Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Mitrums, pagraba mitrums, kas visu apņem. Durvis klāj pelējuma sīkpunktu šļakatas. Tagad ir labi, tikai pelējums, pirms nedēļas vēl visa ārsiena istabā bija noledojusi plānā kārtā. Nācās atvilkt gultas nostāk. Tad naktī ik pa laikam nobūkšķēja, te viens, te otrs bija izkritis no savas guļvietas. Kad laiks, ziemai neraksturīgi, pārvērtās no sala slapjdraņķī, temperatūra uzkāpa līdz nullei un tad pat pārsniedza to, viss sienas apledojums nokusa un notecēja zemē. No rīta zem gultām bija uzkrājušās vēl neizžuvušas peļķes, un rīta jundā gandrīz katrs otrais saņēma sodu par piečurāšanu. Tā bija masveida protesta akcija, tā domāja skolotājas un direktore. 1599. gada 31. decembris. Vecgada diena. Ar katru dienu katrs šejienes bērns kļuva arvien vecāks un iemantoja arvien mazākas izredzes. Kļuvušas pietiekami vecas, meitenes tapa par izpalīdzēm vai arī tika sūtītas uz publiskajiem namiem. Puiši visbiežāk kļuva par noziedzniekiem, strādniekiem vai par kalpiem.
 Likās, ka jāiztur tikai vēl šīs pēdējās stundas un tad gads beigsies, viss beigsies uz labu vai kā nu Dievs to būs lēmis. Dieva lēmumi šeit bija labi pazīstami, tikai ne vienmēr tos tā sauca, piemēram, kad kārtējais no mums nomira. Nebija nekādas lielās izvadīšanas procesijas, nekā, tas vienīgi tika izmantots, lai biedētu mūs pārējos — ja jūs tā turpināsiet, arī nomirsiet tāpat kā šorīt Marsels vai Renārs, vai kurš nu tajā brīdī bija mūs atstājis! Mirušā gultai tika noņemta veļa, tad uzklāta tīra, lai gan nebija pārliecības, ka tā bija tīra, jo izskatījās tieši tāpat kā iepriekšējā. Viss šeit bija šūts no vienas sarkanas drēbes. Nomirušā forma tika izmazgāta un gaidīja savu kārtu, kad tiks piešķirta kādam citam. Un mēs gaidījām — kuram? — formas bija deficīts. Par mazu, par lielu, saplēsta, netīra. Tas viss vēl varēja kalpot par attaisnojumu, protams, tāpat tika iešķiebts pa ausi, taču tas nelīdzinājās sodam, kad bikses tika piečurātas. Lielākā daļa no mums bija pietiekami patstāvīgi, lai mācētu nokārtoties, taču visādi gadījās, sevišķi, ja talkā nāca vecākie audzēkņi, tie zeņķi pieprata dažādas metodes. Saslapinātais auts tika uzvilkts pāri sejai, un trīs stundas bija jāstāv ar pliku dibenu pagalmā pie kauna staba. Apkārt skrienošie bērni tad mēdza pa plikumiem šaut ar sīkiem akmentiņiem no kaķenēm, sakošļātām aronijām, kas nokrāsoja visu ķermeņa lejas daļu, vai ziemā mest ar ledainām sniega pikām. Pārējā laikā viņi bija visnotaļ draudzīgi. Meitenēm tas viss nedraudēja. Viņām bija savas, citas, mums nezināmas lietas.
 Mēs ne uz ko necerējām, taču zinājām, ka lielajos svētkos mūsu patronese par mums atcerēsies. Svētkos viņa vienmēr atsūtīja mums dažus vezumus pārtikas. Tas bija paradokss, jo svētku dienās strādāja tikai viena virēja, un viņa, saprotams, nevarēja pagūt sagatavot visu atvesto ēdienu. Lieki piebilst, ka pārtika netika noglabāta nākamajām nebaltajām dienām vai izdalīta mums, bet mēs redzējām, kā nedaudzās dežūraudzinātājas vakarā nesa mājās lielus grozus un saiņus, dažām no viņām talkā bija atnākuši arī citi ģimenes locekļi, kas palīdzēja stiept.
 Neilgi pēc brokastīm pie bērnunama vārtiem piebrauca pirmais kučieris un piezvanīja. Mēs metāmies viņam pretī, jo visā tajā kņadā vienmēr varēja kaut ko izmangot vai nočiept. Tās bija vistas, pilni rati vistām. Kājas mums visiem bija slapjas, jo ārā bija atkusnis, sarkanās zeķes bija nokrāsojušas pēdas. Kučieris, atlicis sev vienu vistu grozā, ko nolika uz bukas, lika mums atbrīvot viņa pajūgu no vistām. Kad viņš aizbrauca, mēs ar grozos iesprostotajām vistām devāmies atpakaļ, bija slapjš un auksts, bet durvīs mūs sagaidīja sašutusi direktore — jūs taču negrasāties tos lidoņus nest iekšā!? Ejiet pie šķūnīšiem, pateikšu, lai Gardēna kungs noiet tur ar cirvi, katram jānokauj sava vista. Bet, madam!... Mutes! Kas grib ēst, tas nokauj.
 Es nesu savu vistu aiz kājām, viņa plivināja izplestos spārnus un bija saliekusies uz augšu kā pīpe. Es viņai stāstīju par to, kas viņu pēc brīža sagaida, lai mums būtu Vecgada dienas vakariņas. Man likās, ka viņa neko nesaprata no manis teiktā, un tā droši vien labāk.
 Gardēna kungs pirmais nošķīla vienai vistai galvu. Tā nokrita viņam pie kājām, un viņš lika kādam no mazākajiem zēniem to pacelt un iemest spainī — zupai. Santēns lauzās, lai kļūtu par nākamo bendi uzreiz pēc Gardēna kunga. Viņš palaida vaļā atgalvoto vistu, un tā klunkuroja un mētājās, līdz apgāzās un vairs nekustējās. Santēns bija vīlies, ka šis joks bija tik īss, taču viņš izbaudīja katras nākamās vistas īso agonijas skrējienu. Mēs visi bijām nosaluši, sula no sarkanajiem, piemirkušajiem kāju autiem bija nokrāsojusi sniegu. Vai arī mūsu kājas mirka vistu asinīs. Bet mēs pacietīgi gaidījām savu kārtu, kad varēsim nokaut vistas, kas bija mūsu rokās, vēl dzīvas. Mūsu šķebīgā dūša Santēnam sagādāja vēl milzīgāku prieku nekā vistu atgalvošana. Tad pienāca arī mana kārta. Es to mē ināju neuztvert eksistenciāli, galu galā biju redzējis dažu audzēkņu mirstīgās atliekas. Dīvaini, ka tās tā sauca, jo viņu ķermeņi bija pilnīgi, nevis tikai kaut kādas atliekas, turpretī vista bija bez galvas. Mēs salikām visas nokautās vistas ķerrās un stūmām uz virtuves durvīm, aiz mums divi zēni vēl nesa spaiņus ar galvām.
 Tikmēr bija piebraucis otrais kučieris un tāpat zvanīja, viņš bija atvedis dārzeņus. Varētu domāt, ka tie būs labākie dārzeņi no karaliskā pagraba. Mums tie tādi bija. Bāli, teju bezkrāsas kāposti, vietām nomelnējuši un iepuvuši. Meitenes tos ripināja pa zemi, tie aplipa ar sniega kārtu, varētu veidot brīnišķīgus sniegavīrus. Direktore izliecās pa logu, meitenes pacēla sasalušās kāpostu galvas, piespieda pie vēdera un nesa uz virtuvi, ledainie dārzeņi stindzināja viņu klēpjus. Direktore zināja, kā cīnīties ar šo meiteņu auglību.
 Tālumā bija dzirdama Gardēna kunga bļaušana, kad viņš trenca prom suņus no slaktētavas. Viņš izsauca Lisjēnu, kurš ar spaini verdoša ūdens un smirdošu lupatu berza asiņaino zemi, suņi rīdījās apkārt, un, ja viņš nemaz nepretotos, tie apgrauztu viņa paša kājas un rokas, kas mirka vistu sekrētos.
 Cik ļoti iesākumā bijām gaidījuši pārtikas piegādi, tikpat priecīgi mēs bijām tagad, kad tā bija beigusies. Mēs sēdējām, segās satinušies, un sapņojām. Izsapņojām visas iespējamās pasaules dzīres un vienmēr atgriezāmies pie tā, ka mūsu vakariņas, tās, kas tur tagad vārās, būs glaunākas par visām citām. Vēderi rūca un dūca, mēs sacentāmies, kura izsalkums brēca skaļāk, tad salīdzinājām, kuram vēders bija visvairāk iekritis, — tas būs nākamais mirējs, un mēs izlozējām viņa formas tērpa potenciālo mantotāju. Bieži vien šie pareģojumi piepildījās, un jāteic, paldies Dievam, ka neviens no mums neizpļāpājās par šo dīvaino zīlēšanu un mēs nenokļuvām inkvizīcijas rokās.
 Piepeši ienāca Santēns, mēs sastingām. Arī viņš stāvēja klusu, urbdamies mūsu sejās, mēs uzelpojām, kad viņa skatiens pārgāja pie kāda cita. Arī viņam bija pilnīgi slapjas zeķes, viņa slapjie pēdu nospiedumi palika uz grīdas, bija redzama karte, kā viņš staigājis starp mūsu gultām. Viņš jau grasījās ko teikt, pacēlis dūri, bet noskanēja zvans. Otrajā stāvā meitenes jau spiegdamas sāka aulekšot uz ēdamzāli, mēs arī metāmies uz trepēm savās sarkanajās, mitrajās uniformās, zeķēmatstājot slapjas puspēdas uz grīdas dēļiem. Formas tērps bija jāmazgā pēc saviem ieskatiem, bet tam vienmēr vajadzēja būt tīram. Parasti mēs to mazgājām vakarā, aukstajā ūdenī rīvējām pret ķipīša malu un kasījām traipus ar nagiem, bieži vien no rīta drēbes vēl nebija izžuvušas, šajā slapjdraņķī tās no rīta bija tikpat slapjas un pilošas kā vakarā izkārtas, bet, kad temperatūra ārā bija zem nulles, sarkanie formas tērpi gultas galos bija sastinguši kā sarkani jātnieki bez galvas. Jāatzīst, ka sirds dziļumā ikviens no mums gaidīja, kad kāds no vārgā gala atkal atstieps kājas, lai varētu sadalīt viņa formu. Bieži vien tieši staigāšana miklā formas tērpā bija par iemeslu iesnām un klepum, kas pārgāja plaušu karsonī, pēc tam meningītā vai dilonī. Mums, protams, to pasniedza kā Dieva sodu.