Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Glāze piena. Glāze silta piena ar tik tikko pārvilkušos plānu plēvīti. Piena zupa. Ķīselis pienā. Tie bija manu skolas laiku smagākie pārbaudījumi. Lauku skolā piens bija obligāts. Tas bija jādzer, lai augtu vesels un spēcīgs. Es ienīdu pienu, visu, kas ar to saistīts. Siltā piena smaku, kas izplatījās skolas ēdamzālē, aicinot mūs uz ēdienreizi. Es cīnījos ar pienu kā ar neredzamu lietuvēnu, kas par katru cenu vēlas manī iekļūt, lai kā es to negribētu. Es centos to dzert lieliem malkiem, neelpojot caur degunu, lai nejustu tā garšu. Bieži tūlīt pēc piena glāzes es steidzos uz skolas tualeti un centos to atvemt.
 Skolotājām kaut kā bija iekritusi acīs mana nepatika pret pienu, un viņas mani īpaši uzmanīja. Tāpēc man bija jāizdomā jaunas un jaunas viltības. Reizēm izdevās ātrs triks — manu glāzi zibenīgi izdzēra kāds no klases biedriem. Bet tas izdevās ļoti reti. Reizēm palaimējās apsēsties pie loga un ieliet pienu puķu podā. Reizēm izdevās samainīt pilno glāzi ar jau tukšu. Reizēm izdevās sēdēt pie neizdzertas glāzes un nejauši to apgāzt līdz ar zvanu. No piena zupas vai ķīseļa ar pienu varēja atteikties, aizbildinoties, ka vēders jau pilns, un īpaši ķīselim vienmēr uzradās kāds gribētājs. Bet glāze piena! Un lielais alumīnija katls, pilns ar pienu, no kura dūšīgā skolas pavāre to smēla ar alumīnija kausu un lēja glāzēs.
 Mana skolas diena sadalījās — pirms piena un pēc piena. Pirmspiena priekšpusdiena bija neciešama. Man bija grūti koncentrēties stundās, jo iztēlē acu priekšā zīmējās ne jau kontinents, drīksnas, katetes vai hipotenūzas, bet glāze piena. Pēcpiena pēcpusdiena bija kā mierinošs atvieglojums. Mana galva strādāja kā pulkstenis, es biju uzmanīga un vērīga. Es varēju izvilkt kvadrātsakni un tekstā atpazīt dubultlocekli. Viss nostājās savās vietās, tiklīdz no mutes pazuda sasodītā piena garša. Diemžēl mana cīņa ar pienu kļuva aizvien pamanāmāka, līdz skolotāja ierakstīja dienasgrāmatā, ka manai mātei jāatnāk uz skolu. Māte nekad neapmeklēja vecāku sapulces, tikai ierakstīja dienasgrāmatā, ka ierasties nevarēs aizņemtības dēļ, un parakstījās.
 Es vilkos uz mājām kā nopērts suns. Mēs ar māti dzīvojām katra savu dzīvi. Nebija labi viņu iesaistīt manā piena noslēpumā. Tomēr te nekas vairs nebija līdzams, skolotāja gaidīja māti uz sarunu.
 Nākamajā pēcpiena pēcpusdienā, kad ritēja bioloģijas stunda, caur logu es redzēju māti tuvojamies skolai. Viņai mugurā bija paknaps mētelis un galvā tamborēta berete. Es redzēju, kā viņa apstājas pirms skolas apstādījumiem un aizsmēķē. Viņa bija saaugusi ar savu cigareti. Manas drēbes, ko pilsētā uz nedēļu izmazgāja mātes māte, piektdienās bija pievilkušās ar dūmu smārdu, kas dīvainā kārtā man šķita daudz patīkamāks par piena smaku.
 Bija tik neierasti redzēt māti pie skolas. Citiem tā bija ierasta lieta, jo vecāki joprojām nāca pakaļ saviem bērniem. Tumšo ceļu dēļ un kapu dēļ, kuriem vairākumam skolēnu bija jāiet cauri un kuri mūs biedēja. Es iztēlojos, ka viņa gaida mani. Gaida savu meitu, lai aizvestu mājās. Tā bija tik laba, skaidra un tīra sajūta. Mani gaida mana māte. Viņa ir citāda, bet viņa ir mana māte. Un viņa mani gaida pie skolas. Es biju un nebiju šajā bioloģijas stundā, kurā man gar ausīm aizgāja skolotājas stāstītais par viendīgļlapju un divdīgļlapju klasi un arī par kultūraugiem, jo tur ārā pie skolas apstādījumiem stāvēja mana māte, kura gaidīja mani.
 Noskanēja zvans. Pēc brīža skaļa, priecīga straume plūda ārā no skolas, lai kristu vecāku apkampienos un dotos mājās pie siltām vakariņām. Satikšanās pie skolas mums abām ar māti bija neierasta situācija. Mēs īsti nezinājām, kā uzvesties. Es piegāju viņai klāt, apkampu, kā to darīja citi, un brīdi mēs tā pastāvējām. Tad es ņēmu viņu aiz rokas un vedu iekšā. Koridori bija tukši, ēdamzāle iztīrīta, bet joprojām pievilkusies ar piena smaku. Skolotājas kabinets bija aiz ēdamzāles. Viņa lūdza māti ienākt, bet mani pagaidīt ārā uz soliņa. Tikpat labi es būtu varējusi iet viņām līdzi, jo tukšo telpu akustika līdz manām ausīm atnesa gandrīz katru vārdu, ko teica skolotāja un ko teica māte.
 Vai jūs esat ievērojusi viņas nepatiku pret pienu?
 Mēs mājās pienu nelietojam.
 Bet tas taču ir nepieciešams augoša bērna organismam. Skolā viņa pamanās dienišķo piena glāzi izliet, atdot klases biedriem vai izdzer lieliem malkiem un skrien uz tualeti. Jums tas šķiet normāli?
 Varbūt viņai ir alerģija pret pienu?
 Nesmīdiniet. Jūs taču esat ārste, vai tad vispār var būt alerģija pret pienu? Pret pienu, kas ir veselīgākais un cēlākais no produktiem. Vai jūs kā māte nebaidāties, ka bez piena viņa attīstīsies nepilnvērtīgi?
 Varbūt tas tāpēc, ka viņa nav dabūjusi mātes pienu.
 Kā tā? Vai jums bija kāda slimība?
 Jā. Man negribējās dzīvot, un es negribēju, lai viņa dzer pienu no mātes, kurai negribas dzīvot.
 Iestājās aptverošs klusums. Tikšķēja pulkstenis tukšajā ēdamzālē. Tikšķēja tik skaļi, ka gribējās skaitīt, kā tas tikšķ. Aiz logiem peļķēs pērās baloži. Un sasodītā piena smaka bija iesūkusies ēdamzāles galdos, krēslos un sienās. Un šis piena klusums bija neizturams. Ar bažām es gaidīju, ka skolotāja māti izraidīs no kabineta.
 Es nevienam neteikšu to, ko jūs man tagad pateicāt. Sekas varētu būt neprognozējamas. Lūdzu, parunājiet ar savu meitu par pienu. Mēs negribam mocīt bērnu.
 Durvis atdarījās, un skolotājas sejā bija tikai viena grimase — nabaga, nabaga, nabaga bērns. Mēs ar māti pieklājīgi atsveicinājāmies un devāmies prom.
 Laukā jau gāja uz pavasara pusi. Tikusi ārā, māte tūdaļ aizsmēķēja. Cik kāri viņa ievilka un izpūta dūmu svaigajā gaisā! Mēs gājām klusēdamas, bet mana sirds priecīgi lēkāja. Es gāju no skolas ar savu māti. Viņa veda mani, un es vedu viņu. Mēs abas viena otru vedām. Gribējās, lai šim ceļam nav gala. Lai tas ir ilgs, garš ceļš, kura laikā mēs paspēsim gan klusēt, gan runāt. Un kā vienādi, tā otrādi būs labi.
 Izmetīsim loku, māte teica, gluži kā nolasīdama manas domas. Mēs nogriezāmies pa veco ceļu uz upes pusi. Tur, koku alejas kreisajā pusē, pletās pļava, kuras malā slējās veca koka māja. Visi zināja, ka tās saimniece nav īsti pieskaitāma, un meta mājai loku. Bet māte cieši saņēma manu roku un veda tai peklē taisni iekšā. Vilkam rīklē. Mājā neviena nebija, no kūts skanēja govs māvieni. Mēs gājām turp, un mana sirds nojauta ko nelāgu. Saimniece, uzlikusi bieza stikla brilles, caur kurām viņas acis izskatījās kā divi sīki, baismīgi, melni punktiņi, slauca govi. Siltais piens straumītē tecēja spainī ar pavisam dzidru, nevainīgu skaņu. Man kļuva slikti no šīs smakas, un es centos izrauties no mātes rokas, bet viņa mani turēja cieši. Saimniece silto, tikko slaukto pienu pārlēja no spaiņa burkā un nolika blakus krūzīti.
 Dzer, bērniņ, viņa teica, un manām acīm izskatījās kā ļaunākā no visām briesmīgajām raganām, ar kādām vien bija nācies sastapties, lasot pasakas.
 Dzer, bērniņ, atkārtoja mana māte. Ļaunā, ļaunā pamāte, kas ar viltu mani bija iemānījusi šajā pazemes kūtī, lai mani nomušītu ar pienu.
 Dzer, māte teica skarbā balsī, sajuzdama manu augošo pretestību.
 Ak tā. Kad es nomiršu, tad tu redzēsi! Raudādama aiz spītības un rīstīdamās, es dzēru silto pienu, izturēdama šo smago cīņu. Asaras un puņķi sajaucās ar pienu, un es to riju, lai šo cīņu uzvarētu. Nebija neviena, kas nāktu talkā, — tikai es un piens.
 Vakarā māte manā istabā ienesa parakstītu zīmi skolotājai, lai nespiež man dzert skolā pienu. Mans naids pret māti par pāridarījumu raganas kūtī spēji sašūpojās uz mīlestības pusi. Viņa tikai bija gribējusi pati savām acīm redzēt.
 Nākamajā pirmspiena priekšpusdienā manas tik pazīstamās sajūtas bija pazudušas. Kontinenta, drīksnas, katetes un hipotenūzas priekšā vairs nerēgojās piena glāze. Ēdienreizē man neviens to nenolika priekšā. Bet es pagaršoju no blakus sēdētāja glāzes. Piens kā piens. Es varēju to dzert, bet varēju arī nedzert. Tā bija mana brīva izvēle.