Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Viens

Solstera, nedēļa pirms Lieldienām, 1385. gads

Visos divdesmit gados, kuros Gvineta no Kaintonas bija gaidījusi bērna ieņemšanu, viņa ne reizes nebija iztēlojusies, ka radībās varētu nomirt. Lai gan viņa zināja, ka sievietes mirst dzemdībās — bija bezcerīgi piezīmējusi, ka neauglība vismaz pasargāja viņu no tādas nāves, — sirds dziļumos viņa patiesi nebija iedomājusies, ka mirs, dzemdējot bērnu, pēc kura ilgojās viņas dvēsele.
 Tomēr te nu viņa gulēja, pārgurusi un mokās tuvodamās nāvei. Bērns, kuru viņa visos šos mēnešus bija glabājusi dzemdē, nogalināja viņu, jo bija pamatīgi iesprūdis.
 Viņa gulēja uz salmu maisa, ceļus pievilkusi klāt, viņas mitrais krekls sagriezies otrādi. Līdzās viņai stāvēja dzemdību krēsls, no kura viņa nokritusi, galējās sāpēs vemdama. Blakus krēslam, nervozi mezdamas skatienu viena uz otru un uz pa pusei pie apziņas esošo sievieti pie kājām, sēdēja vecmātes. Abas bija redzējušas sievietes, kas mirst ar nedzimušu bērnu, un abas baidījās, ka ar Gvinetu no Kaintonas notiks tas pats.
 Viņas nerunāja, jo nezināja, kā lai sniedz mierinājumu, vien sēdēja rezignētā bezpalīdzībā.
 Atrazdamies tālu prom no viņām, Gvinetas prāts, ko apdullinošas sāpes bija novedušas ārprāta stāvoklī, traucās pa viņas dzīvi, uz mirkli vietām apstādamies kā mājsaimniece, kas bažīgi pārliecinās, vai viss ir kārtībā pirms došanās ilgā ceļojumā.
 Viņas pirmās noteiktās atmiņas: viņa paņem koka āmuru no tēva izstieptās rokas, sajuzdama tā smagumu un līdzsvaru.
 „Varbūt no tevis neiznāks meistars, Gvineta, kurš gan var pateikt šajos laiks? Taču arods tev var sagādāt iztikšanu.”
 Pirms trīsdesmit un vairāk gadiem. Ilgs laiks, lai no bērna izaugtu par sievieti, kas mirst dzemdībās.
 Atkal viņas tēvs, viņam blakus Saimons. Saimons jaunībā, pirms viņš un Gvineta apprecējās. Vīrs un tēvs, mūrnieks un namdaris, kūsājoša enerģija un gausa amatprasme.
 Gadi paskrēja neievēroti, iekams viņas meklējošais prāts atrada viņu: Henriju Eklendu. Henriju, kurš dzīvoja zem viņu jumta un mācījās Saimona amatu. Henriju, kurš viņiem bija teju vai dēls.
 Viņš bija ieradies ciemos, atnesis vēstis — kādas? Svarīgas vēstis. Viņš bija pārāk ilgi bijis prom, taču atgriezies viņš atnesa vēstis. Viņas prāts nemitīgi meklēja aiz nepieciešamības zināt. Vai viņš mīlēja Elisonu, viņas audžumeitu?
 Atkal viņas nemierīgais prāts novirzījās atmiņās. Elisone: bērns, kas bija izglābis viņu no neauglības sarūgtinājuma. Šis bērns bija prasījis dzīvību, un tagad viņas bērns prasīja to pašu. Tas bija parāds.
 Elisones tēvs bija nokritis no jumta, kuru Gvineta pati bija projektējusi. Tagad viņa atcerējās viņa īso kliedzienu krītot, viņa miesas atsitienu pret nomīdīto zemi, kas izklausījās pēc trieciena ar miesnieka rungu.
 Viņa vienmēr bija teikusi, ka viņai tas paliks prātā līdz mūža pēdējai dienai.
 Maikls Iknīlds nodzīvoja vairāk nekā stundu, turēdamies pie dzīvības ar bezjēdzīgu izmisumu. Ap viņu apstājās visi darbi, viņš nespēja mierīgi nomirt; ļaudis neuzdrošinājās kustināt viņu, baidīdamies pastiprināt viņa mokas. Viņi visi bija bezpalīdzīgi, apklusināti, pārbiedēti. Mūrnieki nokrita ceļos, piesaukdami svētos; daži lūdza ātru nāvi, citi — izdziedināšanas brīnumu.
 Brīnums. Saimons bērna ieņemšanu bija nosaucis par brīnumu. Vai tas īstenībā bija lāsts? Vai Saimons zaudēs gan sievu, gan nedzimušo bērnu vienā nāvē? Varbūt viņš vēlreiz apprecēsies un kļūst par tēvu dēlam, kuru tik ilgi bija lūdzies.
 Vai viņa jau bija pusceļā uz citu pasauli, ka varēja raudzīties uz dzīvi tā, itin kā tā jau būtu beigusies?
 Kāpēc neviens neataicina priesteri?
 Maiklam viņi ataicināja priesteri. Viņš bija darījis, ko varēja, taču kritiens bija aptumšojis Maikla prātu: viņš nespēja nedz izsūdzēt grēkus, nedz izteikt nožēlu. Gvineta saskatīja viņā vien dzīvniecisku gribu turēties pie dzīvības.
 Sievietes, kuras bija piesaistījušas pārmaiņas gaisotnē, iespējams, piepešais klusums, bija atnākušas no strādnieku mitekļiem, kas bija sablīvētas ap būvlaukumu. Redzēdamas, cik bezpalīdzīgi staigā rāmie un klusie vīrieši, un salauzto augumu uz zemes, dažas novērsās, aizšķērsodamas ceļu ziņkārīgajiem bērniem un sūtīdamas tos prom rotaļāties.
 Gvineta zināja, ka Iknīlda bērnam nav mātes, un, kad biedri bija aiznesuši prom mūrnieka ķermeni, viņa bez nepiedienīgas steigas devās aprunāties ar sievietēm.
 Un tagad, šķita, viņai bija jāatbild par to un visu citu, ko savos trīsdesmit deviņos gados bija teikusi, domājusi un darījusi. Taču patiesībā viņa nožēloja tikai alkas pēc bērna — šis izsalkums bija atņēmis viņai līdzjūtību.
 Un vai Saimona vajadzība pēc dēla bija atbildīga par divkāršo nāvi tagad? Vai vīra kaislīgie lūgumi, viņa lūgšanās savainotie ceļgali, viņa atteikšanās piekāpties — pat Dieva „Nē” priekšā — bija noveduši Gvinetu nāvē?
 Vai Visuvarenais Dievs bija tik ļoti taisnīgs un nežēlīgs?
 Tas gara mazumiņš, kas viņā vēl bija atlicis, sacēlās pret šādu netaisnību. Ja Dievs bija devis viņai bērnu, tad bija lēmis viņai dzīvot.
 „Ak, Dievs! Palīdzi man!” viņa skaļi novaidējās, ar gribu atgriezdamās pie pārsteidzošas apziņas skaidrības.
 Vecmātes, kuras bija pamodinājis šis pierādījums neatlaidīgai gribai dzīvot, paņēma viņu zem padusēm un atkal iecēla dzemdību krēslā. Paraušana un pacelšana, ko tas prasīja no viņas saliektā ķermeņa, kas pretojās stiprajām mokām, lika Gvinetai iekliegties. Bet, izdzirdējusi šo skaņu, viņa arī sajuta jaunu, piepešu sāpju lēkmi un tad karstu šķidrumu, kas lielā daudzumā izplūda no viņas.
 Vecākā vecmāte, neievērojot viņas protestus un atstumdama viņas rokas, iztaustīja viņas iekšpusi. Viņas pirkstiem taustoties, Gvinetai atkal uznāca sāpes, bet caur pašas kliedzienu viņa dzirdēja, ka vecmāte bļauj: „Galva ir lejā! Galva ir lejā!”
 Mokoties arvien stiprākās sāpēs, Gvineta gandrīz smējās no atvieglojuma. Sāpes drīz pāries, un viņa nemirs. Viņa redzēs savu bērniņu, turēs to rokās, piespiedīs viņa mīksto sejiņu savējai. Drīz, drīz...