Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Šeit dzīvojot, visvairāk man pietrūkst pavasara un rudens — trakā un mierīgā pārejas laika, kad daba mostas vai, gluži otrādi, kad viss palēnām laižas uz galu. Vietējie joko, ka Teksasā gan tomēr esot četri gadalaiki — novembris, decembris, janvāris un vasara. Taču pārejas, pārcelšanās te nav, un varbūt tas ir iemesls, kāpēc šķiet, ka te laiks rit straujāk — no darba uz darbu, no darba uz mācībām, tad atkal uz darbu, pats savā ritmā un pēc savas loģikas, neatkarīgi no sīkajiem cilvēciņiem, kas mitinās uz šīs sarkanās zemes.
 Bet varbūt tā ir pieaugšana, nevis Teksasa.
 Rīgā septembra rīti allaž bija ņudzīgi, turklāt rīti un vakari jau pavisam vēsi, bet dienās vēl karsts — uz skolu ejot, rītos lāgiem prasījās pēc cimdiem, bet pēc stundām jau šķita pavisam karsts, kā atvasarā vajadzētu, un māšu rūpīgi adītās, siltās vilnas jakas pašas slīdēja no pleciem. No tā brīža manī uz visiem laikiem nostiprinājusies sajūta, ka gadā ir divi mēneši, kuros kaut kas sākas it kā no jauna — septembris un februāris, otrais droši vien dzimšanas dienas dēļ. Bet tā, protams, ir ilūzija, laiks savu ritējumu nemaina, lai kāds būtu mēnesis, laiks nepakārtojas cilvēku iedomām, tas ir ārpus mūsu plāniem un iedomām, pats savā gaitā. Un varu apliecināt, ka no jauna patiešām nesākas pilnīgi nekas — nav viena tāda pavērsiena, vienas dienas, kad uzsit knipi un atklāj, ka te nu ir tas jaunais sākuma punkts, atrasts, tev sagatavots, uzspodrināts un vēl ar flīsu apvilkts, lai, nedod dies, nebūtu jāsasitas.
 Drīzāk otrādi — pārāk bieži mazas, it kā neapbruņotu aci grūti saskatāmas nejaušības, tev pašam to nemanot, pārtop nozīmīgajā. Niekos, kas attiecināmi uz visiem, bet tiklab katram ir vienreizēji. Nu, teiksim, es lieliski atceros to brīdi, kad pirmoreiz sastapu Džonu Greivsu, precīzāk, no tā brīža vislabāk atceros gludi lakoto galdu, kura virsmā iepriekšējā un droši vien arī aiziepriekšējā gada studenti bija ieskrāpējuši visādas frāzītes, mazus ķiņķēziņus un citus niekus. Manu uzmanību tai brīdī pilnām saistīja kāda restīte, kas, ieskrāpēta galdā ar kaut ko asu, sanāca tieši zem kreisās plaukstas, ar kuru pieturēju aprakstāmo papīru. Restīte bija mazāk saskatāma, vairāk ar tausti sajūtama, un mani uzreiz sāka urdīt jautājums, kādas iekšējas vai ārējas nepieciešamības dēļ gan te tā tapusi.
 Lūk, un šī restīte tad arī kļuva par galveno varoni pirmajā mājasdarbā, ko Greivss uzdeva mums, tiem, kuri vēlējās tuvināties literatūrai vai — kā manā gadījumā — kuri valodas upē peldēja no prozas krasta uz dzejas krastu un īsti nesaprata, kurā lai rāpjas ārā, pat ja dažbrīd jutās galīgi izmirkuši. Nezinu, kur šī mazā novelīte ir palikusi, un tam droši vien arī šobrīd nav sevišķas nozīmes, jo tāpat tā bija rakstīta angļu valodā. Atceros tikai to, ka restīte ņēma bēdīgu galu, kā jau pirmajos literārajos darbos tas pienākas. Varbūt kāds tajā iesprūda un to salauza. Varbūt šis kāds biju es. Varbūt oriģinālo iedvesmas restīti noslīpēja un nolakoja, lai visi universitātes auditoriju galdi būtu daudzmaz pieklājīgi.
 Bet pat tajā brīdī nebija septembriskās sajūtas, nebija pārliecības, ka kaut kas ir sācies no jauna vai ka restīte iezīmē to mani, kas tapu jau pēc pāris gadiem, to mani, kas it kā nevilšus atmodās kopdzīvē ar Rokiju, lai gan bija tur (manī) mitinājusies visu mūžu. Dzejoļi, kas līdz tam bija dzīvojuši, čāpojot pa pludmali kā putni bez spārniem, piepeši atdzīvojās un tapa par stāstiem universitātes žurnālā. No tā brīža pat Greivss mani uzskatīja par pieredzējušāku salīdzinājumā ar pārējo auditoriju. Bet neviens, izņemot mani — un varbūt Rokiju, ja varu pieņemt, ka viņš nojauta, — nezināja, kāpēc piepeši tādas metamorfozes. Taču tas bija tikai viens rakstīts teksts, vārdi, kas beidzot pārtraukuši mocīt manu prātu un atbrīvojušies. Aizlidojuši pāri restītēm un okeānam pie viena.
 Tajā brīdī, kad aptvēru, ka varu izdzīvot, tikai rakstot. Nu, droši vien “tikai” būtu ļoti pārspīlēti teikts — dzīve, par laimi, nav skopojusies nemaz un ir piespēlējusi man gana daudz citu nodarbju (brīžiem viņas dāsnums man nudien ir kritis uz nerviem un termiņiem, to noliegt ir grūti). No otras puses, sava taisnība noteikti ir arī mammai un tētim, ģimenes saiešanās dēvējot manu darbu par “traģisku”. Ar to viņi, visdrīzāk, domā ne jau nu konkrēti manu darbu vien — viņi domā arī par sevi. Un grūti noliegt, šajā darbā ir krietna deva traģikas — mēs rakstām milzīgā valstī, bet mazas tautas valodā. Tautieši, kas dzīvo mūsu mazajā valstī, mūsu rakstīto lasīt tik tuvā laikā nedrīkstēs. Mūsu vienīgā auditorija ir tautieši tepat, bet mēs taču visi klusībā zinām, ka lielais aprij mazo un ka, galu galā, mūsu centieni būs kā no kuģa klāja jūrā iemests akmens — kaut kur tur, jūras dibenā, tas joprojām ir…