Tesla pameta Pitsburgu 1889. gada rudenī, lai atgrieztos Ņujorkā un izveidotu savu otro laboratoriju, šoreiz Grandstrītā. Tur viņš sāka darbu pie augstfrekvences aparātiem, bezvadu pārraides un teorijām par saikni starp elektromagnētisko starojumu un gaismu. Izgudrotājs
īpaši vēlējās atkārtot vācu akadēmiķa Heinriha Herca — Hermaņa Ludviga fon Helmholca studenta — atklājumus; Hercs nesen bija publicējis savus nozīmīgos eksperimentus viļņu izplatīšanās jomā. Tesla sacīja, ka šis darbs “izraisīja tādu saviļņojumu, kāds tikpat kā nekad
iepriekš nebija pieredzēts”. “Pitsburgā es nebiju brīvs,” viņš turpināja. “Es biju atkarīgs un nevarēju strādāt [..]. Kad es pametu šo situāciju, idejas un izgudrojumi traucās caur manām smadzenēm kā Niagāras ūdenskritums.” Pirms atvērt savu darbnīcu, izgudrotājs devās uz Parīzi, lai apmeklētu Vispasaules izstādi un kļūtu par liecinieku grandioza arhitektūras triumfa — Eifeļa torņa — atklāšanai. Atgriezies pilsētā, kas bija pilna ar mīļām atmiņām, Tesla varēja sasveicināties ar vecajiem draugiem un pastāstīt, cik tālu ir ticis. Tur topošais radītājs varēja vēlreiz iegriezties Luvrā, lai aplūkotu “brīnumus”, ko radījis Rafaēls, kuru viņš uzskatīja par sev līdzvērtīgu tēlotājmākslā. Tomēr Teslam bija arī pretrunīgas izjūtas, jo viņš ceļoja sava ienaidnieka Tomasa Edisona ēnā — Edisons ne vien apmeklēja izstādi, bet arī nodrošināja vairāk nekā 4000 kvadrātmetru lielu teritoriju savu dažādo izgudrojumu demonstrēšanai. Īpaši fonogrāfs izraisīja sensāciju, un Edisons tika uzņemts kā īsts pusdievs. Kamēr Edisons, kuru pavadīja viņa jaunā sieva Mina, tikai divdesmit divus gadus veca, pusdienoja kopā ar Aleksandru Eifeli viņa dzīvoklī torņa smailē, Tesla tikās ar profesoru Vilhelmu Bjerknesu, lai “kļūtu par liecinieku skaistajām [viņa] vibrējošo diafragmu demonstrācijām”. Norvēģu fiziķis Bjerkness no Stokholmas Universitātes kopā ar Žilu Puankarē ne tikai atkārtoja Heinriha Herca darbu par elektromagnētisko viļņu izplatīšanos telpā; viņi, pēc Herca teiktā, arī atklāja daudzkārtējo rezonansi un aprakstīja šīs parādības matemātiku. Tesla varēja pētīt Bjerknesa oscilatoru, kas nodrošināja dažādus elektromagnētiskos viļņus, un rezonatoru to pastiprināšanai, kā arī teoretizēt ar fiziķi par tādējādi radīto elektromagnētisko viļņu īpašībām. Un, kamēr Menlopārkas burvis tikās ar Luiju Pastēru viņa laboratorijā Parīzē un saņēma Francijas Goda leģiona Lielo krustu par saviem sasniegumiem, Tesla izstrādāja vienu no saviem svarīgākajiem atklājumiem, proti, ka tā sauktie Herca viļņi rada ne tikai šķērsvirziena svārstības, par ko runāja Bjerkness, bet arī gareniskās vibrācijas, kas strukturējas līdzīgi skaņas viļņiem, “tas ir, viļņus, kas izplatās ar ētera pārmaiņus saspiešanos un izplešanos”. Šī konceptualizācija spēlēs izšķirošu lomu bezvadu raidītājos, ko Tesla radīs nākamās desmitgades laikā. Kamēr Tesla kravāja somas, lai īsi apciemotu ģimeni, Edisons turpināja savu ceļojumu. Itālijā viņu godināja karaļpāris Umberto I un Savojas Margarita, Berlīnē viņš satikās ar Helmholcu viņa laboratorijā, bet Heidelbergā Edisons demonstrēja savu fonogrāfu “milzīgā sapulcē” ar piecpadsmit tūkstošiem klātesošo, kur ierīce “nolasīja runu labā vācu valodā”. Tomēr Edisonam vismīļākais brīdis bija liela banketa apmeklējums, ko sarīkoja Bizonu Bills, kurš ceļoja pa Eiropu ar savu “Mežonīgo Rietumu šovu”. Un, kad Tesla devās uz Ņujorku, Edisons turpināja ceļu uz Londonu, kur viņš varēja ne tikai apmeklēt savas energocentrāles, bet arī klātienē pārliecināties, ka Teslas maiņstrāvas sistēmas jaunā pielietojuma laiks ir pienācis neatgriezeniski. Piemēram, šajā gadā Depfordā inženieris, vārdā Ferranti, uzstādīja, iespējams, pirmo strādājošo vienfāzes ģeneratora staciju pasaulē; izmantojot Teslas sistēmu, viņš spēja pārvadīt 11 000 voltu spriegumu 11 kilometru attālumā līdz Londonai. Lai gan šī iekārta bija patiesi epohāls sasniegums, kādu nezināmu iemeslu dēļ tā praktiski netika popularizēta.
