Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

MĀJU PIRMS CETURTDAĻGADSIMTA sāka celt Ludviga tēvs. Toreiz, tūlīt pēc kara, privātajiem būvētājiem gruntsgabalus nemēdza piešķirt pēc tagadējā principa — sešsimt kvadrātmetru un ne collas vairāk. Toreiz cilvēks apskatīja vietu, sasprauda vēlamajam gruntsgabalam stūros mietiņus ar finiera plāksnītēm galos un ar ķīmisko zīmuli uzrakstīja “Kalniņš”, “Ķauķis” vai “Strapcukāns” — un lieta bija darīta. Tikpat kā darīta, jo formalitātes izpildkomitejās kārtoja ātri — nebija gruntsgabalu gribētāju. Bet te, kilometrus divdesmit no Rīgas — pēc tagadējās attālumu izpratnes Doņus varēja pielīdzināt Tukumam vai Līgatnei —, zemes kārotāju neradās vispār. Kad par gruntsgabaliem vajadzēja maksāt skanošos sudraba latos, cilvēki knapinājās un krāja, lai pirktu, bet, tiklīdz tos deva par brīvu, nebija kas ņem,— trūka izjūtas, ka zeme ir reāla vērtība. Jā, par tiem pleķiem viņpus Vefa — par tiem vēl var padomāt, tur zeme melna un trekna, bet kam vajadzīgas Doņu baltās smiltis? Tur tev neaugs ne kartupelis, ne burkāns, ne bietes, vienīgi sparģelis varbūt kuplotu, bet tam arī būtu jāgrūž mēsli virsū vezumu vezumiem. Un kā uz tiem Doņiem vispār var aizbraukt? Šito gaisa gabalu! Ar sesto tramu līdz galam, — bet sestais trams rībināja pa vienām sliedēm un gandrīz pie katras pieturas atzarojumā gaidīja, kamēr pabrauc garām pretimnākošais tramvajs, — ar sesto tramu līdz galam un pēc tam vēl pusotras stundas kuģītī. Vasarā kuģītī, bet ziemā? Ar slidām? Paldies par kūkām! Tas ir — paldies par Doņiem! Šajā dīķī bebri neaug.
 Ludviga tēvam bija vecais moskvičs, kas savos ziedu laikos skrēja uz pusi lēnāk par tagadējiem žiguļiem, bet kam sprīdi bieza dubļu kārta bija vēl gluži normāls braucamais ceļš. Viņam bija dēlēns, kas dienas vadīja, zīmēdams uz ietvju asfalta ar krītu “klases”, un, lēkādams pa tām, bēga no sētnieka, kuram tās rūtis bija jānodzēš. Bez tam viņam bija slimīga sieva, ģimenes dārziņš pie hipodroma, kur viņš brīvajā laikā selekcionēja dažādas ābeļu šķirnes, lai gan ābolus apkārtnes puikas pamanījās nospert, pirms tie sāka nogatavoties; viņam bija makšķeres un peldošās ūdas un bija nepatika pret cilvēku drūzmu un nepieciešamība pēc ciešākas saskares ar dabu, kas paslēpta mājo lielākajā daļā laucinieku, kuri, pārcēlušies uz lielpilsētām, ir tur it kā iedzīvojušies un salīdzinājumā ar citiem savas kārtas ļaudīm pelna labi. Tomēr arī viņš uz Doņiem aizbrauca tikai tā puspajokam — elles gabals! Bet vienu ekskursiju jau cilvēks var iztaisīt! Viņš iebēra gofrēta skārda gāzmaskas kārbā ziepjakmeni, pret kuru cerēja pa ceļam iemainīt speķi vai olas, un brauca.
 Ceļš, kas atzarojās no šosejas, bija tikko pamanāms un draņķīgs. Reti draņķīgs. Smiltis un priežu saknes. Vēlāk Ludviga tēvs uzzināja, ka pa to ar automobili laikam nekad vēl nav braukts, ka tas ved uz nomaļām lauku mājām, kur dzīvo divi vientuļi lauku vecīši un viņu satiksmes līdzeklis zirgs. Ja iegriezās rītenis, tad skanīgos vakaros to varēja sadzirdēt zviedzam, un tāpēc Ludviga tēvs saviem darba kolēģiem aprakstīja šādi savas nākamās mājas atrašanās vietu: — Tuvākie kaimiņi viena zirga zviedziena attālumā. Ceļš bija tik draņķīgs, ka moskvičs sen būtu apgriezts riņķī un rikšotu atpakaļ uz pilsētu, ja vien atrastos pietiekami plata vieta. Vismaz kilometrs bija nobraukts, kad mežs spēji beidzās un automobilis izripoja uz zaļas pļaviņas ezera krastā.
 Balts, ar baltām smiltīm dibenā priekšā pletās Baltezers. Un zilas, zilas debesis bez neviena dūmu astoņkāja taustekļa. Puika aizskrēja līdz ūdenim un sāka lasīt izskalotos gliemežvākus.
 —Vajadzētu nopeldēties, — tēvs sacīja, skatīdamies ezerā. Paprāvu gabalu no krasta šalca cieši saaugušas niedres, trīdamās ar sausajām galotnēm cita pret citu. Viņš redzēja, ka laukumiņos starp niedrēm pie pašas ūdens virsmas spēlējas ruduļi, ar astēm kuldami mazas vērpetes. Viņš novilka kreklu un virsbikses, nomauca sandales, tad, mirkli padomājis, nometa zālē arī sportenes un kails sāka brist ezerā. Iegremdējis seju ūdenī, viņš atvēra acis. Ūdenszāļu debesskrāpju vidū priekšspuras kustināja īdzīgs ķīsis, bolīdams savus lielos, viltīgos redzokļus.
 Vajag laivu, tad varētu likt zušiem naktsšņores, viņš prātoja. Un iedomājās sevi agrā rītā, kad saule vēl nav uzlēkusi un pāri ezeram veļas salti miglas kamoli, pārbaudām naktsšņores, juta asaru cirtienus pa auklu, redzēja turpat pie ūdens virsmas zuti rādām balto vēderu un griežam savus izmisuma astoņniekus, redzēja plaužus guldām pludiņus un tiepīgo līni iebāžam galvu dūņās.
 Un, paskatījies uz krastu, viņš redzēja māju. Baltu, divstāvu un vēl vienu stāvu iekšā pazemē — tur atradīsies garāža, pagrabs un kurinātava, un pie steķa šūposies sudrabota motorlaiva un zaļa airene makšķerēšanai. Un māju ieskaus ābeles, un to vidū būs siltumnīca.
 Kāda izskatīsies māja, viņš zināja visos sīkumos. Viņš tādu bija redzējis Ķīšezera malā.
 Tolaik viņš bija māceklis ar mācekļa grašiem, bet pašam vajadzēja sevi apgādāt. Viņš par pieciem latiem mēnesī īrēja neapkurināmu vasaras istabu Mežaparkā. Viņš to īrēja no oktobra līdz maijam, jo maijā saimnieks istabu izdeva vasarniekiem. Viņš ar šausmām lasīja sinoptiķu pareģojumus par aukstām ziemām un vakaros visiem spēkiem centās attālināt brīdi, kad jāizģērbjas un jālien gultā, tik auksta bija istaba, un šķita, ka palagi nav vis iestērķelēti, bet sasaluši. Tāpēc tirgotāja Krauzes māja viņam atgādināja pasaku pili — siltu, klusu, mīkstām grīdsegām izklātu. Viņi ar meistaru tur mainīja elektrisko instalāciju. Un sapņos viņš sev cēla tieši tādu pašu māju, tikai vēl siltāku. Un brauca ar tādu pašu Renault, tikai lielāku. Un apņēma tādu pašu sievu, tikai vēl skaistāku.
 Apslapinājies, bet nepeldējis viņš brida uz krastu. Izmetusies peldkostīmā, matiem plandot, sieva tvarstīja puiku, kas, saceļot šļakatu šļakatas, skrēja pa seklo ūdeni.
 —Mājas mēs nosauksim par Ludvigiem, — apsēdies uz automašīnas kāpšļa, viņš sacīja.
 —Dulls! Es nedomāju palikt par mežoni!
 —Pēc divdesmit gadiem zaru būda uz Robinsona salas maksās vairāk par septiņistabu dzīvokli Ņujorkas centrā.
 —Neāksties! Ja jau esi kā apsēsts pēc mājas, tad aprunājies ar onkuli un dabūsi gruntsgabalu vismaz pie Teikas. Kāpēc tu nekad negribi darīt tā kā visi? — viņa pārmetoši vaicāja.
 —Kur iet visi, tur drīz kļūst par biezu.
 —Uz šejieni jau nu es dzīvot nebraukšu!
 Brauksi, viņš nodomāja. Ja braukšu es, brauksi arī tu.
 Sameklējis bagāžniekā cirvīti, viņš iztēsa četrus mietus, strupajos galos atcirta platu skaidu un cirtuma vietā uzrakstīja: “Rimša”.Mietus viņš iedzina vēlamā gruntsgabala stūros ar aprēķinu, lai tajā ietilptu arī nelielā pakalniņa dienvidu puse. Lepnākā vieta lecektīm, varēs mēģināt iestādīt arī pa kādam vīnogulājam. Gan izturēs, ja rudenī pamatīgi saklās.
 Atceļā viņš apstājās pie Juglas tilta. Bija pievakare, un te mudžēt mudžēja no makšķerniekiem. Atbalstījuši garos makšķerkātus pret nojauktā pagaidtilta pāļiem, vīri gaidīja brekšus. Sevišķi labajā vietā pie Manufaktūras sētas viņi lielīgi cilāja pilnus zivju tīkliņus, kanāla vidū grozījās zandartu cemmerētāju neveiklās laivas.
 —Ja pirms kara te saradās divi trīs makšķernieki, tad tas jau bija daudz, — viņš kā starp citu teica un iedarbināja motoru. Nu viņš zināja pavisam skaidri, ka māju ezermalā mēģinās uztaisīt. Un viņam radās sajūta, ka soļo laika garam pa priekšu un to apmuļķo.