Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Aizgāju pie Viļa un noskaidroju sev nepieciešamo. Vispirms jau nu par to, kas ir Zigfrīds “Nībelungu dziesmā”. Nesaprotu, kālab skolā smadzenes piestūķē ar nekam nevajadzīgu drazu, bet par vācu varoņeposu, par visādiem pasaules mītiem — ne vārda. Man jāmācās divdesmit četras stundas dienā. Pasaule ir bezgalīga.
 Pie lietas. Zigfrīds, ķēniņdēls, ir daiļš un cildens, apveltīts ar milzu drosmi un spēku. Bet, kad viņu ieceļ bruņinieku kārtā, viņš pret vecāku gribu dodas plašajā pasaulē meklēt piedzīvojumus. Es darītu tāpat. Bet neesmu ķēniņmeita. Nu, nekas. Tad nu viņš cīnās ar milžiem, ar pūķiem, izšķir strīdus, liels jampadracis, bet vislabākais, ka Zigfrīds dabū izpeldēties pūķa asinīs un tas viņu pataisa neievainojamu. Izņemot vietu starp pleciem, kur kādreiz pielipusi liepas lapa. Kas kaut ko šitādu var sacerēt!? Vārīga vietiņa uz muguras liepu lapas izskatā!
 Tad Zigfrīds satīko mīlestību. Paklausās ļaužu valodās un kā plēsts dodas uz Vormsu, lai tiktos ar burgundiešu daiļavu Krimhildi. Nekas viņam nesanāk. Krimhildes brālim Gunteram metas virsū ienaidnieki, Zigfrīds dabon cīnīties un tikai sazin kad pēc uzvaras tiek ieraudzīt vaigā to Krimhildi. Bet Zigfrīds ir kautrīgs un pirmajā reizē nekādu roku nelūdz. Nu ja, tādi jau viņi ir. Un tas Gunters arī sailgojas pēc mīlas, tas brauc uz Islandi iekarot daiļo Brunhildi. Tā ir galīgi emancipēta — kopā ar vīriešiem, kas grib viņu precēt, sacenšas akmeņu sviešanā, šķēpa mešanā un tāllēkšanā. Es jau nu arī tāllēkšanā varētu šo to parādīt, bet sacensības man riebj principā. Tad tur visādas intrigas, Gunteram ar Brunhildi jācīnās, jo šī ņems par vīru tikai to, kas viņu uzveiks, un tā. Zigfrīds liek lietā neredzamo cepuri un palīdz iecerētās brālim tikt ar to sievišķi galā. Visbeidzot svin dubultkāzas. Zigfrīds un Krimhilde, Gunters un Brunhilde. Un tad saiet viss ačgārni, jo tā trakā Brunhilde mīl Zigfrīdu, nevis to Gunteru.
 Vilis tur izvairījās par sīkumiem, bet tas Gunters kāzu nakti esot pavadījis, karājoties uz naglas ar sasietām rokām un kājām līdz rīta gaismai. Padomā, šito kaunu! Un atkal tas Zigfrīds jaucas ar savu cepuri, lai tik tam Gunteram palīdzētu. Un nozog Brunhildes spēku, kas ir jostā un gredzenā. Tad nu miers. Abiem pāriem sadzimst pa dēlam, katram iedod sava tēvoča vārdu — attiecīgi — vienam Gunteru, otram Zigfrīdu. Tad tur atkal kaut kas, desmit gadi pagājuši, bet Brunhilde nevar rimties par savu kaunu, abas dāmas strīdas, ļembasts, Brunhilde dabū zināt, ka zaglis ir Zigfrīds, kūda Gunteru, bet vīriešu solidaritāte, dabiski, uzvar. Draugi paliek draugi. Nekā nebij, tas tik pagaidām. Brunhilde līgst slepkavas, pārvelk arī vīru savā pusē, tur visādas nodevības, oi, mučkulis, savukārt, tā naivā Krimhilde izklačo par to vienīgo ievainojamo vietu uz Zigfrīda muguras, un tad jau skaidrs, ka līķis būs. Iecerēts bija kara apstākļos mušīt nost, bet karš neiestājās un tad nu bija jānodara medību laikā. Mirstot, Zigfrīds visu saprata. Visu nodevību. Un pateica Gunteram, ko par viņu domā. Tauta šokā, Zigfrīds taču bija labs un visus aizstāvēja, tauta grib karot pret Guntera burgundiešiem, bet Krimhilde, kaut jūk prātā no bēdām, attur nībelungus no kara.
 Eh, pati savārīja ziepes, bet nu tēlo labiņo miera dūju.
 Nezinu, kālab Zigfrīds man vispār pieminēja šitos te intrigantus un nodevējus. Vai tu esi Brunhilde vai Krimhilde? Tā viņš man prasīja. Tad tak man jāizlasa tā Nībelungu dziesma, bet es nemāku vācu valodu. Ko es māku? Galva kaist. Es neesmu ne viena, ne otra, es esmu Roze. Ar to iesākumā pilnīgi pietiek.
 Bet vispār kauns, ka tik maz zinu.
 Viktorija bija varen apmierināta, ka mēs pavadām laiku vērtīgās sarunās.