Bezgalības. Ikdienas domu plaiksnījumi

Ar atmiņu nav iespējams paturēt sirdī to, kas paliek. Nezinu, no kurienes uznira šī rinda. Varbūt dzeja, varbūt sarunā nejauši izteikta frāze, varbūt izsauciens skaistā, zūdošā mirklī? Piemēram, var atcerēties sarunu par bezjēdzīgo cīņu ar pasaules ļaunumu, bet sirdī palicis pavisam kas cits — lauku ceļš, kas vijas gar dzirnavu dīķi, mežs vienā un pļava otrā pusē un mārdadžu ziediņi pļavā, kam piemīt tas spēks — uz saviem dzelksnīšiem ļaunumu noķert, bet, ja tam izdodas atrauties, tad tas pavairojies desmitkārt izplatās gaisā.
Var atcerēties gājienu uz salu, uz katoļu piesmietu vēsturi, uz bezjēdzīgām, caur asarām smieklīgām varas un ietekmes izbijušām teritorijām, kas tikai gadījuma pēc no ūdens iznirušas sausumā, bet sirdī palicis kas cits — kožu vai kā cita caurumos saēsts džemperis un pieskāriens caur tiem dzīvam un siltam saules pinumam.
Var atcerēties un pat pārlasīt piezīmju grāmatiņā ierakstīto: ne no kā nebaidies, neko nevienam nepārmet, neko nenožēlo un ne pēc kā neilgojies, redzi pasauli tieši tādu, kāda tā ir, bet sirdī palicis kas cits: ilgošanās maratons un pasaule, kas sagriezusies ar kājām gaisā.
Un var atcerēties pārākuma sajūtu, ka valodas izteiksme vai izteiksme valodā vairs nesagādā augšanas grūtības, ka tā padodas itin kā pati no sevis, ka tā viegli ris, it kā pati no sevis atritinās, bet sirdī paliek kas cits — mākoņu mainīgā daba, vēja pūsma pār ūdens virsmu, ūdensrožu aprises tālumā. Var atcerēties ģeogrāfiski precīzu upes ieteku jūrā, bet sirdī paliek kas cits — tāds neticams skats, ka jūra iet pretī upei un gāžas. Var atcerēties trauksmainus, kolektīvus darbus sabiedrības, apkārtnes un identitātes labad, bet sirdī paliek kas cits — vienkārši vakara smarža. Var atcerēties vietējo nostāstus par trauksmainiem kolektīviem darbiem, bet sirdī paliek kas cits — viegls reibums un tās meitenes meklējumi bez rezultāta agrā rītā uz mocīša.
Un var arī atcerēties dzeltenās krāsas saulaino simboliku, bet sirdī paliek kas cits — pieneņu pļava un iztēlē dzimuši mazi sunīši pļavā, vēl par pienenēm mazāki. Var atcerēties pastkartīšu cienīgus skatus, bet sirdī paliek kas cits — Latvija man caur puķēm. Un ziedi, un ziedēšana. Un ka ziedēt nav tālu līdz ziedot. Dot ziedu. Var atcerēties patriotisma urravas, nacionālās pašapziņas pašiedvesmu, bet sirdī paliek kas cits — debesis, jūra un zeme — taisnās paralēlās līnijās un skaidrās krāsās kā lībiešu karogs.
Un vēl var atcerēties tev piešķirtas esamības dienas zūdošos mirkļus, bet atkal jau — sirdī paliek kas cits — priekšpusdienas saule, kas iespīd caur arkveidīgiem logiem piegružotos bēniņos, putniņš, kas atsities pret logu, guļ skaidās un neelpo, un dzīva elpa, ko tu jūti tuvu savējai.
Ar atmiņu nav iespējams paturēt sirdī to, kas paliek. Tomēr es atceros.