VĒSTULES NAKTSSARGAM

uz sākumu

VĒSTULES NAKTSSARGAM

Grāmata pievienota: 30.08.12

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Sandra Vensko

Lapaspušu skaits:

Platums:

145

Augstums:

177

Cena:

2.26 Eur

Izdošanas gads:

2012

VĒSTULES NAKTSSARGAM ir dienasgrāmatas formā sarakstīts īsprozas darbs par indivīdu savstarpējo attiecību būtiskām niansēm cilvēka dzīves dažādos dzīves posmos, atklāta saruna par vientulību, divvientulības robežām un to pārvarēšanu vai pieņemšanu. Ikkatra teksta metafora ir sīks mirklis dzīves telpā, kas pārtapis sarunās ar Naktssargu — kā tēlu, kā alter-ego, neatkarīgi no vietas vai laika, ko katrs izdzīvojam šeit un tagad.

Dzejniece, rakstniece un dramaturģe Sandra Vensko ir vairāku dažādos Latvijas teātros iestudētu lugu, divu dzejas krājumu, kā arī daudzu dzejas grāmatu bērniem un divu prozas grāmatu pusaudžiem autore, par vairākiem darbiem saņēmusi atzinības balvas un godalgas.

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Grāmatas iekšlapu noformējumā izmantots mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas herbārijs

Grāmatas fragments »

11.11.2010 / 10.10

Dzīvot skaisti.
Sajust lietus smagumu logu rūtīs. Lai kas arī notiktu, dzīvot skaisti.
Visi dzīvības vārti reiz aizveras, un visi gājēji piekūst. Laika gājēji, uguns kūrēji, būrēji un vienaldzīgie izkūst, izvējojas un izsāpinās.
Lai apjaustu neapjaušamo, jāspoguļojas cita acīs un jāaizmirst par sevi. Vai otrādi.
Tas nenotiek uzreiz, un tas ir abpusēji, trīspusēji, daudz un kā vezums vai baļķis. Saprašana, ka dzīve ir tikai lietus vai asaru skatīšana logā. Kad cilvēks paceļ grūtumu, notiek pārbīdes — kāds turpina dzīvot un baidīties, citam nav laika, vēl tālāk un tālāk, tā bez skaita domas klejo un aiznes līdzi būtiskāko — kāpēc dzīvojam?
Lietus nespēj noskalot pagātni, nevar to nosegt, ieslēgt sevī bijušo. Tikai saglabāt savā ūdens atmiņā zīmes. Varbūt sastingt? Sniega pūciņās, ūdens tērcēs, okeānos sirdī… Bet viss reiz beidzas — kā sakrīt labvēlīgie punkti, sakrīt arī sliktie. Sākas cita dzīve, citas domas vai nožēla par bijušo. Bet tagadni tas nemaina, tagadne ir lietus aiz loga, kas noripo, aizripo, un tagadnes vairs nav. Tagadne atnāk un aiziet, neko neļaujot izjust, jo tāda ir cilvēka daba, ļaut laikam ritēt savu gaitu. Iejaukšanās laika ritumā, tautas vai valsts, dzimtas vai ģimenes laika joslās izjauc un nogalina tagadni.
Kā dzīvot ar apziņu, ka lietus rūtīs nekad nebeigsies? Sasildīt domās lietus urdziņas, izdomāt sauli… pavisam maz vajag tumsai, kas aizslēdz durvis, bet ļoti daudz nepieciešams gaismai ilgtermiņā.
Veļu laiks.
Turpināt kāda iesākto — sirdsapziņas jautājums. Turpināt dzīvot — tas iedots no dabas. Starp dzīves upēm var uzbūvēt un sagraut tiltus, var arī uzbūvēt apvedceļu.
Dzīvot skaisti — izraut visas lietus naglas no sirds un uzbūvēt sev apvedceļu.