LEDUS PAGARBS
Jūlijs, 1968. gads
Džonis atmodās par vēlu — saule jau kvernēja otrpus Lielupei virs Priedaines stacijas, bet dažas no brekšu makšķernieku laivām cēla enkuru un brauca uz krastu. Džonis drebošām rokām salocīja meldru pinumus un brezentus, starp kuriem bija pārlaidis nakti, nolika tos vietā, lai īpašnieki nelamātos, un izgāja no laivu būdas. Par vēlu! Nogulēts! Ja cilvēkam gadu desmitiem nav piederējis pulkstenis, viņš iemanās laiku noteikt diezgan precīzi pēc daudzām citām pazīmēm: gājēju daudzuma ielās, virziena, kādā viņi iet, saules augstuma un pat pēc pircēju rindas pie avīžu kioska. Nogulēts! Kā tad! Doma bija briesmīga, rokas sāka drebēt vairāk. Džonis apžmiedza neticami kaulainajam augumam sapluinītu vatnieku, pavēra muti un salīcis krekšķēdams lēkšoja uz tirgus pusi. Šajā brīdī viņam nezin kāpēc prātā atausa atmiņu lēveris, acu priekšā it kā nostājās grāmatas lapa ar virsrakstu un citātu zem tā: “Angļu celtniecības korporācijas. Lai gan jebkura sīka sabiedriskā kustība Anglijā izjuta rupju policejiskās varas spiedienu, tomēr XIV gadsimtā korporācijas attīstījās ar tādu spēku, ka valdībai vajadzēja tām veltīt uzmanību.” Džonis domāja pavisam par ko citu, bet redzēja sev priekšā šo grāmatas lapu. Viņu pēdējā laikā arvien biežāk vajāja tādi atmiņu lēveri, un tāpēc pašreizējie draugi, kuri neko nebija dzirdējuši ne par brīvmūrniekiem, ne filozofiem, teica, ka Džonis ir jau pavisam dulls. Lai gan Džoņa vaina tā nebija — viņš ne gribēja, ne spēja kaut ko atcerēties no tik tālas pagātnes, atmiņu lēveri bija neizprotami dabas untumi un pārsteidza viņu pašu.
Pa tirgus vārtiem ārā plūda namamātes ar smagi piekrautiem tīkliņiem — vēl viena liecība, ka nokavēts! Puķu pārdevējām spaiņos vairs tikai pārplaukuši ziedi, tātad jau vismaz pusstundu tirgots. Apgājis ap stūri, Džonis apstājās un viegli sarāvās: pagaisa vispieticīgākās un klusākās cerības — tirgus laukuma pretējā pusē pie būdas, kuru rotāja daudzsološs uzraksts “Dabīgie vīnogu vīni”, bīdījās šļaugani tēvaiņi ar glāzēm rokās un viebdamies dzēra nenosakāmas izcelsmes, bet diezgan grādīgu suslu. Melnīgsnējais pārdevējs veikli kā burvju mākslinieks iekasēja pusrubļus, pildīja glāzes un pateicoties klanījās saviem pircējiem.
Džonis nolēma izlikties, ka nekas nav nokavēts. Viņš piespraucās pie letes un sacīja:
— Padod spaiņus!
Melnīgsnējais paskatījās, ieraudzīja Džoni un bezbēdīgi pamirkšķināja.
— Es jau sanesu, dārgais! Visi spaiņi pilni, dārgais! Paldies, dārgais!
Izslāpusī rinda Džoni atbīdīja mierīgākos ūdeņos, kur vīri lēni un vaikstīdamies veldzējās, pieklājības pēc peldami draņķīgo šķidrumu. Džonis sajuta mutē siekalas, un tās stiprināja viņa apņēmību. Kad pie letes uz brīdi iestājās klusums un melnīgsnējais nogaidoši atspiedās pret lielajām mucām, viņš devās atpakaļ.
— Dod, atstiepšu kādu spaini, vēlāk nevarēs pie pumpja tikt klāt.
— Nevajag, dārgais... Paldies, dārgais...Visi spaiņi pilni, pietiks ko skalot līdz vakaram.
— Diena karsta, kundes būs daudz, — Džonis prātīgi teica, it kā arī viņš būtu ieinteresēts vīna tirdzniecības zelšanā.
— Ja vēlāk aptrūks, dārgais, es tevi pasaukšu...Nestāvi tā, dārgais, tu traucē tirgoties...
— Ielej vienu uz krīta.
— Nevaru, dārgais. Kolhoza vīns. Būtu mans, dārgais, goda vārds, ielietu, bet kolhoza nedrīkst.
— Man piecpadsmit kapeikas ir,— Džonis nolika uz letes monētu. Melnīgsnējais apžēlojās un pielēja pusglāzi. Džonis izdzēra, nejuzdams garšu.
— Paldies, glābēj!
— Lūdzu, lūdzu, dārgais! Ja vēlāk ūdeni trauku skalošanai vajadzēs, es tevi pasaukšu.
Kaulos atgriezās vismaz kaut kāds možums. Apmetis līkumu redeļainajiem galdiem, uz kuriem kā lakotas spīdēja redīsu, gurķu un agro tomātu kaudzes, Džonis aizstaigāja līdz namiņam, kur izsniedza tirgus inventāru. Tukšums. Ne dvēseles! Parasti, tiklīdz viņš te parādījās, tirgus sievas vai plēsdamās lūdzās: “Džoniņ, palīdzi aiznest svarus! Džoniņ, paķer to strīpaino maišeli! Džoniņ, paskrieni aizņemt vidējā galdā vietu! Džoniņ, še trijnieks, aizteci pie avīžnieces samainīt melnajās kapeikās, es šodien ar lokiem, bez kapeikām nevar!” Tukšums. Ne dvēseles! Slikta diena. Parasti rīta palīdzēšana viņam atmeta pieciem sešiem aliņiem, šodien nekā. Slikta diena. Un tad vēl tas nolādētais penteris par angļu korporācijām četrpadsmitajā gadsimtā neiet un neiet no pakauša laukā. Un kā izsmejot atgādina — tu kādreiz kaut ko tomēr esi zinājis. Pavisam slikta diena. Draņķīga diena.
— Labrīt, Džoniņ!
— Labrīt, — Džonis lēni apgriezās.
Jo tālāk, jo sliktāk — rajona inspektors. Apdilušā mundiera pogas laistījās saulē, acīs kā parasti smīniņš. Blakus vecīgajam, rāmajam inspektoram Pēterim stāvēja slaids, līdz šim neredzēts puisis ķiršu krāsas džemperī un modernās kurpēs.
— Pa vecam, Džoniņ?
— Pa vecam.
— Šodien tāds kā skaidrāks...
— Gandrīz vai sātībnieks...
— Kā ar darbiem?
— Nekā...
— Tu man nodzersies pavisam.
— Ja dievs dos.
— Iesim tālāk, tirgu nu es būtu parādījis, — inspektors teica puisim modernajās kurpēs. — Meklē darbu, Džoniņ, citādi būs slikti!
Aizgājēji vēl nebija pagaisuši skatienam, kad elsdama pieskrēja resna sieva: — Kur tu, Džoniņ, biji iekritis? Es šodien atvedu agros kartupeļus, vajag pieskatīt!
*
— Jūs visu to pārāk vienkārši uztverat, — Alvis domīgi teica rajona inspektoram. — Šādiem subjektiem paredzēts Kriminālkodeksa pants par klaiņošanu. Viņš it kā nedara neko ļaunu, taču arī labu ne.
Aizmugurē vilciens nodārdināja sliedes, asfaltētā iela saliecās uz upes pusi. Zemie namiņi grima krūmu kupenās, un tikai vienā vietā redzēja pāri sliedēm slienamies baltu celtni, kas vīzdegunīgi spoguļojās savos lielajos logos.
Pēc piekvēpušās Rīgas te, Jūrmalā, elpot bija pavisam viegli.
— Ko citu lai es daru? Ziemu viņš nostrādāja sanatorijā par kuriķi, un viņam pat ierādīja dienesta istabeli. Atlaida. Direktoru var saprast: kad Džonis sāka svētīt algas saņemšanu, palātās klabināja zobus un sūtīja sūdzības uz visām debess pusēm. Bet kur man aizsūtīt Džoni? Viņš jau reiz un uz ilgiem gadiem ir sūtīts, tagad atgriezies mājās, kurās māju vairs viņam nav. Viņš nekad nav zadzis, viņš nediedelē...
— Varbūt mēģināt ārstēt pret alkoholu?
— Tas nelīdzēs, ja es neizdomāšu, ko viņam darīt pēc tam. Ja neatradīšu, kur viņam dzīvot, viņš var nesaprast, kāpēc jādzīvo. Kāpēc gan viņam jādzīvo, ja nevienam nav vajadzīgs? Klāt mēs esam, šis ir tas sasodītais bērnudārzs, kur “noziedznieki mēģinājuši izdarīt noziegumu”.
Tūlīt aiz augstās sētas, kas bērnudārzu šķīra no ielas, sākās plašs parks ar lieliem, spēcīgiem kokiem. Divstāvu ķieģeļu vasarnīca, ko droši vien varēja izmantot kā ziemas mītni, izskatījās ne vien lepnāka, bet arī vecāka par tām, kuras Alvis bija redzējis līdz šim. Angļu manierē apcirptais mauriņš stiepās no verandas līdz pat Lielupei.
— Redzat ledus pagrabu?
— Ar priekškaramo atslēgu?
— To pašu. Pagājušajā naktī nezināmi ļaundari durvis mēģinājuši atmūķēt, jo viņiem trūcis tās informācijas, kas ir man. Pagrabā nekā nav iekšā, tas ir tukšs.
— Kāda velna pēc...
— Kāpēc mums bija jānāk? Tāpēc ka nodaļas dežurantam tika zvanīts, bet, ja zvanīts, tad jānāk. Kārtībai jābūt! Tūlīt es ģērēšu ādu naktssargam — viņiem te ir arī naktssargs.
Suns, liels un melns kā sugas vērsis, raustīja ķēdi un smilkstēja, ka netiek pie košanas. Naktssargs stāstīja inspektoram par saviem nakts pārdzīvojumiem, bet saimniecības pārzinis māja ar galvu.
— Tā, gluži tā, biedri priekšniek!
Varēja domāt, ka viņš tupējis blakus naktssargam un visu redzējis.
— Nakts vidū skatos — sētā sveši. Labi nav! Suns guļ būdā, neko nedzird. Es atāķēju siksnu — puc, burlakas! Šis, kā jau ķēdes suns, tiklīdz vaļā, tā man ķepas uz pleciem un laizīt ģīmi. Labi vēl, ka, svešos ieraudzījis, norējās, citādi es nebūtu ticis nekādā galā. Balss šim dikta, jebkuru gar zemi nobaidīs!
— Uz kuru pusi zagļi aizbēga?
— Uz upi. Viņiem bija laiva.
Zagļi bēgot bija pametuši lauzni un veselu lēveni pēdu nospiedumu.
— Puišeļi, — inspektors errīgi teica, — spēka pietrūcis atlauzt tādu niecīgu atslēdziņu.
— Varbūt pietrūcis laika? — saimniecības pārzinis jautāja.
— Laika bijis diezgan, — Alvis teica inspektoram.
— Redzu, — inspektors atbildēja. — Visa stendere bedrēs. Pieredzējušam lauzējam pietiktu ar vārgu uzsitienu, lai šādu slēdzeni dabūtu vaļā.
— Citādas veikalā nebija.— Saimniecības daļas vadītājs jutās aizskarts.
— Kāpēc jūs vispār to pagrabu slēdzat?
— Tā ir noliktava.
— Kāda noliktava, ja iekšā neko neliek?
— Noliktava numur divi. Dažu ziemu mēs tajā beram kartupeļus.
— Pēdas neatliesim? — jautāja Alvis.
— Nav nozīmes. Trīsdesmit sestais vai trīsdesmit septītais numurs. Vēl pavisam mazulīši, bet jau staigā ar lauzni. Pirkstu nospiedumi, tie gan varētu kartotēkai noderēt. Bet pirkstu nospiedumu nav.
— Vietējie! — iejaucās saimniecības pārzinis. — Te tādi rakari dzīvo visapkārt, ka...
— Vietējie zina par suni un ka šajā noliktavā nekas neglabājas. Uz redzēšanos!
