Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Jāatzīstas, ka tieši ar ēdienu nosaukumiem, izzinot Gruzijas virtuves noslēpumus, es sāku mācīties valodu. Gruzijas galda un ēdiena kultūra vien ir grāmatas vērta. Viss viens, vai tie būtu pilsētas restorāni, mājas viesības, mazās iebrauktuves ceļu malās vai maltītes kalnu ciematos, — ēdiens vienmēr ir svaigs un smaržīgs, īsteni miesas un gara svētki.
 Kalnainā, saulainā, auglīgā zeme ar vēsām, zemē ieraktām, milzīgām vīna krūkām, apaļajām māla krāsnīm, kurās cepas smaržīgā, laivai līdzīgā maize — puri, ar spēcīgajiem aitu sieriem un žilbinošajām augļu un dārzeņu piramīdām ceļu malās rudeņos ir īstens hēdonistu un gardēžu dieva dārzs. Vērotājs no malas teiktu — ja ir mēra sajūta, tad, lietojot uzturā Gruzijas dabas veltes, ir liela iespēja iekļūt pasaules ilgdzīvotāju sarakstā. Tikai šogad 132 gadu vecumā Gruzijas kalnu namiņā nomira Antisa Hvičava, tējas lapu un kukurūzas lasītāja.
 Gruzijas ēdiena galvenā vērtība ir vienmēr svaigas izejvielas un tā gatavošana teju ēdāju acu priekšā. Ja hačapuri (apaļais siera plācenis), tad vēl silts no krāsns, ja hinkali (lielie gaļas pelmeņi), tad kūpoši, ja garšvielas, tad smaržīgas, kā nupat no dobes plūktas, ja jērs, tad vēl nesen blējis. No tāda ēdiena rodas gan prieks par dzīvi, gan spēks izturēt asākus likteņa pagriezienus.
 Viss, ko dāvā zeme un saule, tiek celts gruzīnu galdā. Valrieksti, kas bagātīgi tiek izmantoti sacivi — īpašā mērcē, kurā tiek gatavots Jaungada tītars, vai arī lieliskajā pupiņu ēdienā — lobio, ko ēd kopā ar mcnili — sarkaniem kāpostiem, kas skābēti kopā ar bietēm, vai cepot baklažānus vai vienkārši svaigu salātu mērcē. Džondžoli — īpaša krūma ziediņi, kurus novāc pavasarī un skābē gluži kā pie mums kāpostus, pēc tam sajauc ar saulpuķu eļļu, smalki sagrieztiem sīpoliem un lieto gan par uzkodu, gan par vieglu piedevu mcvadi (uz iesmiem cepta gaļa).
 Mcvadi galvenais noslēpums ir Svanetijas sāls un vīnkoka malka. Reiz mans draugs Latvijā jautāja, vai pie mums iespējams izcept īstu mcvadi. Teicu viņam, ka diez vai viņš savāks tik daudz vīnkoka malkas Latvijā, lai tas izdotos. Soko — sēnes, sākot ar pļavas šampinjoniem, beidzot ar pērļainajām kalnu kalmahām jeb austersēnēm. Un vārda māsīcas kalmahas — kalnu strautu foreles ar maigo, svaigo garšu. Čurčhelas — valriekstu un lazdu riekstu vālītes vīnogu sulā — un thlapi — vīnogu ražas laikā kā paladziņi saulē kaltēties izkārta iebiezināta vīnogu sula. Bakmazi — ārstnieciskā, pēc gadiem noturēta balzamiko etiķa garšojošā zīdkoka biezsula.
 Gruzijas garša man īsti uzreiz rokās nedevās. Bet nolēmu būt pacietīga un mācījos no kļūdām. Pamazām vien, pa solītim. Raugoties, kā to savās virtuvēs dara ne viena vien gruzīnu virtuves masteria (meistare). Pirmo reizi gatavojot čahohbili, nokļuvu atpakaļ padomjlaika bērnībā, kad mani rūpīgi apmācīja, kā virs gāzes plīts apsvilināma vesela vista ar visu galvu, knābi, seksti un kāju nadziņiem. Tieši šīs māju vistas ir čahohbili īstenās garšas noslēpums.
 Tāpat kā daudz kas mūsdienu smalkajās virtuvēs arī šis ēdiens nāk no vienkāršajiem tautas virumiem. Viss, kas pašu izaudzēts, — vista, tomāti, sīpoli, ķiploki, diļļu, pētersīļu un kinzas kaudze un bagātīgs sviesta aizdars. Mans pirmais adžapsandali (būtībā dārzeņu sautējums, kura pamatā ir baklažāni un kartupeļi) bija tīri nekas, bet galīgi ne tāds, kādam jābūt adžapsandali, kura īstā garša rodas, dārzeņus burtiski peldinot saulpuķu eļļā.
 Tuvojoties jaunajam gadam, ielas tirdziņā sagādāju Mziai labu tītarmātīti sacivi gatavošanai. Kad viņa atvēra durvis, brango putnu aiz kakla turēdama, priecīga gribēju likt lietā savas gruzīnu valodas zināšanas, teikdama deda indauri, tādējādi par tītarmātīti nosaukdama vīramāti.
 Pirmajā hinkali gatavošanā piedalījos Ananuri kalnos. Uz lielas malkas plīts mutuļoja katls, bet uz galda vecā saimniece veikli lipināja mazos maišeļus, tos piepildīdama ar maltu, garšvielās mīcītu jērgaļu. Es, iesācēja, sekoju viņa pirkstu zibenīgajām kustībām, mēģinot salocīt mīklas maišeli, bet amats nemaz tik ātri rokās nedevās. Mūsu pīrādziņiem malas jāloka uz leju, hinkali pelmeņi atgādina mazas dāvanu paciņas, trūkst tikai šleipītes. Priecīgi vēroju tos uzbriestam, piepūšamies katlā un skaitīju, cik no manējiem nav pārplīsuši. Hinkali ēdams ar rokām vēl kūpošs. Vispirms to apber ar maltiem melnajiem pipariem, tad izkož caurumiņu, jo iekšā ir gaļas buljons, un tad tiesā nost.
 Visjautrāk man gājis ar pirmo murabu. Muraba — tas skan kā buramvārds, un tāds arī ir. Muraba ir ievārījums, un to pasaule Gruzijā ir brīnumaina un noslēpumaina. Laikam biju otro reizi Gruzijā, kad tante, kas bija atnākusi viesos, paņēma sev līdzi maisiņā visas arbūza mizas. Man tas likās diezgan nesaprotami. Pēc trim dienām uz mūsu mājām atceļoja divas burciņas, kurās zeltainā sīrupā peldēja kraukšķīgi sukāžu gabaliņi. Sazamtro — tieši tik poētiski un garšīgi arbūza mizas baltā slāņa ievārījums skar garšas kārpiņas.
 Tantes un murabu neizsmeļamās pasaules (tās Gruzijā vāra arī no zaļajiem valriekstiem, veseliem mandarīniem un pat no mazajiem ciedru čiekuriņiem) iedvesmota, nolēmu ķerties vērsim pie ragiem un vārīt vīģu ievārījumu. Pāris dienu vēlāk, piesardzīgi attaisījusi burciņu, tante diplomātiski pavaicāja, vai tas esot vīģu kompots. Tā tiku pie murabu atslēgas — lai tās izdotos, nepieciešams spēcīgs cukura sīrups, kurā tad karamelizē visu — sākot no čiekuriem un beidzot ar dzeltenajiem ķiršiem.
 Tagad no mācekles statusa pamazām pāreju augstākā līmenī. Tante, kura ir īsts virtuves guru, devusi augstāko novērtējumu manis gatavotajā cicakām — tievajiem, saldajiem pipariem. Bet cicakas aizved pie kāda īpaša stāsta, jo tās gatavot iemācījos no latvietes. Varētu teikt — manas Gruzijas likteņa māsas.