Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

SAMARINS

KAD KIRILAM IVANOVIČAM SAMARINAM bija divpadsmit gadu — vēl iekams starp mācību grāmatu un odekolona smaržām, kas spieto meitenes somā, uztvēris īpatnējo dinamīta smaku —, viņš pieprasīja tēvocim atļauju mainīt savu otro vārdu. Viņš vairs nevēlējās būt Ivanovičs. Viņa tēvs Ivans, no kura nāca tēvavārds, nomira drīz pēc viņa mātes, kad Kirilam bija divi gadi, un kopš tā laika viņš dzīvoja pie tēvoča. Viņa tēvoča vārds bija Pāvels; kāpēc viņu nevarētu saukt par Kirilu Pavloviču? Kad tēvocis pateica, ka vārdu nedrīkst mainīt, ka tā ir iekārtots — mirušiem tēviem ir tiesības un viņi jāciena, zēns dusmīgs apklusa, saknieba lūpas un novērsās, skaļi elpodams caur degunu. Tēvocis pazina šos ieradumus. Viņš manīja tos ik pēc dažiem mēnešiem, kad kāds no zēna draugiem bija apvainojis viņu vai kad viņam tika pavēlēts nodzēst galda lampu un likties gulēt, vai kad viņš mēģināja apturēt tēvoci, ja tas sodīja kādu no kalpotājiem.
 Tas, ko zēns izdarīja pēc tam, gan bija kas jauns. Viņš palūkojās uz savu aizbildni, plati pasmaidīja un sāka smieties. Iespaids, kādu atstāja viņa dziļās, brūnās acis, kas cieši raudzījās tēvocī, kopā ar smiekliem, kas vēl nebija kā pieaugušam vīrietim — zēnam vēl nebija iestājies balss lūzums —, bet arī vairs ne kā bērnam, bija satraucošs. “Tēvoci Pāvel,” zēns iesāka. “Vai kopš šā brīža jūs varētu saukt mani vienkārši par Samarinu, līdz es varēšu pats izvēlēties sev vārdu?”
 Tā nu divpadsmit gadu vecumā viņu vismaz mājās sāka saukt tikai uzvārdā, it kā viņš dzīvotu barakās. Tēvocis mīlēja savu brāļadēlu. Viņš lutināja zēnu, kad vien varēja, lai gan Samarinu bija grūti izlutināt.
 Samarina tēvocim nebija paša bērnu, un viņš bija tik bikls sieviešu klātbūtnē, ka bija grūti pateikt, vai viņam tās patīk vai ne. Viņam bija pārāk necils sabiedriskais stāvoklis, lai to pieminētu, toties — daudz naudas. Viņš bija arhitekts un celtnieks, viens no tiem aizrautīgajiem cilvēkiem, kura praktiskā lietderība pārspēj jebkuru snobisma, samaitātības un muļķības pakāpi to cilvēku raksturos, no kuru aizbildnības ir atkarīgs. Kad Samarins izauga, ļaudis Radugā, pilsētiņā pie Volgas, kur viņš un viņa tēvocis dzīvoja, pārstāja uzskatīt viņu par nelaimīgu bāreni un sāka izturēties kā pret sčastļivčiku, veiksminieku.
 Tas, ka Samarina tēvoci neinteresēja politika, nekaitēja viņa labajam vārdam konservatīvās sīkmuižniecības aprindās. Viņa pilsētas namā neciemojās pļāpīgu liberāļu pulciņi, viņš neabonēja Sanktpēterburgas žurnālus un atteicās pievienoties reformu biedrībām. Tomēr reformatori tik un tā nemitīgi lūdza viņu pieteikties. Ne jau vienmēr viņš bija turējies savrup no politiskām lietām. Trakajā 1874. gada vasarā, ilgi pirms Samarina dzimšanas, viņa tēvocis bija viens no studentiem, kuri kā misionāri devās uz laukiem pie zemniekiem, kūdīdami tos uz sacelšanos. Zemniekiem nebija ne jausmas, par ko studenti runā, un viņi, nodomājuši, ka tiek izjokoti, čukstus un grūstīdamies apjukuši lūdza tos doties prom. Samarina tēvocim paveicās izvairīties no trimdas Sibīrijā, bet viņš nekad neatguva savu pazaudēto lepnumu. Reizi mēnesī viņš mēdza sacerēt garu vēstuli sievietei, ar kuru bija iepazinies tajā laikā un kura tagad dzīvoja Somijā, un sadedzināt to, tā arī neiemetis pastkastītē.
 Šķita, ka Samarins līdzinās tēvocim politiskos jautājumos, taču ne attiecībās ar sievietēm. Samarins pabeidza skolu un iestājās vietējās universitātes inženieros, nepievienojoties nedz debašu biedrībām vai diskusiju klubiem, nedz daļēji pagrīdes marksistu pulciņiem, kuros darbojās radikālie studenti. Viņam nepatika arī ierindas mācība vai saiešanās ar kareivīgajiem antisemītiem, kuri mēdza slaistīties uz universitātes pakāpieniem, stulbi blenzdami uz kariķētiem asinssūcējiem ebrejiem ar līkiem deguniem apkārtceļojošu tirgotāju brošūrās. Viņš daudz lasīja — tēvocis pirka viņam jebkuru grāmatu jebkurā valodā, kādu vien viņš vēlējās, — apmeklēja dejas un vēlajos pusaudža gados devās garos vasaras ceļojumos uz Sanktpēterburgu. Kad kāds draugs apjautājās viņam par bagāžas uzlīmēm vācu, franču un angļu valodā uz ceļasomas, viņš pasmaidīja un atteica, ka pirkt etiķetes esot daudz lētāk nekā īstenībā ceļot pa ārzemēm. Viņam bija daudz draugu, vai drīzāk — bija daudzi studenti, kas uzskatīja viņu par draugu, lai gan lielākā daļa no viņiem, ja pārtrauktu viņu uzskatīt par tādu, varētu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt stundas, ko pavadījuši kopā. Viņš patika sievietēm, jo labi dejoja, necentās par katru cenu ātri piedzerties, kad bija iespēja, un klausījās ar neslēptu interesi, kad viņas runāja. Viņam piemita tāda kā uzticīga uzmanība tikai un vienīgi pret vienu sievieti, un viņai tas ne tikai patika viņu sarunas gaitā, bet vēlāk atstāja iespaidu, ka viņu pavadītais laiks — vienalga, cik īss, un parasti tas bija īss — tika sniegts viņai no vērtīga krājuma, ko Samarins būtu varējis un ko viņam būtu vajadzējis izlietot kāda diža uzdevuma veikšanai. Fakts, ka neviens nezināja, kas tas par dižu uzdevumu, tikai pastiprināja šo iespaidu. Turklāt viņš labi ģērbās, viņam mantojumā bija liels īpašums, viņš bija gudrs, un viss viņā — prāts, spēks, pat izskats — viņš bija garš, mazliet kalsns, ar bieziem, brūniem, līdz apkaklītei gariem matiem un acīm, kas svārstījās starp rāmu aizsapņošanos un piepešu asu koncentrēšanos, — liecināja par cilvēku, kas aiz taktiskuma pret mazāk apdāvinātiem apkārtējiem atturas atklāt sevi pilnībā.
 Balsis, kas runāja par citādiem Samariniem, nekad neiemantoja pacietīgus klausītājus nevis tāpēc, ka par to motivāciju tika uzskatīta skaudība, bet tāpēc, ka to apsūdzības šķita pārāk neskaidras. Tās tika uztvertas kā īsas rindkopas avīzēs, kas apraksta dīvainus notikumus citā tikpat mazā provinces pilsētiņā kā Raduga (lai gan nekad Radugā): tās lasīja ar interesi, taču tām neticēja, nemaz nerunājot par iespaidošanos no tām. Runāja, kāds esot redzējis Samarinu, kad viņam bijis piecpadsmit gadu, un viņa tēvoci kopīgā pastaigā, kuras laikā brāļadēls runājis žestikulējot, it kā kaut ko skaidrotu, un sirmais tēvocis klausījies, klusēdams un teju godbijīgi mādams ar galvu, rokas aiz muguras aizlicis. Tajās dienās laukos valdīja nemieri. Aiz niknuma par atlīdzību, ko viņi joprojām pēc atbrīvošanas no dzimtbūšanas pirms četrdesmit gadiem bija parādā zemes īpašniekiem, zemnieki pielaida uguni muižas mājām. Samarina tēvocis vēlāk tika aicināts uzraudzīt muižas atjaunošanu. Apmeklējot dedzināšanās cietušās sīkmuižniecības ģimenes, viņš ņēma līdzi Samarinu. Kāds liecinieks stāstīja, un tas bija tikai viņa teiktais pret jebkura cita vārdiem, ka esot nejauši dzirdējis tēvoci un brāļadēlu pēc viena tāda apmeklējuma pie kādas ģimenes no zemākās aristokrātijas un ka viņi esot smējušies par to. “Vispirms es dzirdēju zēna smieklus, un pēc tam tiem piebalsoja tēvocis!” Tā teica liecinieks.
 1910. gadā, būdams divdesmit vienu gadu vecs, Samarins sāka pavadīt laiku ar Jekaterinu Mihailovnu Orlovu — Katju — viņa studiju biedri un universitātes rektora meitu. Viņi devās pastaigās, viesībās runāja stūrī, dejoja. Kādudien agrā pavasarī Katjas tēvs pieprasīja, lai šīs attiecības tiktu pārtrauktas. Viņš teica, ka Samarins esot pazemojis viņu laikā, kad viņš uzstājās ar ikgadējo runu pēdējā kursa studentiem. Orlovs bija runājis par studentu veiksmi, ka viņi ir jauni laikmetā, kad Krievija kļūst bagāta, apgaismota demokrātiska valsts, un Samarins bija sācis smieties. “Nevis ķiķināja vai grudzināja,” Orlovs teica, “bet skaļi rēca, smējās, baurodams kā savvaļas dzīvnieks mūsu akadēmiskajā birzī.”
 Bija brīvlaiks, un Orlovs aizveda savu meitu uz universitātes patrona lauku māju. Samarins uzzināja, ka cits students ir sarunājis tikšanos ar Katju dārzā pie mājas, lai palasītu viņai priekšā savu dzeju. Samarins pārliecināja studentu, ka viņiem jādodas kopā līdz īpašuma vārtiem. Samarins brīdināja viņu, ka Katjai patīk, ja vīrieši ģērbjas gaišās drēbēs. Neilgi pēc tam, kad viņi bija devušies ceļā — Samarins ar divriteni un students zirga mugurā —, notika neparasts negadījums. Zirgs, kas parasti bija pakļāvīgs, nosvieda dzejnieku zemē tieši tajā brīdī, kad viņi šķērsoja slapju, dubļainu vietu. Dzejnieka baltais uzvalks un smilšu krāsas angļu lietusmētelis bija nošķiesti ar zemēm, un pats — savainojis potīti. Samarins palīdzēja viņam tikt atpakaļ seglos, un dzejnieks griezās atpakaļ. Samarins piedāvāja nogādāt dzejoļus līdz mājai un tad steigties atpakaļ, lai drošības pēc pavadītu dzejnieku mājās. Dzejnieks piekrita. Viņi izšķīrās.
 Kādu jūdzi no mājas Samarins nokāpa no divriteņa un tālāk devās kājām, ar vienu roku stumdams divriteni un otrā turēdams studenta dzejoļus. Vārsmās jautās spēcīga ietekme no agrīnajiem Aleksandra Bloka darbiem. Ļoti bieži atkārtojās vārdi “mēness”, “tumsa”, “mīlestība” un “asinis”. Izlasījis dažus dzejoļus, Samarins apstājās, saplēsa papīru astoņos vienādos gabalos un iemeta tos ceļmalas grāvī. Vēja nebija, un papīrs izklājās uz lauku palu notekūdens virsmas.