Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

BĒGŠANA

Andrievs zina, ka marts, bet viņam nav ne mazākās nojausmas, kāds datums. Vai Stūra namā viņš ir pavadījis ilgu vai īsu laiku? Kas tikmēr noticis pilsētā?
 Pie neglītās statujas “Mātei, kas pavada savu dēlu partizānos”, ir tukšs un kluss. Neviena kara invalīda. Tas ir tik savādi. Varbūt šī vairs nav Rīga, bet čekistu saslietas dekorācijas?
 Dzīvoklī Marija iztrūcināta skatās uz viņu kā rēgu, arī barons ilgi nevar aptvert, ka pārnācējs tiešām ir Andrievs. Viņš pateicas par Marijas sviestmaizēm.
 — Man tā bija kā dievlūgšana, — atzīstas Marija.
 Englardu pārim ir savas bēdas — dienā, kad Andrievs apcietināts, notikusi dzīvokļa kratīšana un čekisti kopā ar īrnieka mantām savākuši arī barona iesākto manuskriptu un fotogrāfiju albumu.
 — Pazudusi dzīvīte kā nedzīvota, — Marija žēlojas. — Tur bija Sofuškas bērnības bildes! Apsēsts esi ar to rakstīšanu, pats zini, ka viņiem tas nepatīk...
 Andrievam ir kauns, ka šiem, varas jau tā sistajiem cilvēkiem, viņa klātbūtne vēl uzgrūdusi papildu raizes.
 — Apsolu, sieviņ, iztikšu bez rakstīšanas, dzīvošu vienkārši, — nosolās Boriss, pēc brokastīm atstiepies savā guļasvietā taisns un kalsns kā koka spieķis. — Kam pensionāram rakstīšana? Lieka greznība.
 Tikai tagad Andrievs iedomājas pavaicāt, kāpēc Englards nav hipodromā.
 Izrādās, ka tur notikušas lielas reformas. Deņisovs vairākiem vecajiem kadriem licis “atrakstīties”, vietā ieceļot jaunus.
 Eizens tomēr paņemts atpakaļ.
 — Eizenu viņi neuzdrošinās izvadīt kā mani — “bez orķestra”, — spriedelē barons. — Viņam taču ir juridiskā izglītība un valodu zināšanas!
 — Boris Aleksandrovič, jūs arī zināt septiņas valodas, bet Eizens bez tā vēl ir šiverīgs, — gulētāju apsauc Marija, apsegdama ar tepiķi. — Tomēr, ticiet man, arī tādiem reiz pienāk pensija.
 — Andriev! — no izšūtā vilnas gabala apakšas vēl atskan Englarda balss. — Vienā naktī, tikai nezinu kurā, no pilsētas pazuduši visi kara invalīdi! Kurš viņus savāca, kur aizveda? Tā ir ļoti slikta zīme.
 Durvis pievērusi, Marija izsūdz Andrievam savas bēdas:
 — Tikai darbs un pienākums viņu līdz šim turējis pie dzīvības... Man bail, ka, aizgājis no darba, viņš aizies arī no dzīves.
 Andrievs mēģina mierināt Mariju, bet pašam raizes — maks čemodānā ir bez naudas. Viss noformēts pareizi — kratīšanas aktā maks ir minēts, bet nauda, kas tajā atradās — nē. Kam tādam nauda, ko grib izslaucīt vēstures mēslainē?
 Visvairāk žēl Palmera dzejas grāmatiņu un Antonijas vēstules, arī tās ir pazudušas. Andrievs atminas Kropa teikto, ka tikai imperiālistu spiegi lasa imperiālistu literatūru. Toties pergamentā ievīstītais Irbītes dāvinājums Andrievam — divreiz divu sprīžu rudens ainava — nav paņemts. Andrievs rūpīgi aplūko to, kā gribēdams tikt vēlreiz atpakaļ tajos ratos, kur pats bija vizinājis mākslinieku — pāris dienas pirms viņa nāves.
 Pēc kara viņš uzzināja, ka tieši ratos Irbīte arī beidzis savu dzīvi. Desmitajā oktobrī ap pulksten desmitiem vakarā Matīsa un Brīvības ielas stūrī apšaudes laikā viņš sēdējis ormaņa pajūgā un vedis mājup kaut kur nopirktu vatmaņpapīru. Viņu nogalinājusi kāda nomaldījusies lādiņa šķemba, kas trāpījusi galvā.
 Rudens mirkli pie nezināmas dzelzceļa nomales mājiņas mākslinieks ir iemūžinājis, bet viņu sarunu atminas vairs tikai Andrievs. Viņš tā arī nav spējis baskāji pārliecināt, ka raizes par gaismas trūkumu gleznās ir pilnīgi nepamatotas. Irbītes pastelī gaismas atliku likām, pietiktu vairākām pasaulēm. Koku lapotņu košā ņirba, baltās debesis, atsevišķi zeltaini stari, kas izstīdz tieši no melnā.
 Voldemārs Irbe, gaismas kalps. Andrievs cer, ka mākslinieks, atbrīvots no savas nervozās dabas, tagad skata Mūžīgo gaismu, šļakstās gaismas jūrā, peldas tajā, smejas kā bērns un beidzot ir laimīgs.
 Viņš sadedzina cietuma skrandas, uzvelk jaunu drēbju kārtu un, pasitis padusē papīti, dodas uz Centrāltirgu, šķērsojot Stacijas laukumu. Andrievu biedē plašais vecu būdu labirints pie stacijas ar dzelzceļa apkalpošanas instancēm, bļaurīgais haoss, kas tur valda. Pie stacijas pulcējas ratiņstūmēji — proletariāta taksometri. Stacija ir maza, Maskavas vilcienu pēdējie vagoni iestiepjas tālu prom priekšpilsētā. Vilcieni Latvijas robežu šķērso stāvgrūdām pilni, tāpēc Rēzeknē, Viļānos, Daugavpilī tiem kabina klāt papildu vagonus ar numuru 14, 17 vai vēl lielāku, ko šturmē milzīgs brauktgribētāju pulks. Mēdz gadīties, ka cilvēki, gaidot vilcienu, uz perona nodirn pat trīs dienas.
 Centrāltirgus restorānā pie Palcmaņa vienmēr var satikt kādu senlietu uzpircēju. Andrievam paveicas, un stūrī pie galdiņa viņš ierauga trūvējam veco paziņu Būbinderu.
 — Kā iet? — Andrievs sasveicinās, piesēzdams uz blakus beņķa.
 — Desmit kartupeļe diene, drusku siļķe un sīpole, rete košergaļe un sviests, — norūc slimīgais cilvēks ar lielajām, plānajām ausīm, no kurām rēgojas ārā sirmas saru otiņas.
 Būbinderam ap septiņdesmit gadu, vēl arvien viņš skumstot pēc savas sievas un meitas, kuras gāja bojā vācu okupācijas laikā. Ābramam pašam izdevies ar ebreju glābēja Žaņa Lipkes palīdzību patverties Lāčplēša ielas pagrabos. Esot nesen nodibinājis jaunu ģimeni. Sieva uz pusi jaunāka par Būbinderu, skaista žīdiete ar ārstes diplomu no Krievijas. Viņiem radies pat mazs puisītis. Būbinderam švaki ar ienākumiem, tāpēc sieva strādājot savā profesijā un pati algojot mājkalpotāju.
 Būbinders pļāpā un vienlaikus ir vērīgs. Instinkts brīdina, ka Andrievs ir klients.
 Tobrīd pie viņiem pieskrien oficiants, redzēdams, ka vīri sēž pie tukša galda. Piedāvā Andrievam cīsiņus ar kāpostiem un divus simtus, kā piederas. Andrievam saskrien pilna mute siekalām, bet viņš spiests atrunāties, ka tikko cēlies no klāta galda. Neies jau teikt, ka tikko no Stūra mājas un kabatā danco caurvējš. Lai gan tas tāpat labi redzams — no apaugušā ģīmjkoka. Oficiants nošūpo galvu un aiziet.
 Andrievs vairs neslēpj sveci zem pūra. Izņem no azotes Irbītes gleznu, attin papīru un ļauj Būbinderam aplūkot.
 — Es varēte sen jau būt pensije, bet ir jāstrāde, lai bērnem nodrošināte nākotne.
 Andrievs piekrīt, ka tie ir labi un nopietni mērķi.
 Trīcošiem pirkstiem uzpircējs čamda un tausta melno jumta papes gabaliņu, ar sev vien zināmiem paņēmieniem pārbaudīdams gleznas īstumu.
 — Labs, bet nau īste…
 — No paša meistara rokām saņemts! — iesaucas Andrievs. — Paskatieties — vai tad nepazīstat Irbīša grunti? Un paraksts…
 Ābrams apvainojas, pēta vēlreiz, pūš, elš un sauc cenu:
 — Piecdesmit.
 — Es eju prom! — šoreiz apvainojas Andrievs. — Bez simt piecdesmit neatdodu.
 Būbinders saķer galvu.
 — Vai jūs trake, simte piecdesmit ruble? Vai tāds, kā es izskates, vare dot simte piecdesmit? Un par ko — par baskāje? Viņam taču taise pakaļ katrs, kam nau slinkums. Visem žulikem pilne pagrabe ar šito irbīši. Es viņu varēs uz nagliņas pakārt zināme viete. Tie tur, — viņš nikni krata kaulaino pirkstu pret rūpniecības preču būdām, — vece ebreje var atļauties ar šķindeļu nagle ietirgot sev kapitāle! Man dēliņe, sārtvaidzīše, dēļ tam ļoti daudz jāriske…
 — Vai man sirds viegla? Ja es to pārdodu, tad tikai vajadzības spiests.
 Andrievs neatlaižas, kamēr simts ir viņam kabatā.
 Nu varētu arī cīsiņus ar kāpostiem, bet, tāpat kā Būbinderam, jādomā par nākotni. Viņš iziet skarbas saules pielietajā tirgus placī, kur pie cirka būdas ar aizsmakušu rīkli klaigā sabozies iekšā saucējs:
 — Pilsoņi, graždaņi, sanāk, sanāk! Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Skatieties pasaules mazāko cilvēciņu parādi! Tuš!
 Iekšā saucējs ar zābaka papēdi iesper pa finiera sienu. Pašķidrs orķestris iekšpusē sāk dārdināt maršu. Iznāk liliputu bariņš un klanās uz visām pusēm. Graždaņu apkārt ir daudz, tie piestāj palūkoties uz parādi, bet marta vējš vēl ir auksts un plivina liliputu trūcīgos svārciņus. Viņi drīz pazūd atpakaļ būdā, kur viņu bālās miesiņas silda elektriskais sildītājs. Pilsoņi tikpat ātri, kā piestājuši, atkal izklīst. Tikai daži iet iekšā noskatīties izrādi. Saucējs tikmēr metas pie Palcmaņa pēc diviem simtiem un kāpostiem. Seši seansi dienā, šim puikam ir, ko turēt!
 Andrievs nokāpj turpat netālu pagrabiņā pie bārddziņa, vecā Starīša. Meistars uzmanīgi puto Andrieva pietūkušos vaigus un virslūpu, karsē ar dvieli, tad uzpūš odekolonu un krēmo ar krēmu. Pilns serviss un pamatīgs rēķins.
 Atbrīvotais iejūk starp oficieru madāmām, kuras drasē pa pilsētu tikpat smaržojošas kā viņš. Ir vējaina, brāzmu dzenātu mākoņu diena.
 Kājas pašas aiznes uz krustojumu pie zināmā nama.
 Grūti noticēt, ka tur augstu virs gājēju galvām kādu apcietināto šobrīd dauza sargs! Un pagrabu alās savos sviedros mirkst cilvēki, kamēr apkārt saliekusies lodā kārīgā sardzes mātīte ar atslēgu žūksni un garu nazi...
 Pēkšņi Andrievam neprātīgi sagribas laist to visu pār kanti.