Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1918. gada 13. aprīlis

Ziņu no mājām vēl vienmēr nekādu nav. Nu jau būs gandrīz mēnesis, kā mēs ar Maskavā satikto Albertu un vēl diviem jauniem virsniekiem — Bērziņu un Riekstiņu — dzīvojam pie kņaza G. viņa muižā netālu no Maskavas. Tā kā atkal kādu laiku neesmu neko pierakstījis, īsi jāpaskaidro, kā mēs še nokļuvām un kā tik ļoti bija mainījies mans noskaņojums un domu gaita.
 Ar vilcienu ticis Maskavā, mēģināju uzņemt sakarus ar nacionāli vai vismaz pret lieliniekiem noskaņotiem ļaudīm un pareizi nopratu, ka šādus cilvēkus būtu jāmeklē pie kādreizējiem lielinieku izklīdinātās un pārņemtās bēgļu apgādāšanas komitejas darbiniekiem. Tā satiku vienu no komitejas darbiniekiem, Zariņu. Te jāpiemin kāds sīkums, kas satikšanās brīdī man likās vienkārši amizants kuriozs, taču neiziet no prāta vēl arvien un vaļas brīžos pat ir izraisījis dažas visai dīvainas pārdomas. Tas bija Zariņa rokasspiediens — stingrs un tomēr neparasts, jo viņa labās rokas mazais pirksts bija pavisam nekustīgs un savilkts līks. Saprotams, uzreiz atmiņā atausa Dr. Mežulis ar viņa neparastajām koku psiholoģijas teorijām un vecuma savilktajiem pirkstiem. Zariņš solījās mani savest kopā ar vairākiem savas tautas patriotiem, kas, spītējot lielinieku draudiem un vienā laidā riskējot ar dzīvību, kopā ar “mūsu kopīgiem draugiem” (tobrīd nesapratu, ka viņš runā par angļiem) liekot pašiem savas neatkarīgas valsts pamatus. Man par lielu pārsteigumu, galvenais no šiem Zariņa slavētajiem dzimtenes glābējiem izrādījās pats skeptiskākais no visiem maniem draugiem — Alberts.
 “Cilvēkam ir raksturīgi savas domas un uzskatus mainīt,” uz manu izbrīnu viņš atbildēja, paraustot plecus. “Vienubrīd man tas patiesi likās pagalam muļķīgs un bezcerīgs pasākums, un, godīgi sakot, domātu tā arī tagad, ja vien nebūtu pārliecinājies, ka latviešu neatkarība nerūp tikai mums vieniem pašiem. Saprotams, nav jau grūti uzminēt arī angļu interesi visā šajā pasākumā, taču kāda man gar to daļa. Es to uzskatu vienkārši par veikalu.”
 Šī satikšanās, Alberta sacītais un viss pieredzētais pārgājiena laikā tagad kaut kā “liktenīgi” mainīja arī manus uzskatus. Vecais skeptiķis un tikai sava labuma meklētājs Somijā vai vēl kādā citā drošā vietā pakāpās malā, un manī iedegās jauns azarts. To es labi pazinu, lai gan varbūt arī ikdienā liedzos atzīt. Jāatzīst, iespējams tieši šīs rakstura īpašības dēļ vēl arvien man nebija izdevies nodibināt kādas puslīdz ilgstošas romantiskas attiecības ar daiļo dzimumu. Līdzās bezbailībai allaž turējās arī kārdinājums iesaistīties avantūrās, un jo pasākums šķita bezcerīgāks, jo kārdinājums varēja būt lielāks. Bieži vien bija gadījies piedzīvot neveiksmes jeb, kā saka, fiasko, taču tas tad atkal bija labs iemesls gremdēties ciešanās un apcerēt cilvēka atrašanos ciešanu varā vispār. Acīmredzot te nu bija avantūra, kas jau sasniegusi savu bezcerības apogeju.
 Tā ar Alberta svētību sākās mūsu “spiegu laiks” Maskavā un darbošanās Borisa Savinkova “Dzimtenes un Brīvības aizsardzības savienībā”.
 Par lielāko panākumu kļuva latviešu strēlnieku viltus demobilizācija pēc Vācijas un Krievijas miera līguma parakstīšanas Brestā. Līgumā bija noteikts, ka jānotiek armijas demobilizācijai, taču lielinieku vara šo punktu pilnībā negrasījās ievērot — latviešu strēlniekus tā gribēja paturēt kā sev uzticamu armiju. Tomēr bija zināms, ka liela daļa strēlnieku nemaz nevēlas turpināt karot. Mēs darbojāmies it kā kareivju Nacionālās savienības vārdā un izsludinājām, ka tā gādās par strēlnieku atgriešanos mājās. Lai viss izskatītos oficiāli, izplatījām pat it kā Nacionālās savienības parakstītus aicinājumus strēlniekiem un mudinājumus vākt ziedojumus demobilizēto strēlnieku iztikai un mājupceļam. Kad apziņojām strēlnieku pulkus, strēlnieki par demobilizāciju bija sajūsmā, un šādi, faktiski pašā lielinieku deguna galā, mēs uz Sibīriju un prom no iespējas pildīt lielinieku pavēles aizsūtījām vairākus ešelonus (katrā bija vismaz 200 strēlnieku). Tāpat lieliniekiem aplamā virzienā mums izdevās nosūtīt dažus no frontes nākošus vilcienus ar munīciju un ieročiem. Jau iepriekš izdibinājuši, uz kurieni transportu paredzēts vest, mums uzticami ļaudis no gala stacijām sūtīja telegrammas, ka neesot iespējams vilcienus ar šādām kravām pieņemt, tāpēc tie jānovirza tālāk uz austrumiem. Ņemot vērā Krievijā valdošās jukas, droši vien vēl ilgi pa Sibīrijas plašumiem maldīsies ne viens vien ar munīciju un šautenēm piekrauts ešelons.
 Tomēr arī pēcrevolūcijas haosā mēs ar savu darbošanos bijām pievērsuši lielinieku uzmanību. Lielinieki jau pavisam drīz pēc varas sagrābšanas, decembra sākumā bija nodibinājuši “ārkārtas komisiju” jeb “čeku”, kuras uzdevums bija bez mazākās žēlastības apkarot dažādus kontrrevolucionārus “elementus”, tātad arī tādus, kādi bijām mēs. Ar pēdējo “demobilizēto” strēlnieku vilcienu iznāca pat pamatīgas nepatikšanas. Strēlnieki nekādā ziņā nebija ar mieru atdot savas šautenes un norādītajā dzelzceļa stacijā ieradās labi bruņoti. Tur mūs pārsteidza čekisti — atbraukuši vairākos kravas auto un bruņojušies pat ar ložmetēju, viņi pieprasīja strēlniekiem nekavējoties nolikt ieročus. Strēlnieki tik vienkārši nebija gatavi padoties un grasījās sākt bezjēdzīgu kautiņu. Laimīgā kārtā mums viņus tomēr izdevās nomierināt, un visbeidzot viņi bija spiesti atgriezties savā pulkā. Man un Albertam tikai par mata tiesu izdevās izbēgt, Bērziņu un Riekstiņu čekisti arestēja kā galvenos vaininiekus. Tikai ar pulkveža B. palīgu mums abus tomēr izdevās izpestīt, taču bija skaidrs, ka Maskavā vai kādā citā lielā apdzīvotā vietā mums nav drošas palikšanas un uz kādu laiku ir jānoiet “pagrīdē”.
 Tā nu ar pulkveža B. un mums labi pazīstamā Maskavas kriminālpolicijas priekšnieka Maršaka atbalstu mēs visi nonācām te, kņaza G. ārpilsētas muižā, kur mums pat atradās itin labi atalgots darbs. Pašā gada sākumā muižu lielinieki bija pamatīgi aplaupījuši, stiepuši prom visu, ko vien pa dziļo sniegu varēts pastiept vai aizvilkt, bet to, kas izrādījies par smagu, situši, plēsuši, pametuši pusceļā vai mēģinājuši dedzināt. Muižas pārvaldnieku viņi bija piekāvuši un vienā apakšveļā trenkuši pa stāvo un apledojušo nogāzi nest saviem zirgiem no ezera ūdeni. Večuks pēc tam bija sagulējis slims gandrīz vai mēnesi, un, kā šķita, notikušais bija atstājis smagu un neatgriezenisku iespaidu uz nelaimīgā psihi.
 Šajā posta ainā drīz pēc Brestas līguma noslēgšanas bija atgriezies kņaza dēls Fjodors Pavlovičs — krietns un savā uzvedībā vienkāršs cilvēks, kuram rūp ne tik daudz paša manta, cik Krievijas bēdīgais liktenis. Viņš ir brašs virsnieks, vairākkārt kaujās ievainots, apbalvots ar Jura zobenu un Vladimira ordeni, bet neilgi pirms lielinieku revolūcijas šķietami maznozīmīgā kaujā zaudējis labo kāju.
 Par muižas apsargāšanu viņš maksā visai pieklājīgu algu — 250 rubļus katram, piedevām mums piešķirta silta pajumte un bezmaksas ēdiens. Nemaz nerunājot par bezmaksas degvīnu, ko tecina nelaimīgais muižas pārvaldnieks, kurš, jāsaka, šajā arodā ir īsts meistars.
 Kopā ar Fjodoru Pavloviču pie viņa kamīna tumšajos vakaros tika izdzerta ne viena vien glāzīte, tomēr jāatzīmē, ka neviens no mums ne reizi nebija piedzēries. No aukstuma ienestais dzēriens, saliets dažādu lielumu un izskata glāzēs (kādas nu pēc lielinieku plosīšanās vēl atlikušas), patīkami silda un pilnā mērā attaisno daudzās valodās ielikto saistību starp destilāciju un garīgo pasauli: “Spiritus”, “Spirituose”, “spirituozs”, “спирт”.
 Likās, ka šajos mirkļos, sēžot kamīna telpas pustumsā, ko kliedēja vienīgi oranžas liesmu mēles, mūsos ieplūst kāds vienojošs kopības gars, kas neredzamām saitēm mūs savieno arī ar citos lielās Krievijas nostūros droši vien šādi pat sasēdušiem vīriem, kas garās sarunās mēģina tuvākā un tālākā nākotnē saredzēt kādu cerību un jēgu. To pašu cerību un jēgu, kuru savā neprātā jau bija pazaudējusi un apzināti turpināja nīdēt lielinieku vara. Īpatns kopības gars šajos mirkļos, kā man šķita, vienoja ne jau tikai te un tagad dzīvojošos, tas meta tiltus pāri laikiem un ļāva arī iztēloties, kā reiz atbildes uz neatbildamiem jautājumiem garās sarunās meklējis senais grieķis vai kā šķietamā bezcerībā savu gaidāmo likteni apcerējuši pirmie kristīgās ticības sekotāji senās Romas katakombās.
 Kā gan te varēja neatcerēties neparasto satikšanos ar B. madāmu un viņas stāstīto par “lielā kosma” iespaidu uz mūsu katra “mazajiem kosmiem”. Pat ja es dažādām pārdabiskām parādībām tiecos neticēt, allaž esmu uzskatījis, ka mūsu iekšējā un apkārtējā pasaule ir pilna ar cilvēka prātam pagaidām neizprotamām un neizskaidrojamām lietām. Un, kas to var zināt, varbūt arī pastāv kāds visu vienojošs elements, dvēsele vai gars, kuru cilvēks pagaidām spēj tikai dažkārt sajust kā tik tikko samanāmu caurvēja dvesmu vai nojaust gluži tāpat kā sev pievērstu skatienu. Gan B. madāmai ar viņas “lielajām patiesībām”, gan Dr. Mežulim ar viņa ticību koku, stādu un pat akmeņu psihei tad varbūt izrādītos sava veida taisnība, lai gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī kopīgā “gara” vai “dvēseles” atklāšanas brīdī izrādīsies, ka neviens no iepriekš izmantotajiem vārdiem neatbilst šīs parādības patiesajām īpašībām un būtībai. Cilvēces un zinātnisko atklājumu vēsturē šādu atgadījumu netrūkst. Cik gan ilgi mēs uzskatījām, ka zeme zem mūsu kājām ir nevis lode, bet plakana, un ticējām, ka Saule riņķo apkārt Zemei, nevis otrādi!
 Katru reizi pēc šādiem atklājumiem mainījās ne vien mūsu pasaules aina, bet arī tas, kā par to domājam un runājam. Kas zina, varbūt atkal jau esam pavisam tuvu līdzīgām pārmaiņām. Un, ja nu arī lielinieki to zina vai nojauš un tieši tāpēc aklā naidā cenšas graut un lauzt it visu, kas līdz šim ir bijis godājams, cienījams, svēts, bet līdz galam neizprasts. Cik nav dzirdēts par zvērībām, ko krievi pastrādājuši pret pašiem tik dabiskās pareizticīgo baznīcas popiem, mūkiem un mūķenēm. No kurienes šāds naids? B. madāmas horoskopiem un Ūdensvīra laikmetiem es neticu, taču varbūt tam ir kāds slēpts fizikas vai citas zinātnes izskaidrojums. Varbūt tā ir astronomija, nevis astroloģija, un varbūt patiesi debesu ķermeņu kustība ir tā, kas stiprāk vai vājāk iespaido mūsu gaitas? Ir taču dzirdēts, ka pilna Mēness laikā suņi kļūstot īpaši nikni un trakie — sevišķi traki. Un es labi atceros — jau pavisam drīz pēc revolūcijas, tieši tad, kad lielinieki sāka mežonīgi trakot, pie Pēterpils debesīm spīdēja pilns Mēness.
 Kamīna siltuma un degvīna iespaidā laikam biju aizsapņojies, un no pārdomām mani iztrūcināja Fjodora Pavloviča skandētas dzejas rindas:

“Мужайтеся, безвинные страдальцы —
Лишь дайте мне добраться до Москвы
А там Борис расплатится во всем...” 

Šķiet, tas bija Puškins. Fjodors Pavlovičs piecēlās, novēlēja labu nakti un devās pie miera. Vēl labu brīdi bija dzirdams, kā pret muižas gaiteņu parketu pamīšus klaudz viņa koka kāja un riekstkoka spieķis. Visbeidzot smagi nodārdēja kādas durvis un iestājās klusums. Es vēl brīdi sēdēju kamīna priekšā un vēroju liesmas. It visur, kur uguns pieskārās kokam, tas drīz vien pārvērtās oglē, bet pēc tam sabruka pelnos. Tāpat kā viss, tāpat kā mēs — cilvēki. Laikam arī man, tāpat kā Fjodoram Pavlovičam, šajā vakarā bija uznācis dzejisks noskaņojums. 

20. aprīlis

Apbrīnojami silts un saulains rīts, sniegs kūst, no zariem krīt lielas lāses, un parka kokos dzied putni. “Zīlīte kaļ lemesi,” man mazam mācīja māte, un šīs atmiņas manas domas aizvadīja atpakaļ uz “mūsu” muižu, pie vecākiem.
 Aizvējā un saulē muižas priekšā bija tik silts, ka jau no paša rīta uz terases varēja kavēties bez mēteļa. Es sēdēju pītajā krēslā, smēķēju pirmo rīta papirosu, dzēru kafeju, un manu domu drūmums bija pilnīgā pretstatā ar spoži zilo debesi, putnu pavasarīgo noskaņojumu un vēl arvien nenokusušā sniega baltumu. No muižas priekšas pavērās tāls skats lejā uz ezeru, kuru vēl arvien klāja pamatīgs ledus vāks. Un tikai palieli melni putni — vārnas vai varbūt kovārņi —, kas laiku pa laikam saķērcās ķeburainajos koku zaros, kaut nedaudz bija pieskaņoti manam dvēseles stāvoklim.
 Vēl pirms iedomāju par vecākiem un muižu, mans prāts kavējās pie aizgājušās nakts sapņa.
 Sapnī gāju gar aizaugušu upes krastu. Sniegs jau bija nokusis un ledus izgājis, lai gan varbūt tas bija vēls rudens. Tā varēja būt Gauja tās augštecē, bet varbūt arī kāda cita upe. Brūna straume bez skaņas nesa norautas koku lapas, zarus un daždažādas drazas. Lūkojoties ūdenī, es piepeši samanīju, ka mani kāds no pretējā krasta vēro. Tur nekustīgi stāvēja Alberts garā, baltā ziemas maskēšanās mētelī un lūkojās manī. Es izjutu vajadzību viņam ārkārtīgi daudz ko izstāstīt, man bija viņam kas svarīgs jāsaka, taču kaut kāda iemesla dēļ nespēju parunāt. Pār lūpām nevarēja izdabūt ne vārda. Tā mēs viens uz otru raudzījāmies un klusējām, bet tad Alberts pagriezās, lai it kā arī ietu gar upes malu, un es ieraudzīju, ka viņa galva ir šķērsām pāršķelta uz pusēm, starp abām daļām — pakausi un seju — ir tik plata sprauga, ka var redzēt cauri, un galvu kopā satur vienīgi ar lielām skrūvēm savilkta dzelžu stīpa. Neko vairāk neatceros, jo laikam no šausmām pamodos. Un visu rītu nomocīju sevi, cenzdamies izdibināt, kas gan tas varēja būt, ko man Albertam vajadzēja pateikt.