Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Vēl pirms nedēļas biļetēm iztērēto naudu viņš bija cerējis izlietot citādi. Arī biļetēm, taču uz otru Eiropas galu. Sanita aicināja atbraukt ciemos uz Barselonu. Uz jautājumu, ko par to teiks viņas draugs, viņa tikai bija nosmējusi, ka Harijam tas nav jāzina. Īpaši godīgi tas nebija, varbūt tāpēc biļetes viņš vēl nebija nopircis. Varbūt tā arī bija labi. Piedalīties krāpšanā, pat ja viņš nav tas, kurš vai kuru krāpj, nešķita vilinoši.
 Atlidot uz Rīgu viņš gribēja jau sen. Pirms pāris mēnešiem pat bija paņēmis atvaļinājumu un nopircis biļeti. Paldies Dievam, lēto cenu aviokompānijā. Svinības par godu brīvdienām toreiz beidzās ar klopi tuvākajā Birmingemas angļu pabā. Tā vienkārši sanāca, ka zilums uz kreisās acs stāvēja vēl pusotru nedēļu. Nākamajā rītā, paraudzījies uz sevi spogulī, bija nospriedis, ka nav ko lieki satraukt mammu, un tā arī uz Rīgu nebija aizlidojis.
 Ritvars prātā pārskaitīja atlikušo naudu. Steigā nopirktās biļetes uz Rīgu jau tā plāno maciņu bija patukšojušas vēl vairāk.
 Viņš atkal iekāpa autobusā. Neizskatījās, ka kāds no tā pasažieriem lietu gaužas asaras par visapkārt valdošo krīzi, bezdarbu, parādiem vai vēl kaut ko tikpat traku, par ko diendienā rakstīja ziņu portāli. Atšķirības starp rīdziniekiem un birmingemiešiem nemaz tik viegli pamanīt nevarēja. Protams, sejas krāsu buķete Birmingemā bija daudzveidīgāka — vairāk, simtreiz vairāk hidžru un parandžu, vairāk piķa melnu seju. Bet ļaužu noskaņojums? Šeit tas nemaz nebija tik bēdīgs, bet, iespējams, tā bija tikai šodien. Pavasarīgais laiks cilvēkus darīja cerīgākus. Lai arī bija marta beigas un ārā vēl šur un tur vīdēja lielākas vai mazākas sniega kaudzes, pavasara tuvošanos nevarēja nepamanīt.
 Izskatījās, ka automašīnu dzimtajā pagalmā ir kļuvis mazāk. Vēl pirms diviem gadiem darbdienu vakaros šeit ar grūtībām varēja atrast brīvu vietu. Šovakar tā nebūtu pat jāmeklē.
 Vecāki par pēkšņo apciemojumu nebija pabrīdināti. Zināja tikai māsa. Pārsteigums. Jā, tieši tā viņš to pamatos — tāds jauks pārsteigums. Mirkli pakavējies pie dzelzs durvīm, viņš nospieda zvanu. Atskanēja vieglu soļu dipoņa. Krista, būdama pārliecināta, ka zvanītājs ir lielais brālis, steidza atvērt. Viņa pat nepalūkojas pa actiņu!
 Durvis plaši atvērās, un aiz tām parādījās mazā māsa. Kur nu vairs mazā! Gada laikā viņa bija krietni pastiepusies. Tagad divpadsmitgadīgā Krista vairāk līdzinājās pusaudzei nekā tam bērnam, no kura viņš bija atvadījies, dodoties projām.
 Vecāku izbrīns bija neviltots. Māte pat īsu brīdi palika bez valodas. Visbeidzot viņa cieši apskāva ilgi neredzēto dēlu. Leidumiem neraksturīga jūtu izpausme, taču sagaidīšana notika tā, kā Ritvars to sapņaini bija iedomājies. Tieši tā vajadzēja sagaidīt arī pirms gandrīz trim gadiem, 2007. gada 12. novembrī. Bet pats vien bija vainīgs, ka toreiz viss bija izvērties citādi.
 — Bet kāpēc tik pēkšņi? Nebrīdinot? Tev kas slikts noticis?
 — Nē, nē. Viss kārtībā. Paņēmu atvaļinājumu. Gribējās jums sagādāt pārsteigumu. — Būtu muļķīgi sākt izjautāšanu un skaidrošanos jau tagad. Nekas neliecināja par to, ka mājās valdītu nomāktība un vajadzētu strauji rīkoties.
 Tēvs neuzdeva nevienu jautājumu, uz kuru būtu neērti atbildēt. It sevišķi par to, ka pa visu šo laiku Ritvars ģimenei, pareizāk sakot, mātei, bija nosūtījis vien pārsimt angļu mārciņu. Neviens jau pat to nelūdza, taču apziņa, ka viņš ir izrīkojies nejauki, nepameta. Trūka argumentu, lai sevi aizstāvētu. Vienkārši nekad nesanāca, ka kaut kas paliktu pāri. Anglijā tas nesatrauca, šķita, ka īslaicīgs naudas trūkums ir vienaudžu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Neērti tas lika justies tādos brīžos kā šis.
 Viņš atgriezās savā bērnības istabā aptuveni pēc stundas. Virtuves pļāpas un iztaujāšana par dzīvi Anglijā bija izsīkušas. Istabā, ja neņem vērā pāris jaunu popmūziķu plakātu pie sienām, nekas nebija mainījies. Viņa gulta stāvēja vecajā vietā, tāpat māsas rakstāmgalds. Ritvars atvēra durvis uz lodžiju, kura pa šiem gadiem bija pārvērtusies par nevajadzīgu mantu glabātavu. Visvisādas kastes un krāmi aizņēma vismaz pusi tās platības.
 Kā jau viņš bija paredzējis, viņam pa pēdām sekoja māsa. Brīdi vilcinājies, Ritvars ar skaļu paukšķi atvēra alus pudeli, kas bija paķērusies līdzi no Anglijas. Krista apstājās līdzās, ar elkoņiem atspiežoties pret lodžijas margu. Kastaņbrūnie mati, sasieti garā zirgastē, laistījās pēdējos rietošās saules staros.
 — Paldies, ka tu atbrauci.
 Ritvars vēlreiz paraudzījās uz māsu. Viņa kautrīgi pasmaidīja.
 — Jā, — Ritvars minstinājās. Dīvaini, ka māsa pateicas par brāļa atbraukšanu. — Jau sen vajadzēja... Bet neizskatās, ka viņiem ietu tik grūti, kā tu pa telefonu stāstīji. Arī agrāk viņi reizēm strīdējās.
 — Jā, bet pēdējā laikā kaut kas ir citādāk.
 — Kas tad?
 — Es nezinu, viņi man nestāsta, — Kristas balss aizlūza. — Varbūt kāds no viņiem ir slims... nu, tā nopietni. — Pēdējos vārdus viņa izteica, it kā baidoties no domas vien. Ritvaram gan šāda versija nešķita ticama. — Bet kaut kas ir noticis. Bieži vien viņi nesarunājas pat dienām. Agrāk, ja sastrīdējās, tad drīz vien pļāpāja, it kā nekas nebūtu bijis, taču tagad... — Kristai acīs sariesās asaras. — Tagad viņi pat nelamājas, vismaz skaļi ne, tikai tā klusi. Mamma reizēm raud un nesaka man, kāpēc, bet tētis arvien biežāk sēž mājās, dzer vai atnāk jau piedzēries.
 — No kurienes viņš nāk? — Ritvars iedomājās citu nesaskaņu iemeslu. Pēkšņi prātā iešāvusies doma par to, ka tēvs ir atradis mīļāko, šķita neizsakāmi pretīga.
 — No draugiem vai garāžas, tā viņš saka.
 — Viņš vairs darbu nemeklē?
 — Nezinu, it kā jau meklē. Mamma viņam bieži uzjautā par to, kā šodien gāja, bet viņš tik noburkšķ, ka darba nav. Neviens tagad negrib remontēt dzīvokļus vai celt mājas. Neesot naudas.
 Bija grūti pieņemt teoriju par krāpšanu, taču, zinot mātes stāstīto, nevarēja būt, ka strīdu iemesls ir darba trūkums. Varbūt samaksa. Tēvs izcēlās ar savu ietiepību. Droši vien viņam ir grūti pieņemt, ka vairs neiet tik labi kā agrāk.
 — Varbūt viņi ilgojas pēc tevis, tāpēc strīdas? — Krista pārtrauca Ritvara domu gājienu. — Tētis joprojām pārdzīvo, ka neesi armijā. — Pēdējo teikumu viņa izteica, piesardzīgi palūkojoties istabas durvju virzienā. Tās bija ciet.
 Ritvars iemalkoja alu. Ļoti gribējās uzsmēķēt, taču blakus māsai neatļāvās. Pārdzīvo. Ko vēl pārdzīvot?! Tas, kas bija atgadījies Afganistānā, izklausītos smieklīgi, ja vien nebūtu noticis ar viņu pašu.
 — Es nezinu. Ar to ir jāsamierinās. Es vairs tur neesmu, — viņš strikti noteica. — Un Anglijā man ir labi.
 Īstenībā par atgriešanos dienestā viņš domāja bieži. Viņš bija izdzīts tikai no misijas, ne no pašas armijas. Aiziet prom no bruņotajiem spēkiem Ritvars bija izvēlējies pats. Iespējams, viņu pat paņemtu atpakaļ. Ja vien viņš to gribētu. Anglijā pēdējā gada laikā, kopš bija darbs noliktavā, viņam gāja labi. Te nebija nekāda kauna par kādreiz pieļautām kļūdām, nekādu pašpārmetumu par nesasniegtiem mērķiem. Varēja tikai pelnīt un baudīt.
 — Es noskaidrošu. Rīt ar viņiem parunāšu. — Viņš pamāja uz istabas pusi.
 — Labi, — māsa pasmaidīja. — Iedosi pagaršot alu?
 Ritvars, brīdi šaubījies, pastiepa pudeli. Māsa nedroši norija malku un bikli atdeva atpakaļ.
 — Un kas tev tajā Anglijā tik ļoti patīk?
 — Nav tā, ka patīk. Es tur strādāju. — Šobrīd viņš nespēja nosaukt nevienu daudzmaz pieklājīgu iemeslu. Prātā nāca tikai ballītes, meitenes un apziņa, ka atrodies vienā no pasaules megapolēm. Nu labi, ļoti tuvu megapolei. Melnstrādnieks megapoles tuvumā. — Piektdien uzvarēju kariku sacensībās.
 — Kur?
 — Nu, es tev jau stāstīju, ka noliktavā strādāju uz tāda maza frontālā iekrāvēja. Tos sauc arī par karikiem. — Ritvars iesāka stāstu par to, kā bija pārspējis kolēģus improvizētās sacensībās. Pavisam agri no rīta, kad darba noliktavā bija kļuvis mazāk, iekrāvēju vadītāji bija sarīkojuši ko līdzīgu autosacīkstēm. Trīs apļi pa milzīgo noliktavas angāru, līkumojot starp dažāda lieluma preču kastu kalniem un grēdām. Veseli pieci braucēji un vairāki desmiti līdzjutēju — latviešu, lietuviešu, poļu, pakistāniešu, rumāņu, moldāvu un indiešu viesstrādnieki. Ritvaram braukt bija paticis vienmēr. Viņš pat domāja, ka viņam ir sacīkšu braucēja talants. Un piektdien to bija pierādījis. Andža apgalvoja, ka daži no faniem improvizētajā totalizatorā bija pakāsuši iespaidīgas summas. Muļķīgs pasākums un vēl muļķīgāk ar to lielīties, bet tieši tas viņam Anglijā patika.