Mana māte mani sāka kādā 1968. gada vakarā pilsētas vienīgā kinoteātra kafejnīcā uz galda. Nieka trepju posmu nostāk, augšā aiz Balkona aizkara pliknējošā sarkanā samta, žāvājās vietu ierādītāja ar nogrieztu lākturi siksnā uz rokas, elkonī karādamās pār knosīties-mīcīties sasēdušu galējo rindu, plucināja koka starpliku, ar knipi laizdama sīkās pluskas mazpilsētniekiem galvās. Filma ekrānā tiem pāri bija Nabaga govs ar Terensu Stempu, tik pārdabisku tēlotāju, ka mana māte, jauna, šika, slaika un ķēnišķīga, atnākusi skatīties šo filmu jau trešo reizi tai nedēļā, bija piecēlusies, ļaujot krēslam aizsisties aiz sevis, un, izgrūstījusies gar savā rindā sēdošo kājām, stūrēja pa netīro eju projām, caur portjerām un ārā gaismā.
Kafejnīca bija tukša, tikai zēniņš cēla krēslus uz galdiem. Mēs jau slēdzamies, viņš teica. Mana māte, aizvien vēl miegdama acis pēc tumsas, šķīra sev ceļu pa nomīdītajām sarkanajām kāpnēm. Viņa paņēma zēna turēto krēslu un nolika, tāpat augšpēdus, zemē pie kājām. Viņa izkāpa no kurpēm. Atpogāja mēteli.
Aiz kases savus riņķus slīdēja apelsīnu spiedē saliktie pusgrimušie apelsīni; čagas trauka dibenā cēlās un krita, cēlās un krita. Krēsli uz galdiņiem dūra gaisā kājas; kūku drupaču saimes paklājā nedzīvi gaidīja putekļu sūcēja snuķi. Pie lepnajām parādes kāpnēm, pa kurām pēc kādām minūtēm, sarullējusi zeķbikses siltā neilona bumbā mēteļa kabatā, kurpes aiz siksnotajiem papēžiem rokā šūpodama, ies mana māte, ierāmējumos smaidīja Džūlija Endrūsa un Kristofers Plammers gluži tāpat, kā smaidīs, izbalējuši un cēli, jau sen izgājuši no modes, arī gaismas bliezienā, kas nosvēpēs kāpnes pēc pieciem gadiem, kad jaunākais kinomehāniķis (izjēgts no darba vietas, ko cerēja par savējo; vadība nolīga jaunu kinomehāniķi no pilsētas, kad nomira vecais) nosvilinās ēku, iemetot cigaretes galu kreozota bundžā.
Dārgie krēsli Balkonā, kur bija aizliegts smēķēt? Gaisā dūmos. Ložas, piesātinājušās ar ādas sēdekļu smaržu? Pagalam uz mūžu. Samta drapērijas, stikla kandelabra kauss? Putējuši pelni, sīki dauzītu gaismas drumslu sēja vietējās vēstures virskārtā. Nākamās dienas laikraksti bija nelokāmi, negadījums. Vīrs, kam piederēja kinoteātris, pieprasīja apdrošināšanu un pārdeva atbrīvoto zemes gabalu skaidras naudas norēķina spīķertirgotavai, kas, fantāziju auļos nedzenot, tika nosaukta — Makkejs mazumā un vairumā.
Bet tai 1968. gada vakarā gandrīz jau slēgtajā kafejnīcā aiz sienas balsis vēl ducināja mūsdienu mīlu. Mūzika aizvien vēl urdza nez no kurienes. Tieši pirms tās vietas, kur kruķi nogrābj Terensu Stempu un iebāž, kur pienākas, viņa bija saāķējusi papēžus pār viņa muguru, un mans tēvs pārsteigts bija slīdzis viņā piesēkdams, pavērdams viņai burtiski miljoniem iespēju, no kurām viņa izvēlējās vienu vienīgu.
Sveiciens.
Es esmu Alhambra, nosaukta par godu savai ieņemšanas vietai. Ticiet man. Viss ir tīšs.
No mātes: godpilna stāja pārbaudījumos; ķēriens uz apslēpto; kā tikt pie tā, ko gribu. No tēva: kā pazust, kā neeksistēt.
