Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ievada pārdomas un jautājumi

 5

Jāņa Poruka bērnība un pusaudža gadi noritēja vēl patriarhālās vides apstākļos, taču jau tad, kā liecina vēsturiskie dati un tādi viņa stāsti kā “Kauja pie Knipskas”, “Romas atjaunotāji”, “Kā Runcis kļuva par Runcē”, laukos notiekošās ekonomiskās pārmaiņas, tajā skaitā — bagāto slāņa dominēšana, sociālo kontrastu pastiprināšanās, radīja pamatu iepriekšējā laikmeta tikumisko principu un morāles kritēriju lēnam, taču neatvairāmam sairumam. Poruks, būdams hernhūtiskā vidē augušu un audzinātu vecāku un vecvecāku bērns, hernhūtiskā sirdscilvēka principus un hernhūtismam raksturīgo svētuma intensīvu pārdzīvojumu uztvēra kā vispārcilvēciskus morāles kanonus. Viņš, protams, saprata, ka hernhūtisma laiks un ideāli ir pagātnē, un to akceptēja, taču, būdams morāliski tendēta personība un ieguvis eiropeiski plašu kultūras bagāžu īsajā studiju gadā Drēzdenē, vēlējās, lai arī neizbēgamu pārmaiņu laikmetā jaunās formās un izpausmēs tiktu saglabātas un respektētas vispārcilvēciskās humānisma vērtības. Tās vērtības, ko viņš bija pieņēmis no pasaules daudzu gadsimtu kultūras bagātībām.
 Eiropas kultūras vēsturē 19./20. gadsimta miju pieņemts dēvēt par fin de siècle (gadsimta beigu — franču val.) laikmetu, kas mainīja ierasto paradigmu literāro virzienu pēctecīgas mijas aspektā, vienam virzienam dominējoši nomainoties ar nākamo, ar virzienu un strāvojumu polifoniju un mijiedarbi. Procesi, kas Rietumeiropas zemēs sākās 19. gadsimta vidū, kad paralēli tika variēti bīdermeijera, reālisma, topošā simbolisma un nedaudz vēlāk arī naturālisma un impresionisma estētiskie principi, veidojot agrīnajam modernismam raksturīgu plurālistisku pasaules un cilvēka skatījumu, sakņojās ne tikai sociālekonomiskajās pārmaiņās, bet arī zinātnes lomas pieaugumā sabiedriskajā dzīvē un cilvēka koncepcijas jaunā izpratnē un skatījumā. Jāpiekrīt, ka “latviešu autori [19./20.] gadsimtu mijā vienlaikus rada jaunus tekstus un reflektē par tiem, ņemot vērā no cittautu rakstniecības un latviešu literatūras tradīcijas gūto estētisko pieredzi un tiecoties to piemērot un pārveidot atbilstoši konkrētajiem vēsturiskajiem apstākļiem”. Poruks ir tipisks šādas pozicionēšanās subjekts — viņa principu centrā ir humānistisko vērtību pārmantošana un sargāšana.
 Mūsdienu sekularizētajam un pragmatiskajam cilvēkam, lasot Jāņa Poruka populārākos darbus, piemēram, stāstus “Sirdsšķīsti ļaudis”, “Asaras”, “Romas atjaunotāji” un dzeju, kurā viņa lirikas “es” ilgojas pēc garīgi sakralizētas mīlestības vai sirds skaidrības, rodas priekšstats par to autoru kā no realitātes gaužām tālu ideālistu un sapņotāju. Un pavisam dīvains var šķist Poruka īsromānā “Pērļu zvejnieks” tēlotais absolūtās mīlas alcējs Ansis Vairogs vai sirdsšķīstie ļaudis, kuri bez mazākās šaubīšanās palīdz līdzcilvēkiem, cik vien spēj, pretī saņemdami nepateicību un apsmieklu. Esmu dzirdējis viedokli, ka tādi kā “bālais zēns” Cibiņš un “asaru princis” Matīsiņš nav pelnījuši labāku likteni par Poruka stāstos tēloto, jo viņi nespēj sevi aizstāvēt, cīnoties ar tādiem pašiem ieročiem kā viņu pretinieki, proti, ar dūrēm, naidu, varmācību un ļaunu egoismu.
 Mans mērķis ir parādīt Poruka garīgo un morālo lielumu, viņam nepiekāpīgi uzsverot un apgalvojot, ka mīlestība visplašākajā spektrā ir visnozīmīgākā cilvēciskuma izpausme, ka individuālās ētiskās pilnīgošanās ceļš ir svēts un nepieciešams un ka dažādās morālās izvēles situācijās cilvēkam jātiecas par galveno kritēriju apliecināt humānu un iejūtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem.