PIE LIFTA DURVĪM saskrienos ar Šefu.
— Klausies, tu man bīstami min uz papēžiem, — viņš saka.
Tas attiecināms uz manu dienesta pakāpi, vakar sanāksmē parādījos ar jaunajiem uzplečiem. Mūs vairs šķir tikai viena zvaigzne, lai gan, kad atnācu te strādāt, Šefs jau bija kapteinis. Pulkveža pakāpe mums visiem ir kā griesti, virs tiem tikai debesis, bet tās paveras retiem izredzētajiem. Un tomēr es vienmēr palikšu vienīgi Šefa skolnieks — ne sevišķi klausīgs, bet ar skolniecisku pietāti.
— Taisies kaut kur braukt?
— Iet.
— Skaidrs, tu ceri, ka es tevi aizvedīšu.
— Cilvēkam vienmēr uz kaut ko jācer.
Sasodītais lifts. Vispirms to dzird klaudzam lejāk, tad augstāk, tad viss apklust, bet tu turpini stāvēt kā muļķis un gaidīt, jo kādam ievajadzējies pārstīvēt rakstāmgaldu no viena stāva uz otru.
— Es gribu aprunāties ar Brigitu Šeberi.
— Kas par Šeberi? — Šefs nesaprot.
— Arkādija Pinka lietā viņa ir bijusi galvenā apsūdzētā.
— Pasaki man kādu sinonīmu vārdam “dulls”.
— Plānprātīgs? Ārprātīgs?
Šefs sāk varen gardi smieties. Lifts ir sen klāt, mēs jau esam nobraukuši lejā, bet viņš vēl nevar rimties.
— Pagaidi, mašīnā es tev pateikšu... ho-ho... mašīnā... ho-ho... te kāds var dzirdēt.
Šefs citrondzelteno žiguli nopirka pagājušajā gadā un, lai gan viņš to kategoriski noliedz, plašās ģimenes spiediena rezultātā. Znoti laikam cerēja, ka stūri dabūs savās rokās, taču vecais iepletās kā lauku papus lakotos federratos. Viņam iepatikās. Pats pirkšanas akts jau izvērtās par milzīgu notikumu, kas vainagots ar konsultantiem un tiem, kam autoveikalā ir kāds blats. Un vēl šobrīd izskatās, ka autoinspekcijā viņam vadītāja apliecība izsniegta vairāk par ilggadēju, nevainojamu darbu sabiedriskās kārtības sardzē, nevis par satiksmes noteikumu zināšanu.
— Es tev gribēju sacīt: dulla galva nedod kājām mieru, bet “dulls” man šķita tā kā par cietu, gribēju atcerēties kādu mīkstāku vārdu, ko likt vietā... Bet tu man... ho-ho... Ārprātīgs... ho-ho... Plānprātīgs... — Šefs piestartēja motoru un uzmanīgi izgrieza no stāvvietas. — Ko tu no tā sievišķa ceri?
— Varbūt pastāstīs par Pinka sakariem.
— Neticu. Gandrīz pieci gadi nosēdēti, līdz pirmstermiņa atbrīvošanai nav palicis daudz... Baidīsies, ka tikai nesākas jauna izmeklēšana.
— Redzēsim.
— Un vispār man šķiet, ka tu taisies kādu laiku par velti algu saņemt. Ja tev darba par maz, es vēl kādu lietu varu pieskapēt.
— Paldies par uzticību.
— Ekspertu slēdziens — pašnāvība. Tu apšaubi viņu slēdzienu?
— Nekad to neesmu darījis.
— Secinājums?
— Izdarīt secinājumus man traucē daži “kāpēc?”. Kāpēc Pinks to izdarīja? Kāpēc tieši jūrmalā? Kāpēc gaidīja automašīna?
— Kaut kur taču viņam tas bija jāizdara. Kāda atšķirība — Jūrmala, zooloģiskais dārzs vai bulvāris! Pat ja tu atradīsi... Pat ja tu uzzināsi... Neticu, ka pat tad tev izdosies pierādīt novešanu līdz pašnāvībai... Simtu ceturtais pants, jā?
— Kur viņš slēpās? Kas viņam palīdzēja? Kur ir atvadu vēstule “Lūdzu nevienu manā nāvē nevainot...”?
— Zini, es viņu varu saprast. Viņam visi tie solīdie pašnāvnieku stiķi jau bija pie vienas vietas. Tik ilgi bēguļot... Kas to spēj izturēt? Ne tev, ne man tam nepietiktu nervu. To varētu dabūt gatavu tikai kāds no tiem bioloģiski iecentrētajiem puslopiņiem, kam vajag vienīgi ēst, dzert un kādu meitu paspaidīt. Un vēl televizoru. Vai tu neesi ievērojis? — kad agrāk kādu savācām, sacīja: biju uz kino,— tagad saka: skatījos televizoru. Kino viņiem no migas jau ir par tālu.
Šefs runā, ne mirkli neatraudams skatienu no ceļa. Pastieptās rokas dzelžainā tvērienā sakampušas stūri. Uzmanība un saspringtība — pie stūres viņš jau izskatās pēc veča ar spieķi, kas šķērso ielu.
— Par ko viņš strādāja?
— Veikala direktors.
— Liela bode?
— Prāva.
Pie krustojuma, laižot vaļā sajūgu, žigulis noraustās un motors gandrīz noslāpst. Autobraukšana ir vienīgais, ko Šefs dara diletantiski. Man par lielu brīnumu — tā viņam sagādā prieku un patikšanu.
— Ja nebūtu riepu nospiedumu, es neteiktu neko,— saku. — Saproti...Automašīna gaidīja, nekāds cits izskaidrojums neder. Kāpu pusē vesela kvartāla garumā pionieru nometnes, kur tagad neviens nedzīvo, māju sliekšņi aizsniguši, sniegā nemana pat vecas pēdas — droši, kopš rudens tur neviens nav staigājis. Pretējā pusē — meža josla. Es domāju, ka vieta izvēlēta ar aprēķinu, lai stāvošā automašīna nekristu acīs.
— Žigulis?
— Volga. Volgas riepu protektoru nospiedumi.
— Kādas iznāca fotogrāfijas?
— Ciešamas. Taču neko reālu ar tām iesākt nevar, tās var noderēt tikai kā papildmateriāls. Tajā gadījumā, ja atrodam tieši to mašīnu.
— Un vairāk nekā?
— Ne sērkociņa, ne cigaretes gala, ne iekāpts, ne izkāpts. Sniegs svaigs, visu apkārt varēja lieliski redzēt. Tikai pieripinājusi, stāvējusi un aizbraukusi. Cilvēks volgā izlaida Pinku, pats pabrauca mazliet tālāk un gaidīja šāvienu. Gaidīja otra cilvēka nāvi, jo šī nāve viņam sniedza kādu atvieglojumu. Pretējā gadījumā viņš drāztu prom, atpakaļ neskatīdamies, ar vislielāko ātrumu. Bet viņš gaidīja, jo gribēja būt pārliecināts, ka ar Pinku ir cauri.
— Labi, nesekoja tāpēc, ka nevēlējās atstāt pēdas. Vai — vēl ticamāk — bija vienkārši par slinku. Bet Pinks taču varēja piekrāpt — pa tukšo izšaut gaisā.
— Laikam cilvēks volgā šo variantu pieļāva. Ja es būtu viņa vietā, tad pakavētos vēl kādu pusstundu pēc šāviena. Lai nokļūtu līdz dzelzceļam, Pinkam ir jāšķērso maģistrāle, bet tā ir vienvirziena, turp atpakaļ braukāšana nav iespējama. Tātad tūlīt pēc šāviena jānogaida apmēram tāds pats laiks, kā no izkāpšanas līdz šāviena brīdim, un tad jābrauc uz priekšu. Un atpakaļceļā drošības dēļ jāpārbauda, vai Pinks tomēr nesildās tuvākās stacijas uzgaidāmajā telpā. Uz citu transportu taču viņš nevar cerēt ar sešdesmit kapeikām kabatā.
— Tu plēs kā no grāmatas.
— Stacijas dežurants, starp citu, liecina, ka īsi pirms rīta vilciena atiešanas kāda automašīna ir piebraukusi. Viņš diemžēl dzirdējis tikai motora rūkoņu, jo ielas pusē stacijas ēkai logu nav. Un kāds arī pavēris durvis un ieskatījies uzgaidāmajā telpā, bet to viņš arī ir tikai dzirdējis.
— Vajadzēja aptaujāt dežurantus arī pārējās tuvākajās stacijās.
— Citur nav ne redzējuši, ne dzirdējuši.
— Zini, tevī klausoties, var sākt pat ticēt tam, ko tu esi safantazējis.
— Uz daiļrunību jau balstās visas manas cerības.
Šefs piegriež automobili pie ietves malas. Viņš domā, ka ir piegriezis, jo patiesībā paliek krietnu gabalu no tās.
— Vēlāk ienāc un pastāsti, kā tev veicās. Skaidrs, ka Šebere daudz ko zina. Bet vai viņa gribēs runāt?
