Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Uz ekrāna uzraksts: Kurzemes jūrmala, 1945. gada marts

 Jūras krasts. Nakts

Nespodrs mēness met spocīgu, sidrabotu gaismu. Debesīs vējš dzenā pūku mākoņus. Mākoņi ir gan biezāki, gan pavisam plāni. Slīdot pāri mēnesim, tie nakti dara nervozi raibu.
 Klusums, dzird tikai vilnīšu čalas un iečinkstamies kādu bērneli, kuru pieaugušie tūlīt čukstus apklusina. Kamera virzās pa vientuļo kāpu, līdz sastop zemnieka ratus, no kuriem, ievērojot absolūtu klusumu, tiek kravāti laukā dārgi čemodāni. Zemnieks atvedis Rīgas bēgļus, kas ieradušies, lai ar kārtējo motorlaivu, kuru no Zviedrijas atsūtījis Latvijas Nacionālais Centrs, dotos pāri jūrai uz Gotlandi. Stiepdami smagos čemodānus, atvestie klupdami krizdami, bet dažs pat šļūkdams uz dibena, rāpjas pa kraujās kāpas smiltīm lejup. Joprojām klusums, neviens nesaka ne vārda, dzirdama vien smaga elpošana.
 Jūras malā jau salasījies prāvs bēgļu bariņš. Smiltīs pie kājām saiņi, čemodāni, vienkāršas koka lādes.
 Aiz pirmā sēkļa piestāj airu laiva, ar kuru bēgļus pārved līdz lielajai motorlaivai, kurai dziļa iegrime, motorlaiva piemērota braukšanai pa jūru, bet pie krasta tā piestāt nevar. Lai nokļūtu līdz airu laivai, ļaudis, nesdami saiņus un bērnus, brien pa ūdeni līdz ceļiem. Iekāpšanas kārtību, pēc saraksta nosaucot uzvārdus, regulē latviešu leģiona leitnants Mārtiņš. Viņam kājās ir garie zvejnieku zābaki, viņš ir iebridis ūdenī, lai aiz priekšgala pieturētu laivu, kamēr bēgļi tajā sakāpj.
 Ar zirgu atbraukušie, lai ātrāk tiktu laivā, cenšas apiet ļaudis, kuri ieradušies pirmie. Viens tiem ir Notārs, ģērbies no dārga auduma un pie laba skrodera šūtā uzvalkā, ar putekļmēteli, kas pārmests pār kreiso roku, ar dzeltenu, noslēdzamu ceļojuma somu no biezas bifeļādas labajā rokā.
 — Es esmu... Jūs, bez šaubām, zināt, kas es esmu! Ja ne, es varu parādīt papīrus! — Mārtiņu lielmanīgi uzrunā pēc skata pats respektablākais no atbraucējiem.
 — Rinda visiem viena! Resnajiem un tievajiem! Tāda ir Latvijas Nacionālā Centra pavēle.
 — Kas jūs pret mani esat? — prasītājs bargi paceļ balsi; rodas iespaids, ka viņš paradis ar sava pārākuma izrādīšanu apklusināt oponentus.
 — Jums, ministra kungs, kā visiem ierēdņiem patīk pārvērtēt savu nozīmību... — zobgalīgi ierunājas Notārs.
 — Es te pārstāvu Latvijas valdību!
 — Mēs vairs neviens neko nepārstāvam, pēc pāris dienām te būs krievi! — saka Mārtiņš.
 Pēkšņi klusums sāk vārīties kā raganu katls. Mežā dzirdamas atsevišķas īsas un garas automātu kārtas. Sprāgst rokas granātas. Gaisā uzšaujas raķetes un, krītot lejā, apgaismo uz visām pusēm panikā bēgošos bēgļus.
 Kāds leģionārs ar mašīnpistoli skrien no meža puses gar pašu ūdens malu saukdams:
 — Vācieši! Ļoti daudz vāciešu, mēs nespēsim noturēties!
 No meža iznāk, ķēdē izretinājušies, vācu esesieši, ģērbušies melnās formās ar miroņgalvu zīmotnēm. Esesieši, šaudama ar mašīnpistolēm, nāk pāri pļavai uz iekāpšanas vietu. Apkārt ložņā starmešu kūļi, asinssuņi rejot rausta pavadas. (Tieši tādu pašu uzbrucēju ķēdi ar suņiem mēs redzēsim filmas beigās nākam pāri purvam uz ierakumiem, kuros aizstāvas Mārtiņš, Krišs, Notārs un Peksis. Taču šiem uzbrucējiem mugurā būs nevis esesiešu, bet krievu iekšlietu karaspēka formas tērpi.)
 — Brauciet projām! — Mārtiņš kliedz uz airētājiem, un puspilnā laiva dodas ceļā.
 Notārs ar savu bifeļādas ceļojuma somu metas tai pakaļ, panāk, bet negrib dot laivā sēdošajiem somu, tāpēc atpaliek.
 Selgas miglā ierūcas lielās motorlaivas dīzeļdzinējs, bet prožektors pārlaiž staru jūrai un krastam. Gaismas kūlī var redzēt rāpjamies kāpā dažus aizkavējušos bēgļus, krastā pamestās mantas un Notāru, kurš ar visu ceļojuma somu uz pleca ir līdz viduklim ūdenī. Laivai attālinoties, motora pukšķināšanu pārmāc šāvienu troksnis no meža — kauja kļūst arvien sīvāka.