Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Noplīvodami pacēlās mežģīņu aizkari, un istabā ieplūda gaisa strāva, kas bija pilna ar naksnīgiem smārdiem; tie nāca no automobiļu izpūtējiem, vecā eļļā ceptiem kartupeļiem, sasilušām ietvēm, — un vēl visu neiederīgi papildināja rožu smarža.
 Kad aizkari atkal noplīvoja, vīrietis, kas sēdēja lielajā atzveltnī, pameta skatienu uz loga pusi. Āra tumsā tik tikko saskatāms pie pašas palodzes vīdēja rožu krūms, un, raudzīdamies uz baltajiem ziediem, viņš neviļus pasmaidīja. Emija mazajā dārziņā rāvās vaiga sviedros, un nupat sāka kļūt redzams viņas pūļu rezultāts. Atlika vēl vienīgi salabot žoga apdrupušo mūri. Viņš jau simt gadu solīja par to parūpēties, taču pēdējos četrus mēnešus ikkatrs brīvais brīdis bija pagājis sporta zālē. Bet tā nopūlēties noteikti bija vērts. Turklāt tagad, kad cīņa jau bija notikusi, viņam būs pārpārēm laika apdarīt visus novārtā atstātos mājas darbus.
 Viņš sagrozījās, mēģinādams atrast pozu, kurā mazāk sāpētu. Viss ķermenis bija viens vienīgs zilums. Plecu muskuļi smeldza tā, it kā viņš būtu staipījis cementa maisus. Kaut bija aizritējušas jau vairākas dienas, stilbs, pa kuru Bērks toreiz iespēra, vēl aizvien sāpēja. Šis Bērks bija grūts pretinieks. Un blēdīgs arī — divas reizes vajadzēja iejaukties šķīrējtiesnesim. Tomēr, tomēr: tā bija lieliska cīņa. Viņš zināja, ka otras tādas viņa mūžā vairs nebūs.
 No virtuves skanēja Emijas un Tomtoma balsis. Tomam jau sen vajadzēja būt gultā, taču Emija pagaidām ļāva sīcim padzīvoties brīvāk: šonedēļ viņi visi bija svētdienīgā noskaņā. Dēla balstiņa aizrautīgi stāstīja par kaut kādiem piedzīvojumiem, kas viņam bija gadījušies parkā. Emija smējās, tad izlietnē sāka šalkt ūdens un iešķindējās šķīvji.
 Viņš atkal pasmaidīja. Vispār trauku mazgāšana bija viņa pienākums, taču Emija kā balvu bija viņam piešķīrusi brīvu nedēļu. — Bet tikai šonedēļ, — viņa brīdināja. — Neiesēdies tai krēslā pārlieku ērti, o, uzvarētāj!
 — Man gan liekas, ka par šādu uzvaru es esmu nopelnījis vismaz divas nedēļas ilgu atvaļinājumu!
 Viņa savilka dusmīgu seju:
 — Ceturtajā raundā tava aizsardzība bija vienkārši nožēlojama. Kurš nejēga tā nolaiž rokas? Nē, par to nekāda balva nepienākas.
 — Tev taisnība. Bet kur balva par to, ka es esmu tik seksīgs un pievilcīgs?
 — Viena nedēļa, — viņa stingri noteica.
 Viņam vēl bija atlikušas četras vaļošanās dienas: jāpaslaistās pēc sirds patikas. Viņš izstiepa roku pēc televīzijas pults. Emija bija nofilmējusi cīņu, un viņš gribēja to vēlreiz noskatīties. Tā būs tikai kāda simtā reize, bet pie joda, kas par to, kaifs no tā nekļūst mazāks.
 Kasete jau atradās videomagnetofonā. Pavērsdams pulti pret ierīci, viņš manīja priekšā kaut ko pazibam: tādu kā ēnu, kas uz brīdi aizmigloja skatienu. Tā nozuda tik ātri, ka viņš tik tikko paguva to pamanīt, taču pēc brīža atkal uzradās. Tumsa. Viņš samirkšķināja acis un atkal redzēja skaidri. Tas bija savādi.
 Kāds ienāca pa durvīm, un viņš pagrieza galvu. Istabā, piespiedis pie krūtīm zaļu, mīkstu mantiņu, bija iečāpojis dēls.
 — Hei, lielais! Gribi paskatīties, kā tētis cīnās?
 Taču Tomam ne prātā nenāca teikt jā.
 — Nē. — Vārdus lieki netērēdams, viņš ar tuklo pirkstiņu nospieda kasetes izņemšanas pogu. — Tūbijus.
 — Labs ir.— Iebilst nebija vērts, tik daudz viņam bija skaidrs. Toms cīņas ieraksta vietā ielika teletūbiju filmu; tuklās roķeles darbojās tik lietpratīgi, ka viņam atlika vienīgi to apbrīnot. Šis bērns zina, ko grib.
 Uz ekrāna parādījās dziedoši teletūbiji. Taisnību sakot, viņam šie radījumi šķita diezgan baigi. Vienādās, plakanās sejas, nekustīgie smaidiņi, apaļās acis... fū.
 Kad viņš pasniedzās, lai paņemtu Tomasu klēpī, acu priekšā atkal sametās tumšs. Tā bija gluži tāda pati ēna kā pirmīt, tomēr šoreiz tā nenozuda ilgāk; likās, pāri acij slīd tāds kā tumšs disks. Viņš neko nesaprata.
 Viņš pieskārās uzacij. Lēni, pamatīgi piemiedza acis. Kad viņš tās atkal atvēra, disks bija nozudis turpat, no kurienes nācis; redze bija atgriezusies. Savādi. Un nepatīkami. Tas viss viņu nedaudz biedēja.
 Tomass piespiedās viņam klāt, un pēc brīža raizes pagaisa. Dēls auga ātri, tomēr viņa pakausītis joprojām smaržoja kā zīdainim. Radīdams šo smaržu, Dievs pilnīgi noteikti bija zinājis, ko dara. Pietiek iebāzt degunu tāda maza rupuča matos, un tu nonāc viņa varā uz neatgriešanos.
 Sarkanais teletūbijs deva puķi tūbijam ar antenu uz galvas. Dzeltenais tūbijs blakus mīņājās. Violetais tūbijs... violeto teletūbiju viņš neredzēja, jo acu priekšā kā saules aptumsums atkal bija parādījies disks; tas pilnīgi aizsedza gaismu.
 Vienlaikus viņš pēkšņi sajuta pilnīgu fiziskās enerģijas izsīkumu. Tā it kā lēnām izplūda viņam no vēdera, likās, visa viņa ķermeņa enerģija atrodas tieši zem nabas un patlaban tek laukā. Izelpojot viņam paspruka pārsteiguma nopūta. Viņš kļuva gluži slābans, visi locekļi šķita ļengani. Viņš mēģināja pacelt roku, taču nebija spēka. Lūkoja pagriezt galvu, bet tā bija pārāk smaga.
 Tai brīdī viņš saprata, ka tūlīt mirs. Nebija nekādu tuneļu. Nekādu gaismas staru tālumā. Viņu neaicināja debesu balsis. Viss bija vienkārši un baismi: no viņa kā liela straume izplūda dzīvība un spēki, likās, viņa vēderā uzradies caurums, no kura kā žilbinoši spožs geizers ārā gāžas dzīvības spēks. Viņš palūkojās uz leju, it kā domādams, ka visā nopietnībā ieraudzīs enerģiju izplūstam no viņa ķermeņa kā vizošu, baltu un neapturamu straumi.
 — Āāā! — Mute kustējās, taču skaņa tik tikko izlauzās pār lūpām. Plaksti nodrebēja; acij pāri atkal slīdēja melnā saule. Kaut kur tālu Tomass sacīja:
 — Tēti? Ar labu nakti?