Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Iztālēm šķitušais zaru būris tuvumā izrādās ar taisnu muguru sēdoša cilvēka skelets, ko klāj mumificējušās ādas ielāpi. Vietumis cauri ielāpiem izdūrušies nobrāzti kauli. Pēdas un padilušās saujas ir sakļautas. Ap kaklu apliktas kazu spiru krelles, kas virteņu virtenēm sedz krūšu kurvi. Caur acu un deguna dobuļiem blāvi spīd dzeltenbāla gaisma. To izstaro galvaskausā esoša vaskaina masa un kalnu kristālu šķembas. Divās taisnās rindās skeletam priekšpusē un aizmugurē izkārtoti bambusa trauki. Tajos par slogu vidū ielikts pa smagākam akmenim, kura aizvējā patvēries kāds neapēsta ēdiena atlikums, sakaltis auglis, dārzenis, no oļiem grūti atšķirama pupa, pupiņa, zirnis, augļa kauliņš.
 Lajs ieskatās galvaskausa acu dobuļos.
 Tur vaskainā gaismā lēni virgo kristāli.
 Gaismaspulss rimst.
 Tūlīt būs beigas.
 Lajs sastingst.
 Pēkšņi un strauji viņš iepūš galvaskausa deguna dobumā.
 Tumšs un kluss. Viņš iepūš vēlreiz un spēcīgāk — tā, ka ieknikšķ skeleta sprands, viņš satver sprandu abās rokās, tur to un pūš skeletam degunā …
 Uzplēn. Iegail. Vienā acs dobulī.
 Lajs izņem no vēdersomas nelielu koka muciņu, ievieto skeleta krūšu kurvī un ar vairākiem striķīšiem piesien pie ribām. Muciņā ir kazu tauki, vidū iesprausta skrimšļaina kaņepju drāts, kuras otru galu Lajs uzmanīgi ievada galvaskausa vaska lodē starp kristāla šķembām.
 Mirgojums sāk pieņemties spēkā, — liesma uzsilda taukus un pa kaņepju drāti kā ziedkauss no stiebra sūc barību. Siltumu no kalnu vējiem sargā spiru kreļļu blietējums. Tā Lajs un siltais skelets blakus viens otram nosēž līdz rītam.
 Lajs sagaida, kamēr saule virs zemākā kalna kores uzaust viņa mazā pirkstiņa garumā. Viņš salasa vēdersomā traukus un ādas maisus. Zemē izklātas seglu jostas. Lajs satauko skeletu, uzkar tam atpakaļ krelles, apsedz ar vilnas segu, apliek seglu jostas. Tad viņš pietupstas ar muguru pret skeletu. Sev uz vēdera sajož jostas un pieceļas, — skelets ar mirdzošo galvaskausu ir droši nostiprināts uz muguras.
 Atceļā Lajs nokāpj pa serpentīna sānceļu, kas ved viršu liedagā.
 Tur pie ugunskura abi pārlaiž nakti.
 No rīta Lajs atsien skeletu, atstutē to pret vēdersomu, izsīkušiem spēkiem ieskrienas un kuslā lēcienā iekrīt ar seju viršos. Turpat, uz vēdera gulēdams, sarauj bunti viršu. Pēcāk Lajs to piesien skeletam pie plaukstas. Un, mulsi aizgriezies, apēd šokolādes gabalu nr. 6/1.

Pēc trim dienām viņus sasniedz ganāmpulka smarža un “ē” burdons biezā korī ar aritmiskiem smaga metāla iešķindinājumiem.
 No kazu skatpunkta izskatās, ka no kalna nāk grūtniece ar lielu zaru klēpi uz muguras.
 Nākamajā vakarā abi ceļinieki spraucas caur eglēm.
 Pēdējiem spēkiem Lajs ar ceļabiedru uz muguras ieiet pa ganu būdeles neapstrādātu dēļu durvīm. Saļimst turpat uz grīdas un, ar mugurām saspiedušies, noguļ divas diennaktis no vietas.
 Durvis palikušas pavērtas, — pa šauro spraugu būda pielidota pilna ar naktstaureņiem. Vairāki no tiem apsvilināti sagūluši uz gaismotā galvaskausa.
 Būdeles loga pusē ieplēties egļu vēris, no durvju puses to puslokā skauj klints siena. Izejot pa durvīm, būdai jāapiet apkārt, kur dažus soļus no loga sākas šaura taciņa eglēs. Tālāk tā sadalās kā divzaru dakša: viens celiņš caur mežu, otrs — kalnos.
 Būdele ir viena vienīga 20 m² liela telpa. Tajā — malkas plīts, elektriskā divriņķu plītiņa ÌÅ×ŅÀ-3, plaukts ar eļļas lampu un dažiem virtuves piederumiem, divas lāvas ar kazādām, uz sienā iedzītām naglām pītas sniega kurpes, dzelkšņu klamburi, ledus cirvji, striķu un trosīšu rituļi. Vidū galds un divi celmi zem tā. Mazo lodziņu no ārpuses aizsedz biezi egles zari, tādēļ iekštelpā patstāvīgi valda zaļpelēka krēsla.
 Lajs ieber kubuliņā griķus, ielej ar spirāli uzvārītu ūdeni un riņķo rokās kubuliņu tik ilgi, kamēr visi griķi ienirst zem ūdens. No virsas viņš nolasa dažas uzpeldējušās graudapvalku plēksnītes, uzliek kubuliņam vāku un atstāj uz palodzes.
 Maisa gala tehnikā aizšuj zeķes cauro papēdi.
 Viņš uzkar sev kaklā nelielu cilindrveida katliņu, kura osām piesiets pagarš striķis, ap jostas vietu apsien ūdensmaišeli, vienu tukšu ādas maisu un dodas mežā.

Uz lāvas kazādās sēdus ar izstieptām kājām novietots skelets, tā mugura atstutēta pret nospeķotu sienu, seja pavērsta pret logu, plaukstā starp pirkstiem iestiprināta viršu bunte. Virs skeleta galvas pakārtas spiru krelles un ādas maisi.
 Krūšu kurvī tam iesieta jau otrā muciņa ar kazu taukiem.
 Pret vakaru caur kaņepju drāti vaskainā smadzeņu masa galvaskausā taukus no muciņas jau izdzērusi un kristāli sakļāvušies krokās, rievās, daivās un pauguros.
 Gaisma galvā mazinās. Vasks no smadzenēm lēnām iztek pa visu skeletu, pamazām un pakāpeniski to ieìērbjot miesā ar naktstaureņu rakstu.

No meža pārnāk Lajs. Stūrī aiz durvīm noliek garu, paresnu zaru, uz galda liek katliņu, pielasītu ar brūklenēm un ādas maisiņu ar kazas pienu. Pakāris mēteli un ieslēdzis elektriskās plītiņas lielāko riņķi, viņš panniņā kausētajā sviestā, kas še labi iestāvējies jau vairākus gadus, viegli apcepina uzbriedinātos griķus.
 Apsēdies uz celma, Lajs no bambusa bļodiņas ēd griķus, klāt piedzerot pienu no maisa, kam galā iestiprināts iemutnis. Ik pa brīdim viņš no katliņa ar sauju pagrābj brūklenes un ieber mutē.
 Ārā iestājas tumsa. Būdā dzeltenīgu krēslu uztur dzintarainais skelets. Tas arvien vairāk sāk izskatīties pēc mūmijas.
 Lajs atsien no mūmijas ribām tukšo muciņu un izņem no krūšu kurvja. Rūpīgi nopēta ķermeni. Ielējis bļodā pienu, Lajs no somas izvelk kamolu un iemērc pienā. No kabatas izņem atlokāmo sēņu nazīti, patur to vārošā ūdenī un uzmanīgi sāk urbt mūmijai iegurņa kaulā. Izurbj mazu caurumiņu un ievieto tajā pirksta falangas garuma salmu. Tikmēr bļodā kamols atmircis un atritinājies, — tā ir kazas zarna. Vienu zarnas galu viņš uzmauc salmam, kas mūmijai kaulā, un nosien ar vilnas diegu. Apsēdies mūmijai blakus uz lāvas, Lajs iegriež sev nabā, iesprauž tajā iemutni, uzmauc uz tā zarnas otru galu un arī nosaitē ar diegu. No Laja vēdera pa zarnas saiti mūmijā ieplūst sagremoti griķi ar pienu un brūklenēm.

Šādi ēdinoties, paiet vairākas dienas.
 Ilgi Lajs sēž tumsā, baidoties pakustēties. Tomēr satver iemutni, izvelk no nabas un sasien zarnas galu mezglā, lai atlikusī barība pa to lēni ieslīdētu joprojām nekustīgajā ķermenī. 

Pirmo reizi Lajs aizdedzina eļļas lampu.
 Atmiekšķētais skelets jau tiktāl pārklājies ar plānu miesas kārtiņu, ka visi dobumi aizsegti un galva spīd pavisam vāji — kā caur tālā miglā izkārtu putna ādas priekšautu.
 Mūmija ieguvusi ārkārtīgi kalsna cilvēka paskatu.