Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

FANĀTIĶU NEKAD un nekur nav trūcis. Par laimi, ne visi ir apsēsti ar reliģiskām un līdzīgām idejām, daļa no tiem ikdienā ir pat gluži sakarīgi kolēģi, kas neiecietīgi un pārgudri kļūst vienīgi tad, ja aizskar viņu apsēstības objektus. Būtībā viņi ir stipri līdzīgi kolekcionāriem, tikai nekrīt uz sapelējušiem pergamentiem un citu mantu, ko rūsa un kodes maitā, bet cer iekarot pasaules slavu un nemirstīgu atzinību ar darbiem, par kuriem neviens nopietns cilvēks nedomā un neviena iestāde algu nemaksā. Harija Daukas iekšlietu daļā tāds bija Pēteris Sīpols, kurš labprātīgi aizprasījās uz arhīvu un, pēc visu domām, tur ar aktu vākiem gaiņāja putekļus. Taču pats Sīpols stāstīja, ka esot iecerējis lielu darbu un no intensīvas galvas lauzīšanas viņam jau krītot ārā mati.
 Francūža Bertiljona simt gadus vecie panākumi noziedznieku kartotēkas izveidošanā ar roku un kāju garumu mērīšanu Sīpolu pavedināja uz domām par iekšlietu pārvaldē esošās kartotēkas uzlabošanu. Viņam šķita, ka ir izdomājis, kā pēc fotorobota atrast personu, ja tās fotogrāfija atrodas arhīvā.
 Kad šī ideja uzdzirkstīja, viņš vairs nevarēja atrast mieru ne dienu, ne nakti — šķita, ka īstais laiks jau nogulēts, ka tik vienkāršs atklājums noteikti jau būs iešāvies prātā kādam citam pirms daudziem gadiem. Par laimi, Sīpols mācēja lasīt četrās valodās, un viņam tā gribējās noskaidrot, kurš viņa ideju ir nospēris, ka nelīda ārā no bibliotēku lasītavām, kamēr nebija izbūries cauri visā Rīgā pieejamai speciālajai literatūrai. Bet tur nebija pat mājiena ne par zadzēju, ne par zogamo, un viņam sāka no uztraukuma trīcēt kājas, jo varēja taču izrādīties, ka viņš vēl nemaz nav apzagts. Nu katra minūte bija dārga, jo viņam sāka likties, ka iekšpus un ārpus robežām neviens neko citu vairs nedara, kā noņemas ar viņa izgudrojumu, lai patieso autoru atstātu muļķos.
 Ar lielu dīkšanu Sīpols dabūja atvaļinājumu agrāk, nekā tas bija paredzēts, un aiztriecās uz Maskavu, bet arī tur neatrada norādes, ka viņu interesējošajā virzienā jau ticis vai tiek strādāts.
 Sekoja periods, kad no sievas un bērnu atmiņas pamazām sāka izdzist ģimenes galvas mīļie sejas vaibsti, jo viņš mājā parādījās uz īsu brīdi tikai pašā nakts melnumā. Gaitenī, darbabiedrus satiekot, Sīpols vairs neteica “Labrīt”, kā pieklājas inteliģentam cilvēkam, bet alkatīgi prasīja apgādāt fotorobotus.
 Ja labi padomā, tad Sīpola centienos tomēr kādu nieku jēgas varēja atrast. Viņš pamatojās uz to, ka fotorobotus veido no vienām un tām pašām sejas attēlu daļām. Sīpols metās šīs daļas īpaši numurēt. Rezultātā katrs fotorobots bez vizuālā attēla dabūja arī astoņciparu skaitli, kurā pirmais cipars nozīmēja pieri, otrais degunu, trešais muti, — un tā līdz astoņi, kas informēja par ausu formu. Ja uz kartotēkas personu kartītes atzīmēja arī attiecīgo astoņciparu skaitli un pieļāva, ka liecinieki vienā pozīcijā var kļūdīties, tad tomēr meklēšanas laiks saīsinājās vismaz simtkārtīgi. Pēdējais apstāklis sevišķi svarīgs bija tāpēc, ka noziedznieks nespēja mainīt savu ārējo izskatu, kas vēlāk varēja maldināt lieciniekus un jaukt izmeklēšanas tālāko gaitu.
 Lai gan pats Pēteris Sīpols ne mirkli nešaubījās par sava atklājuma nozīmīgumu un viņa personiskā laika ieguldījums kartotēkas uzlabošanā bija milzīgs, līdz šim vēl nebija izdevies sadzīt nevienu meklējamo. Autors pats šo būtisko trūkumu izskaidroja ar to, ka paspējis apstrādāt tikai trešdaļu kartīšu un ka nav vēl izdomājis formulu, kura izteiktu sejas izmaiņas sakarā ar novecošanu. Daži kartotēkas “varoņi” bija fotografēti pirms gadiem divdesmit trīsdesmit, bet, tā kā pēc tam likumus pārkāpt viņiem vairs nebija gadījies, tad jaunāku viņu attēlu nebija.
 Sīpolu veiksmes trūkums sāpināja, tāpēc viņš centās nepalaist garām ne reizi — bet tās bija krietni retas —, kad mazajā zālītē pie ekrāna un projekcijas aparāta savāca lieciniekus, lai ar viņu palīdzību izveidotu fotorobotu.
 Atgāzušies mīkstajos krēslos, aicinātie pilsoņi skatījās uz ekrānu un komandēja, kuras no piebīdītajām sejas daļām atstāt, kuras ne. Dažreiz viņu starpā izcēlās domstarpības, bet visumā tās neaizēnoja možo darba noskaņojumu, un cilvēks pie projekcijas aparāta, kurš gādāja par izliekto pieru nomainīšanu ar taisnu vai ieliektu, parasti panāca kompromisa vienošanos.
 Kad fotorobots bija gatavs, Sīpols ar iegūto astoņciparu skaitli drāza uz arhīvu, un bija skaidrs, ka tuvākajās divās diennaktīs viņš gulēt nedabūs, jo kartītes pagaidām priekšniecība vēl neļāva sakārtot pat pēc caurduru vai malu robojumu sistēmas, — katra atsevišķi bija jāizvelk un jāsalīdzina ar līdzatnesto astoņciparu informāciju.
 Tāpēc muļķīgi būtu brīnīties par uzspēlēto vienaldzību, aiz kuras Pēteris Sīpols centās slēpt savu triumfu, kad pēc klauvēšanas viņš nesteidzīgi iegāja izmeklētāja Harija Daukas kabinetā. Harijs patlaban nopratināja kādu liecinieku vienā no vairākām krimināllietām, kas viņam bija uzkrautas, viņš saprata laika vērtību un tāpēc bija gatavs uzklausīt kolēģi tūlīt; taču tas ar īsu žestu parādīja, ka netraucēs, ka pagaidīs, un, ērti atsēdies uz nodilušās bīdermeijera stila sofas, lielmanīgi pārmeta vienu kāju otrai un sāka apskatīt kabineta iekārtojumu ar interesi, kas piemīt tūristam, kurš ieradies kādā aizsargājamā vēsturiskā celtnē, kurā agrāk nekad nav bijis. O, cik lielisks viņš izskatījās! Pat uzpleču zvaigznītes spīdēja spožāk.
 Beidzot liecinieka nopratināšana bija galā, tas nopūzdamies parakstījās zem katras protokola lapas un atstāja kabinetu, bet Sīpols tūlīt pārsēdās viņa vietā Harija rakstāmgalda otrā pusē, izvilka no aploksnes četras fotogrāfijas un izlika Daukas priekšā. Un skatījās augstprātīgi jautājoši, kas nu notiks.
 — Apsveicu, vecais! — Harijs, kam nekad neskauda citu panākumi, ar neviltotu prieku iesaucās. — Tu ieiesi vēsturē!
 — Kurš no tiem tev der?
 — Ēriks Vecbērzs. Es nezināju, ka viņš agrāk ir sodīts. Meičas no biroja man ir iedevušas nepareizu informāciju. Tas daudz ko maina.
 Lai gan visas fotogrāfijas bija diezgan līdzīgas, Harijs neprātodams paņēma otro no labās. Vēl tikai pirms dažām dienām viņš šeit ar šo vīrieti bija ticies, un fotogrāfija arī nebija veca, varbūt uzņemta pirms kāda gada, ne vairāk. Kļūdīties nebija iespējams.
 — Viņš te man nospēlēja ļoti ticamu teātri! Zini, tos uzziņu biroja skuķus vajadzēs mazliet patrenkāt!
 — Harij, — Sīpols apmulsa, viņam ar rāvienu dūša sašļuka papēžos. — Tas nav nekāds Ēriks Vecbērzs. — Paņēmis no Daukas fotogrāfiju, viņš atlocīja tai pašrocīgi piesprausto papīra lapiņu un nolasīja:” — Viktors Vazovs-Voiskis. Iesauka “Īlens”. Dzimis piecdesmit sestajā gadā Rīgā. Augums viens, komats, astoņdesmit divi. Izglītība vidējā. Trīs sodāmības — un visas par dzīvokļa zādzībām.
 — Tu esi pārliecināts?
 — Pats izrakstīju.
 — Kas vēl par viņu ir zināms?
 — Pēdējo reizi atbrīvots pirms divarpus mēnešiem.
 — Dzīvo Rīgā?
 — Teicies braukt pie tēva uz Murmansku. Rīgā pierakstījies nav.
 — Parādi man vēlreiz fotogrāfiju! Lai mani pērkons... Lai mani... Tas ir Ēriks Vecbērzs!
 Harijs Dauka izrāva no rakstāmgalda atvilktnes tipogrāfiskā ceļā pavairoto zīmējumu — no abiem attēliem raudzījās viens un tas pats cilvēks. Protams, sīkumos kaut kas nesakrita, jo fotorobots taču bija kombinēts uzņēmums, taču abi kriminālisti nešaubījās, ka darīšana ar vienu un to pašu subjektu.
 Viņi reizē iedomājās, ka Vazovs-Voiskis dzīvo ar Ērika Vecbērza dokumentiem, taču šajā domā bija pārāk daudz neloģiska. Vecbērzam bija augsta kvalifikācija retā profesijā, viņš vienā un tajā pašā rūpnīcā bija nostrādājis veselus desmit gadus, viņa vietā cits darbā nevarēja ierasties. Vecbērzam bija ģimene un kaimiņi, kuriem viņš blakus dzīvo jau pietiekami ilgi. Vecbērzam bija...