Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

JANVĀRIS

DECEMBRA VIDŪ SNIEGS pēkšņi sāka kust, dažās dienās lauki kļuva melni, ūdens pilnie grāvji atkal bija vaļā, bet, ja kādam arī vēl turējās virsū sačākstējis ledus vāks, tad pāri tam neuzdrošinājās iet pat kaķis. Grunts ceļi tapa dangaini un gandrīz nelietojami, bet šosejas baidīja ar atkalu, jo naktīs termometra stabiņš tomēr parāvās zem nulles. Vecgada vakarā televīzijas diktors traģiskā balsī paziņoja, ka republikas lielākajā daļā gaidāms lietus, un sabojāja svētku noskaņojumu, jo par pērkona negaisiem un slapjdraņķiem visi bija izklausījušies augu vasaru un rudeni.
 Slēpotāju vilciena “Ratukalns” organizētājiem diktora sacītais skanēja kā nekrologs, jo nauda uz dzelzceļa pārvaldi jau bija pārskaitīta. Ja nebūs sniega, zuda cerība dabūt atpakaļ pat ceturto daļu. Kas tev brauks simt kilometru, lai dienu mīņātos pa aukstiem dubļiem, bet nakti nonīktu uz šaurās, cietās vagona lažiņas, klausoties, kā sijā pa skārda jumtu!
 Debesu spēkiem domātās dusmas slēpotāju vilciena priekšnieks novadīja uz padotajiem. Viņš esot teicis, ka biļetes vajag izplatīt fizkultūras kolektīviem kā parasti, bet tie ietiepušies. Lai pārdodot kasēs! Visiem gribētājiem vienalga nepietiekot — kāpēc vieniem laupīt to, ko citiem sviež pakaļ? Nu rezultāts kā uz delnas!
 Ka jaunā gada pirmajās divās dienās nelija, to priekšnieks nemaz nepamanīja, taču, kad trešās dienas rītā pamodies ieraudzīja aiz loga lidināmies sniegpārslas, nespēja ticēt savām acīm.
 Snieg!
 Viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.
 Snieg!
 Viņš atrāva vaļā rūti un izgrūda laukā roku, lai kādas no planējošajām pārslām uzķertu plaukstā un apbrīnotu kā neredzētus dārgumus. Un aizdrāzās uz otru istabu paskatīties barometrā. Snieg un snigs!
 Laikam lekšējis bija visu nakti, jo balts bija pagalms un māju jumti, balti koku zari un to likteņa pabērnu automašīnas, kam trūka garāžas. Tās atgādināja vienas vienīgas kupenas. Taču gluži pārliecināts par laimīgu iznākumu priekšnieks vēl nebija, tāpēc pieteica steidzamu tālsarunu ar Ērgļu viesnīcu. Pamodinātā dežurante sākumā nevarēja saprast, ko no viņas vēlas, tad iedomājās, ka viņu āzē, beidzot atbildēja: “Snieg gan. Un pamatīgi snieg!”
 Tas nebija vienīgais dzīvoklis, kura iemītniekus torīt pierāva kājās sajūsmas sauciens: “Sniegs!” Urravas skanēja visur, kur vien mājoja kāda slēpotāja dvēsele. Vienā reizē laikam nekad tik daudz cilvēku nebija stāvējuši pie logiem un tīksminājušies par balto, pūkaino seģeni, kuru nakts bija uzvilkusi pilsētai līdz acīm. Vienā reizē laikam nekad tik daudz cilvēku nebija vilkuši ārā no pieliekamajiem, šķūnīšiem un gaiteņu antresoliem slēpes, slēpju nūjas un stiprinājumus, lai tos vēlreiz pārskatītu un pārbaudītu. Vienā reizē laikam nekad tik daudz puiku nebija pārsējuši savām kamaniņām auklas. Telefona līnijas jau sen nebija tik pamatīgi noslogotas.
 —Vai autobusā vēl vietas ir? Pierakstiet mūs arī. Trī-īs! Nu, tad sestdien līdz pusastoņiem!
 Tika piesauktas visas Latvijas vietas, kur vien atrodams kāds lielāks paugurs, izteikta visdziļākā pārliecība, ka jau sasnigušais līdz nedēļas nogalei nenokusīs, vismaz katrs trešais staigāja smaidīgs kā saulīte, un smaidīja pat meteoroloģiskajā birojā, iezīmējot melnu kvadrātiņu, kas nozīmēja, ka prognoze nav attaisnojusies, — arī tur strādāja slēpotāji.
 Lielais ziemas sporta laiks bija sācies. Aizkavējies, tomēr sācies!
 Te vienā, te otrā avīzē parādījās informācija par dabas untumiem: japāņi bija iekūlušies kupenās tiktāl, ka tika pārtraukta dzelzceļu satiksme starp daudzām pilsētām un iestrēgušos pasažierus glāba ar helikopteriem; kanādiešiem un amerikāņiem sals knieba acis no pieres laukā, toties Holandē vēl nebija manīts ne sniegs, ne aukstums, tāpēc zaļajos zālienos gatavojās ziedēt krokusi.
 Latvijā ar īsiem pārtraukumiem sniga gandrīz veselu nedēļu, un pūkainā kārta kļuva tik bieza, ka šķita — decembra atkušņa nemaz nav bijis.
 Rīgā sestdienas rītā kustība uz ielām atgādināja saspringtu darba cēlienu. Visur šaudījās vieglās automašīnas un autobusi, lai pēc tam — pilni pasažieru — drāztos pa kādu ceļu no pilsētas laukā, bet tramvaji un trolejbusi centīgi gādāja braucējus tuvāk dzelzceļu stacijām. Pie Centrālās kāpnēm, kas veda augšā uz peronu, kur allaž dažādas kompānijas gaidīja savus aizkavējušos biedrus, zirgojās, grūstījās, plēsa jokus, lielījās un tikmēr dauzīja pret krāsainā betona grīdas plātnēm salstošās kājas, kamēr aizmirsa mugursomas, kurām pēc tam skrēja pakaļ vai kaulus lauzdami. Tur dižojās ar puspasaules firmu slaloma zābakiem un marķeriem, tur stikla šķiedras slēpes zaigoja neskaitāmos krāsu toņos. Gaiziņa matadori staipīja brezenta luģu futrāļus, kuros, šķiet, bija iebāztas nelielu jahtu buras ar visiem mastiem, un augstprātīgi grozījās modernos slēpotāju tērpos, bet, skatoties uz matadorēm, bija jābrīnās, cik daudz biezu svīteru var savilkt zem neilona jakām un tomēr saglabāt visas sievišķīgi krāšņās auguma līnijas.
 Biļešu automāti mirkšķināja zaļās un sarkanās acis un izšāva biļetes uz organizēto slēpotāju vilcienu “Ratukalns”.
 Tai rītā stacijas laukuma automobiļu stāvvietā, iestrēdzis starp desmitiem citu automašīnu, nīka dzelteni oranžs pikaps. Tas bija jau diezgan padzīts braucamais ar nolupušu emblēmu uz durvīm. Tikai labs zinātājs varētu atšifrēt no šī apaļā saīsinājuma jūkļa, ka mašīna pieder kādai celtniecības pārvaldei. Sala dēļ šoferis palaikam ieslēdza motoru, bet ventilators strādāja bez atpūtas, jo pretējā gadījumā tūlīt aizsvīstu logi. Automašīnā sēdēja divi vīrieši. Vecākais pie stūres, jaunākais viņam blakus.
 —Bet ja mēs te velti gaidām? — jaunākais iečīkstējās.
 —Atstāj to manā ziņā.
 —Un vispār... Kādēļ mums kratīties ar vilcienu, ja var aizbraukt ar mašīnu?
 Vecākais neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Kāda velna pēc lai viņš šim čīkstulim skaidrotu, ka mašīna ir diezgan zīmīga un Ērgļos to varētu ievērot.
 —Un atpakaļ ātrāk tiktu...
 Uzrunātais palaida gar ausīm arī šo iebildi.
 Uz perona sākās rosība, jo tika piebraukts “Ratukalna” sastāvs. Ar troksni vairākas reizes sasitās kopā buferi, un skaņa no augsta uzbēruma aizplivinājās pāri priekšpilsētai, kas vēl slīga naksnīgā tumsā un savās ugunīs.
 Ejot pāri zālei uz kasēm, Gvido Liekni sveicināja vairāki cilvēki. Būtībā viņš tos nepazina, vairumam nezināja pat vārdus, viņi redzēja cits citu tikai slēpotāju transporta līdzekļa tiešā tuvumā, bet atkārtoti gadu no gada. Kad bija šīs redzēšanās sākums, neviens neatcerējās. Varbūt tajos laikos, kad uz mežu vēl trauca ar sesto tramu un labākie pulcējās ap Katlu vai tramplīna kalnu, varbūt vēlāk, kad nāca kārta Siguldai, Ērgļiem un Gaiziņam. Tos gadījās satikt Karpatos vai Kaukāzā, — tur tos pazina labāk, jo atbraucēji latvieši, kā jau svešā zemē, turējās kopā, un, tā kā viņiem bija arī kopīgas intereses, nereti šīs pazīšanās pārauga draudzībā.
 — Gvido! Uz kurieni laižam?
 —Laikam uz Dzērves kalnu. Kad aizbrauksim, tad redzēs, te jau vēl neko nevar pateikt.
 — Kādi pieci kilometri pa Kokneses ceļu...
 — To es zinu. Pīlātu kalns. Laba vieta, diemžēl tikai viens nobrauciens. — Lieknis iestājās rindā pie kases. — Man apnīk visu dienu rāpties augšā un laisties lejā. Šodien braukšu skatīties dzimtās āres, kā būtu teicis doktors honoris causa. Redzi, es pat slalomenes nepaņēmu.
 — Dari, kā zini! Sveiks!
 Aiz Gvido nostājās jauneklis biezā, pelēkā džemperī. Viens no tās divmetrinieku paaudzes, kas staigā mazliet sakumpuši, skatās vienaldzīgām acīm un ir briesmīgi flegmatiķi. Lieknis tādus bija pieņēmis darbā un vēlāk jutās itin priecīgs, ticis no tiem vaļā, jo akcelerācijas ražojumi izrādījās nevarīgi un bezpalīdzīgi. Šis gan bija vecāks, jau noteikti pēc armijas.
 Dabūs plaušu karsoni kā likts, Gvido nodomāja, ar acīm vēlreiz aptaustīdams biezo, pūkaino adījumu, pa kuru bija izbārstītas melnas un sarkanas četrstūrainas zvaigznītes. Vispirms sasvīdīs, tad apaukstēsies kā prusaks.
 Puisim bija skaists sejas ovāls, gaišas ūsas, kas izskatu darīja vīrišķīgāku, taču ar pārējo nepatīkami kontrastēja netīrā un nelīdzenā sejas āda.