā. Tad mēs ar Meldru visu darīsim kopā — es viņai iemācīšu šūt un adīt, mēs iesim uz jūru un ēdīsim saldējumu, aizbrauksim uz Rīgu. Jā, kad uzcelsim māju, es būšu labāka mamma.
 Tieku arī uz ballēm. Jā, ne kā viesis, tikai kā konditors, bet caur virtuvi dažreiz var vairāk redzēt, nekā pie galda sēžot un mutē stūķējot. Pagaidām es gatavoju klientu virtuvēs, bet, kad mums būs pajumte, darīšu to visu pie sevis — savas bļodas, savas karotes un putojamās slotiņas, sava plīts.
 Tieši Jāņu dienā vienam augstas raudzes partijniekam paliek apaļi piecdesmit, bet šis negrib gluži tautas svētku dienā to svinēt, lai kāds nesaprot nepareizi, tāpēc viesības ir šodien pēcpusdienā smuki sapostā lauku sētā netālu no Liepājas. Esmu jau uztaisījusi torti, divas paplātes ar štopkūkām gulbīšu formā, ir arī divi lielie napoleoni, kaudze ar sāļajiem un saldajiem groziņiem, kas man pašai garšo vislabāk. Viss paveikts, varētu iet uz autobusu, braukt mājās un izgulēties pēc nomodā un darbā pavadītās nakts, bet tikko atskrēja saimniece un lūgšus lūdzās, lai palieku un apkalpoju viesus pie galda — viena no sarunātajām palīdzēm salauzusi roku, bet es vienīgā no pavārēm, kuru var viesiem rādīt. Nu, paldies tev, māt! Bet kas man — ja tik rublīši nāk, varu arī paballēties pie sētas durvīm, rīt svētdiena, gan izgulēšos.
 Viesi sāk braukt ap četriem pēcpusdienā — sapucēti, uzvalkos, dāmas kleitās kā no žurnāla “Rīgas Modes” vāka, diez vai pašas šuvušas. Visi mašīnās — tās kādas nu kuram, citam smalkāka, citam armijas bobiks, tomēr braucamie — neviens nevelkas no autobusu pieturas divus kilometrus kājām. Diena ir saulaina, bez mazākā mākonīša un ļoti neparasti silta jūnijam. Kāds izdomā, ka varētu ēst ārā. Mums jānovāc viss uzklātais, jāizstiepj galdi pagalmā un jāklāj no jauna — tās kaprīzes ir neiedomājamas. Liekam vēlreiz bļodiņas ar gaļas, mēlīšu, siļķu, sēņu un dārzeņu salātiem, trauciņus ar marinētiem gurķiem un baravikām, sviesta ķopsīšus un maizes groziņus, morsa krūzes un vodkas pudeles. Dāmām liķierīši. No zivīm mums ir laša rozes, pildītas līdakas ar majonēzes rakstiem, žāvēti brekši, dūmoti zuši un marinētas reņģes. Goda vietā divas kūpinātas stores ar visiem purniem un acīm. Atsevišķos trauciņos mēle želejā, karpa želejā un rīvmaizē apcepti mencas gabaliņi.
 Kad visi sasēduši, nesam laukā pirmo silto — zeltainu vistas buljonu un pīrādziņus — ak, arī tos es vēl uzmeistaroju! Viesu ir ap piecdesmit, bet mēs vien trīs — jākustas ātri un precīzi, lai nepaspēj atdzist. Otrajā ir četru veidu gaļa — cūkas karbonādes mīklas garoziņā, meža zvēra kotletes, liellopa filejas medaljoni un pīle — tas domāts, lai katrs var izvēlēties, bet viesi krauj sev uz šķīvja no visa pa gabalam, kā nemūžam ēduši nebūtu. Labi, ka mums ir gana gaļas sagatavots. Klāt vārīti kartupeļi, štovēti kāposti, baltā mērce, mārrutki, sinepes, brūkleņu zapte.
 Nevarētu teikt, ka neesmu ēdusi smalkākas maltītes pirms kara, taču šādu bagātību var tikai pa viesiem redzēt. Kur to visu var sadabūt, ja veikalos nekā neatrast, man nav sevišķi liels noslēpums — pa šiem dažiem mēnešiem virtuvē man jau izveidojies savs piegādātāju bariņš, katrs specializējas uz ko savu — viens atbildīgs par pieniem, cits par gaļām, vēl cits par medījumiem. Galvenais ir sakari.
 Pa vidu maltītei skan tosti, uzrunas, visi runā krieviski, bet daudzi šeit ir latvieši, to var just pēc akcenta. Vien jubilāra māte atļaujas izteikties dzimtajā latviešu valodā — iespējams, krievu tā arī nav samācījusies, malacis, ar mugurkaulu.
 Saldajā mums paredzēts šokolādes krēms ar dzērveņu ķīseli, bet viesi pirms nākamās kārtas ceļas kājās, lai izkustētos un uzsmēķētu. Vēlāk, kad vairāk iesils, smēķēs arī pie galda, bet pagaidām vēl palien nostāk.
 Tad notiek TAS. Vācot nost tukšos šķīvjus, pēkšņi sajūtu sev pievērstu skatienu. Skatītājs ir man aiz muguras, bet es vienalga jūtu, ka uz mani skatās, tāda dīvaina kņudoņa pakausī. Nolieku traukus atpakaļ uz galda un lēnām pagriežos. Teju tajā pašā brīdī, kad ieskatos svešinieka acīs, man ceļos un gurnos iemetas tirpas un es gandrīz noveļos zemē. Viņš viegli pasmaida, un man sāk kaist seja. Nē, tas nevar būt, tā nenotiek. Tas nenotiek ar mani! Blenžu vīrietī, nespēdama novērsties, un palēnām man pielec, ka arī es smaidu. Tas nav apziņā, apziņā neko tādu nevarētu iedomāties, bet kaut kur no manas būtības dziļumiem izlien nojauta, ka esmu satikusi savas īstās mājas un ka tas, kas tagad notiek ar mani, nekad nebeigsies, nekad nepārtrūks, tas mani darīs laimīgu un saārdīs gabalu gabalos. Es nenolaižu skatienu, drīzāk otrādi, vēl vairāk sakoncentrējos, iztaisnoju plecus un nu jau smaidu tā, ka zobi mirdz.
 Vīrietis klusi iesmejas, viņam ir mīlīga bedrīte kreisajā vaigā un smieklu krunciņas acu kaktiņos. Cik banāli un cik nepiedodami pievilcīgi.
 — Jums palīdzēt? — viņš krieviski prasa.
 — Ko?
 — Ā, atvainojos, — atskan lauzīta latviešu valoda, — jums palīdzēt?
 Smaids pazūd man no sejas, un smags akmens iesit pakrūtē. Krievs, viņš ir krievs. Nē, tā nevar būt! Tā nedrīkst būt! Es kaut ko klusi nomurminu par to, ka kungiem nepieklājas pa virtuvi ņemties, un aizskrienu uz ķēķi, bet ne jau visu laiku sēdēšu, četrās sienās paslēpusies, ir jāstrādā, manā vietā neviens darbu nepaveiks.
 Drosmei ierauju šļuku no smalkās vodkas pudeles. Visu garo vakaru viņš mani burtiski ēd ar acīm, vairākas reizes nāk klāt, mēģina iepazīties, viņu sauc Vitālijs. Vēl uzdzeru vodku. Es nevaru, nevaru atrauties no viņa acīm, kad viņš uz mani skatās, nevaru nedomāt par to, kas būtu, ja viņš nebūtu krievs, nevaru nejust to, kas notiek pakrūtē. Vodka ir aizdzinusi akmeni, un tagad tur ir milzīgs dobs tukšums, kas atbalso manus sirdspukstus. Es jūtu savas artērijas punktos, kur tās pienāk tuvāk ādai, ausīs šalc, mute izkaltusi sausa. Ierauju vēl vodku un beidzot sāku atbildēt viņam. Viņš cenšas latviski, bet es saprotu, ka tā mēs nekur netiksim, un pāreju uz krievu valodu. Viesi visapkārt ir krietni ieskurbuši, un, šķiet, neviens nepievērš uzmanību Vitālija sarunai ar lauku ķēkšu.
 Viņš ir vienā vecumā ar Vili. Viņš ir partijnieks, komunists. Gredzena uz rokas viņam nav. Toties man ir. Es gribu viņu. Viņš grib mani. Viņš ir krievs.
 Tajā naktī mani mājās pārved Vitālijs savā oranžajā pobedā. Mēs tik skūpstāmies, neko vairāk. Dzīvoklī visi jau guļ, bet man tā vajag, tā vajag, ka es pamodinu Vili un nomoku viņu, līdz sāka aust gaisma.
 Ar Vitāliju es satikšos pēc nedēļas.