PAR ĶEPĀM, ASTĒM UN ZVĒRIEM NEPARASTIEM

uz sākumu

PAR ĶEPĀM, ASTĒM UN ZVĒRIEM NEPARASTIEM

Grāmata pievienota: 23.11.10

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Kristīne Sadovska

Lapaspušu skaits:

Platums:

145

Augstums:

217

Cena:

2.00 Eur

Izdošanas gads:

2010

PAR ĶEPĀM, ASTĒM UN ZVĒRIEM NEPARASTIEM. Nebakadnukaķa stāsti ir dzejnieces un grāmatu recenzentes Kristīnes Sadovskas pirmā pasaku grāmata bērniem un pieaugušajiem. Sadovskas pasaku tēli ataino pasauli ap mums un mūs pašus — kādi esam, kādi gribam būt. Lilijas Berzinskas lieliskās ilustrācijas rosina iztēli un padara grāmatā sastopamās būtnes tuvas un mīļas.

Kāpēc Vārnu iela ir Vārnu iela? Kas ir pasaules lielākā Peldētājpele? Kurš slauka skursteņus, pirms nāk Ziemassvētku vecītis, un ko darīt, ja mīkstais kaķa kažoks jau kopš agra rīta pārvērties ņercādā?

Šie un vēl daudzi citi ir nebakadnustāsti par Nebakadnukaķi un radībām, kas mājo mums apkārt. Cilvēciskām. Jo cilvēki redz tikai tos, kas ir līdzīgi viņiem pašiem. Varbūt līdzīguma nemaz nav, bet varbūt tā ir vairāk, nekā spējam iedomāties. Ko gan domā tāds Nebakadnukaķis, kad glaužas gar kājām? Ej nu zini! Nebijs vienkārši stāsta par sevi un pārējiem. Man, tev, lieliem un maziem bērniem, mums visiem.

Kristīne Sadovska (1969), Klāva Elsberga prēmijas laureāte par dzejoļu krājumu JUKUSI SAULESPUĶE (1995), sastādījusi latviešu dzejas krājumu ALL BIRDS KNOW IT, regulāri publicē jaunāko grāmatu recenzijas laikrakstā Diena un kultūras periodikā. Stāsti un dzejoļi publicēti žurnālā Karogs un citos periodiskajos izdevumos.

Lilija Berzinska (1978) ir māksliniece, tulkotāja, bērnu rakstniece. 2009. gadā tika izdota viņas pirmā pasaku grāmata bērniem ar pašas zīmētām ilustrācijām NEZINĀMAIS ZVĒRS.

Grāmatas fragments »

Kā Nebakadnukaķis tika pie vārda

Bija jauks vasaras vakars ezermalā. Tante pirmo reizi šovasar bija nolēmusi izpeldēties. Vispirms salasīja peldvietā izmētātās drazas. Sanāca divi lielie plastmasas maisi. Pilni ar kaudzi. Bet apkārtne uzreiz kļuva tīkamāka. Tante izklāja zemē pabalējušo, taču gauži mīļo sedziņu ar lācīšiem. Uz sedziņas kārtīgi nolika somu, izņēma dvieli, peldkostīmu un saulesbrilles. Vēl iedeguma krēmu. Un limonādes pudeli. Palūkojās apkārt. Novilka plato kleitu. Pārģērbās peldkostīmā. Saulīte sildīja, putni čivināja, sienāži sisināja. Kā jau vasaras laikā. Viņa piegāja pie ūdens un iemērca kājas īkšķi. Vēss. Tad — kāju līdz potītei. Vēss, bet tīkams. Tomēr mesties ar švunku ezerā Tantei negribējās vis. Tā tikai jaunībā var darīt. Vai skurbulī.
Tāpēc Tante vispirms nolēma kārtīgi sasildīties saulītē un rātni izstiepās uz segas. Apkārtējās vasarīgās skaņas padarīja viņu drusku miegainu. Te pēkšņi Tantes auss izšķīra vēl kādu troksnīti. Sīku un spalgu. Neizprotamu, bet gana žēlabainu. Tas nāca no steķu apakšas. Vai nu tiešām dienvidū mošķi staigā, pie sevis prātoja Tante un atcerējās dzirdējusi spoku stāstus par nemierīgiem, nelāgiem gariem, kas klejo pašā bula laika karstumā, nevis pusnaktī. Karsts tiešām bija. Un skaņa atkārtojās vēlreiz.
“Varbūt man ir saules dūriens?” iedomājās lāga sieva, samērcēja dvieļa stūri vēsīgajā ūdenī un ar to apsedza galvu. Lai atdziest. Bet skaņa atkal atkārtojās. Visa jaukā atpūta bija samaitāta, un Tante devās uz steķu pusi. Pārstaigāja koka laipu visā garumā. Klusums. Atnāca atpakaļ līdz krastam. No paša tālākā laipas gala vējš tā kā atnesa aizdomīgu šļakstu.
Pusskriešus Tante devās turp, pabāza roku zem ūdens vietā, kur vēl virmoja ūdens apļi, un izvilka kaut ko trakoti slapju un spalvainu. Tas spirinājās un bija aplipis ūdenszālēm, bet nekādas skaņas neizdvesa. “Bārkšspuru zivs tepat Latvijā?” iedomājās Tante un saspieda plaukstu ciešāk, lai guvums neizšļūk. Kritiski to appētījusi, viņa tomēr atzina, ka zivs tā nevar būt. TO klāja slapjš, izspūris un netīrs kažoks. “Kucēns? Jērēns? Bebrs?” — viņa turpināja minēt, berzēdama radībiņu ar dvieli, līdz slapjais izdabūja pirmo skaņu. Tā ļoti attāli atgādināja žēlabainu ņaudienu.
“NU NEBA KAD NU KAĶIS TU ESI!” pārsteigta iesaucās glābēja, un vārdu dabūjušais mazais zvēriņš ieņaudējās apstiprinoši. Apēdis pāris šķēlītes siera no Tantes līdzpaņemtajām maizītēm, dzīvnieks pamazām apžuva un tiešām sāka izskatīties līdzīgs kaķim. Varbūt ne gluži parastam. Tomēr kaķim.
Paēdis viņš nopurinājās un sāka lēnām runāt. Un pirmais, ko zvēriņš sacīja, bija: “Man patīk mans vārds. Neba-kad-nu-kaķis. Un tu arī. Vai tev ir mīksts krēsls, kurā es varētu gulēt, kad ārā auksts, un zaļš dārzs, kur peļot jaukā laikā? Un veranda, kurā es varētu ielūgt viesos radus un draugus?”
Izbrīnītā Tante jaudāja tikai apstiprinoši māt ar galvu.
“Tad iesim mājās,” pašapzinīgi nosacīja apžuvušais Nebakadnukaķis un nokāpa no segas, ļaudams Tantei to salocīt.