Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2001. gada oktobris 

1

ČETROS NO RĪTA, kad joprojām bija tumšs un stundu pirms fadžras lūgsnas, Sarīna Nadžafi piecēlās, nomazgājās, apģērbās, brokastīs steidzīgi apēda siera lavašu un izgāja no ģimenes dzīvokļa mūsdienīga nama desmitajā stāvā Irānas pilsētas Esfehānas dienvidu priekšpilsētā. Viņas tēvs, māte un divi brāļi aizvien vēl gulēja. Viņi bija no ticīgajiem, kas pilda obligāto mošejas apmeklējumu piektdienās, un piecpadsmitgadīgā Sarīna labākajā gadījumā bija tikpat dievbijīga. Taču Sarīnas skolas direktors mēģināja parādīt viņu labākā gaismā basidžu, Islāma revolūcijas modrības komitejas locekļu, acīs, un visu šo nedēļu kopā ar vēl sešsimt skolniecēm, kuras mācījās Horamšahras atbrīvošanas vidusskolā, viņai bija jāskaita lūgsnas piecreiz dienā. Pēc Sarīnas domām, kuras viņa atklāti un bieži pauda saviem draugiem, tas bija par daudz. Protams, meitenēm un zēniem ir vienlīdzīgas tiesības apmeklēt lūgšanas, kā direktors saka. Bet pa kuru laiku gan viņa pabeigs savu klasesdarbu un gatavosies angļu valodas eksāmenam, ja tik daudz jālūdzas un tik agri jāceļas?
 Sarīna ar liftu nobrauca apakšstāvā. Virs savas mīļākās ceriņkrāsas virsjakas viņa bija uzvilkusi melnu čadru un pār to bija pārmetusi mugursomu ar mācību grāmatām un klasesdarbam aizlienēto videokameru. Viņa parāva uz leju čadras augšdaļu, jo no tās nemitīgi spraucās ārā nepakļāvīga šķipsna. Tiklīdz Sarīna un viņas draugi bija pieklājīgā attālumā no mošejas, čadra tika novilkta. Piecreiz dienā! Tas bija apnicīgi. Meitenei nepatika doma, ka viņas brālēns Faradžs, kurš allaž uz ielas viņai savdabīgi uzsmaidīja, varētu ieraudzīt viņu šajās stulbajās drēbēs.
 Ārā bija auksti. Griezīga ielas lukturu gaisma apspīdēja kailu zemi un betonu. Šis bija jauns daudzdzīvokļu namu apbūves kvartāls, uzcelts, lai izmitinātu inženierus un speciālistus, kuri, tāpat kā Sarīnas vecāki, strādāja atomelektrostacijā. Koku un zāles vēl nebija, taču dzīvokļi bija plaši un gaiši, un ģimenēm tie patika. Kilometra attālumā Sarīna varēja saskatīt zaļas neona izkārtnes pie pagaidu mošejas. Par to pirms nedēļas tika pārveidota sporta halle. Mazliet tālāk, aiz augsta betona mūra un dzeloņstieplēm, atradās atomelektrostacija. Pirms pāris mēnešiem bija viesojies prezidents un pateicis šo to patiesi muļķīgu, tomēr Asala toreiz pačukstēja Sarīnai, ka viņš, pēc viņas domām, ir glīts, un Sarīna iedunkāja draudzeni.
 Šajā laikā satiksme bija mierīga. Starp dažu automašīnu motoru un pašas soļu radītajām skaņām Sarīna saklausīja dīvainu troksni tālumā, dobju, ātru dūkoņu, līdzīgu tai, kādu mēdz radīt virpas viņas tēvoča mēbeļu darbnīcā. Vai skaņai, kas pavadīja prezidenta ierašanos. Jā, nudien: helikopters. Iespējams, vairāki. Sarīna turpināja iet. Pakāpeniski ielu piepildīja pārējās meitenes, tumši rēgi čadrās, un Sarīna dzirdēja skolasbiedreņu ķiķināšanu un sačukstēšanos. Pār rajonu noskanēja pastiprināts “klikšķis”, un muedzins sāka aicināt uz lūgšanām.
 Uz atomelektrostaciju veda jauns četrjoslu lielceļš, taču īsākais ceļš uz mošeju bija pār lielu, tukšu zemesgabalu un pa daudz šaurāku ieliņu, kas stiepās starp divām omulīgu savrupmāju rindām, kur dzīvoja vadošie atominženieri un viņu ģimenes. Jau ceturto rītu pēc kārtas Sarīna atradās tērzējošu, melnās drēbēs ģērbtu meiteņu kolonnā, kas lēni virzījās uz priekšu pirmsausmas tumsā, kā upe plūstot zem ielu laternām.
 Sarīna ieraudzīja, ka Asala gaida viņu pie savas mājas, un sveicināja draudzeni.
 “Kusties, tūļa!” Asala sacīja.
 “Nevaru ciest šīs agrās celšanās,” Sarīna bilda. “Vai redzi, kā tās kaitē manai ādai? Helikopterus dzirdēji?”
 “Jā!” Asala atbildēja, pārsteigumā iepletusi savas skaistās acis. Tas bija pēdējais draudzenes teiktais vārds, kuru Sarīna dzirdēja.
 Šķita, ka viss notiek vienlaicīgi. No atomelektrostacijas viņām priekšā nāca cita skaņa, tāda kā grabēšana un švīkstoņa, kā velkot lineālu pa žogu. No meiteņu kolonnas priekšpuses viņas dzirdēja mašīnu motoru rūkoņu un kliedzienus. Aiz viņām, tur, kur bija tukšs zemes gabals, atkal skanēja helikopteri, nu jau apdullinoši skaļi. Sarīna atskatījās. Viņa ieraudzīja, ka meitenes panikā skrien uz visām pusēm un zemei putekļu mākoņos tuvojas milzīgi, tumši apveidi. Elektrostacijas pusē sāka gaudot sirēna. Sarīna apgriezās tieši laikā, lai redzētu virkni apžilbinoši spožu uzplaiksnījumu, kam sekoja sprādzieni, kas lika viņai pieplakt pie zemes un ar rokām aizsegt galvu. Nākamreiz pacēlusi skatienu, viņa redzēja kaut ko nesaprotamu. Pa ielu viņas virzienā no elektrostacijas puses brauca kravas automašīnu rinda. Pa logiem un caurumiem jumtā bija izliekušies zaldāti ar ieročiem, kuri kliedza valodā, kuru Sarīna sākumā nesaprata, bet pēc tam šokēta aptvēra, ka tā ir angļu valoda, kaut arī visus vārdus viņa nesaprata. Automašīnas sāka bremzēt, jo tām ceļā bija simtiem kliedzošu, panikas pārņemtu meiteņu.
 Nesaprazdama, kāpēc tā dara, Sarīna pieplaka pie sienas un izņēma aizlienēto videokameru. Viņa sāka filmēt. Griezīgajā apgaismojumā viņa uzņēma visu notiekošo. Amerikāņu zaldāti kliedza cits uz citu. Smagās mašīnas apstājās un atsāka braukt. Kliegšana: “Kustieties! Brauciet uz priekšu, nolāpīts! Ja kāda čurku mauķele trāpās ceļā, pielaidiet tai uguni, nolāpīts! Kustieties!” Kravas mašīnu iebrukums skolnieču pūlī. Kliedzieni, kad meiteņu ķermeņi pakļuva zem riteņiem. Šāvieni. Pat pēc tam, kad lodes caururba Sarīnas miesu, kamera turpināja filmēt, ierakstot miljardiem informācijas ciparu, ko vēlāk tās pašas dienas rītā meiteņu līķu kaudzē atradīs neskartus viņas aukstajā rokā.

Adams Kellass apturēja pildspalvas brīvo skrējienu pa piezīmju grāmatiņas mānīgo virsmu, pārlasīja pāris pēdējos teikumus, nosvītroja “čurku” un ierakstīja “musļiku”. Tad viņš nosvītroja “musļiku” un “nolāpīts”. Ja kāda mauķele trāpās ceļā, pielaidiet tai uguni! Papildu lamuvārdi bija lieki. Bez tiem teikums bija spraigs un iedarbīgs, meistara rokas rakstīts. Atkarībā no lasītāja viedokļa tas izraisīs niknumu pret ASV karavīriem vai pret viņu, Kellasu, teksta autoru. Nav svarīgi, kurp tiks vērstas emocijas, galvenais, lai tās būtu. Turklāt tas novērsīs uzmanību no tā, cik neizteiksmīga ir gados jauniņā varone Sarīna, kuras pieminēšanas vienīgais iemesls, kas citādi varētu kļūt skaidrs, jau no sākta gala bija nevainība un moceklība. Sešsimt pavecu, apmetņos ar kapuci ģērbtu kazu ganu noslaktēšana nebūtu tik daudzsološs sākums.
 Kellass nolika pildspalvu uz rakstāmgalda nelīdzenās virsmas, aizlika rokas aiz skausta un, cik vien iespējams, iztaisnoja muguru. Viņš bija pārsteigts, cik viegli izrādījies uzrakstīt romāna sākumu. Divās stundās viņš ar roku bija pierakstījis četras lappuses, neko daudz nesvītrojot. Par labu nāca rakstāmgalda un krēsla iegūšana; viņam vairs nevajadzēja rakstot likt piezīmju grāmatiņu uz ceļiem vai grīdas. Varbūt atradīsies laiks apstrādāt rakstāmgaldu ar smilšpapīru un nolakot, ja Muhammeds varēs sagādāt laku un smilšpapīru. Kellass apgriezās. Marks sēdēja uz matrača, turēdams piezīmju grāmatiņu āķī, kas bija piestiprināts labajai rokai, kam trūka plaukstas. Ar veselo kreiso roku Marks šķirstīja piezīmju grāmatiņas lapas un darbojās ar klēpjdatoru. Istabai bija gaišas sienas un logi divās pusēs. Tajā stāvēja dziļa bufete, kuru Marks un viņa fotogrāfe Šerila bija piesavinājušies, pirms Kellass ievācās; visiem trim istabas biedriem bija katram sava mugursoma un lēta skārda lāde ar misiņa skavām. Grīdu klāja cieši piegulošs sarkans paklājs, un uz ikvienas kvadrātpēdas, ko nesedza viņu matrači, mētājās samudžināti kabeļi, elektrības vadi un lādētāji. Naktī, kad izdzisa centrālais apgaismojums, bet joprojām darbojās ģenerators, istabā spīdēja sarkanie un zaļie bateriju lādēšanās punktiņi. Bija desmit vakarā. Pēdējā laikā gaisā bija ļoti daudz lidmašīnu, kas debesīs dārdēja kā pērkons. Šovakar vienīgā skaņa bija ģeneratora radītais troksnis.
 Kellasam Marks patika, taču bija trīs iemesli, kas raisīja nepatiku. Īstenībā tas, ka Kellasam viņš patika, bija ceturtais iemesls. Kellass vēlējās zināt, kas Markam noticis ar roku, un nespēja izdomāt aizbildinājumu, lai pajautātu, vai Marks tāds ir piedzimis, zaudējis roku negadījumā vai sprādzienā, vai arī tā ir nocirsta pēc kāda islāma likumpārkāpuma, tāpēc Kellass nejautāja. Viņam nevajadzētu jautāt. Cilvēkam, kuram nav rokas, ir netiešs pienākums paskaidrot istabas biedriem, kas ar to noticis. Tāds bija pirmais iemesls. Otrs iemesls — Kellass bija dzirdējis Marku kliedzam uz vienu no Ziemeļu alianses amatpersonām, kuras darbs bija iedalīt šoferus reportieriem, ka viņš ir amerikāņu reportieris, ka viņš nestrādā “kaut kādā stulbā eiropiešu laikrakstā”. Pēc šā atgadījuma Kellasam kādu laiciņu bija vēsas attiecības ar Marku, līdz Marks noskaidroja, kas satrauc Kellasu, un lūdza viņu neapvainoties, jo nekad neesot uzskatījis Lielbritāniju par Eiropai piederīgu. Taču visvairāk Kellass apskauda Marka darbaspējas. Viņu laikrakstu redaktori bija atšķirīgās laika joslās. Kellasam — Londonā, Markam un Šerilai — Kalifornijā. Markam bija jāstrādā divpadsmit Afganistānas dienas stundu un tad vēl divpadsmit Kalifornijas dienas stundu, tātad visu diennakti bez pārtraukuma. Kellass nekad neredzēja viņu guļam. Kellass pats nebija slinks, taču, ja aizritēja diena un nekas netika uzrakstīts, viņš nesatraucās. Marks gan. Viņš allaž intervēja cilvēkus un mēģināja tikt skaidrībā par notiekošo. Viņš negaidīja, kad kaut kas notiks.