Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pasaule, kuru esam zaudējuši

Šai grāmatā apkopotās esejas sarakstītas divpadsmit gadu ilgā laikposmā, no 1994. līdz 2006. gadam. Tās skar visai plašu tematisko spektru — no franču marksistiem līdz ASV ārpolitikai, no globalizācijas ekonomikas līdz ļaunuma piemiņai — un to ģeogrāfija sniedzas no Beļģijas līdz Izraēlai, tomēr uzmanības centrā arvien ir divi jautājumi, uz kuriem nevar nemeklēt atbildes. Pirmais jautājums ir saistīts ar ideju lomu un intelektuāļu atbildību; senākā no šeit publicētajām esejām veltīta Albēram Kamī, bet jaunākā — Lešekam Kolakovskim. Otrs jautājums, kas man nedod miera, ir nesenās vēstures vieta aizmāršības laikmetā: viss liecina, ka ar nule aizritējušā vētrainā gadsimta izpratni un mācīšanos no tā mums nepavisam neveicas.
 Nav šaubu, ka šīs tēmas ir cieši saistītas. Tās nav nošķiramas arī no mirkļa, kad šīs esejas tika rakstītas. Jau drīzā nākotnē mēs, jādomā, uz laikposmu, kas pagāja no komunisma sagrūšanas 1989.—1991. gadā līdz amerikāņu katastrofālajam iebrukumam Irākā, atskatīsimies kā uz postā aizlaistiem gadiem: gan vienā, gan otrā Atlantijas krastā pusotrs gadu desmits nodzīvots, izniekojot iespējas un demonstrējot politisku nemākulību. Pārmēru pašpārliecināti, necenzdamies nedz domāt, nedz izvērtēt, mēs atstājām aiz muguras divdesmito gadsimtu un bravūrīgi iesoļojām nākamajā, vāvuļodami savtīgas puspatiesības: Rietumu triumfs, Vēstures noslēgums, ASV noteicošā loma, globalizācijas neapturamais uzvaras gājiens, brīvais tirgus...
 Savā maniheiskajā kaismē mēs, rietumnieki, par varītēm steidzāmies atkratīties no divdesmitā gadsimta ekonomiskās, intelektuālās un institucionālās bagāžas un mudinājām arī citus sekot mūsu priekšzīmei. Mēs ticējām, ka, jā, toreiz bija tā, bet tagad ir pavisam citādi, no pagātnes mums jāmācās vienīgi to neatkārtot,— un šo pārliecību mēs attiecinājām ne tikai uz izčākstējušo aukstā kara laikmeta komunismu un tā apvalku, marksistisko ideoloģiju. Mēs ne tikai nepratām mācīties no pagātnes — diezin vai tas kādu pārsteigtu, — bet arī esam sākuši sparīgi uzstāt — savos ekonomiskajos aprēķinos, politiskajās praksēs, starptautisko attiecību veidošanā, pat izglītības prioritātēs, — ka pagātnē nav nekā mācīšanās vērta. Šī ir jauna pasaule, mēs apgalvojam; tās riskiem un perspektīvām nav precedenta.
 Rakstot deviņdesmitajos gados un tāpat tagad, pēc 2001. gada 11. septembra, mani atkal un atkal satriec šim laikmetam raksturīgā pretdabiskā apņemšanās neizprast mūsu pašreizējās dilemmas pašu valstī un ārzemēs, apņemšanās neuzklausīt nevienu no aizritējušo gadu desmitu gudrajiem prātiem, stūrgalvīgi mēģinājumi nevis atcerēties, bet aizmirst, noliegt pēctecību un katrā izdevīgā gadījumā pasludināt notiekošo par jaunu un nebijušu. Tas allaž ir izskatījies diezgan solipsiski, taču patlaban, kā sāk liecināt divdesmit pirmā gadsimta sākuma starptautiskie notikumi, šāda nostāja varētu būt arī gaužām nesaprātīga. Varbūt tomēr lai nesenā pagātne vēl dažus gadus paliek ar mums. Šī grāmata ir mēģinājums uz to palūkoties ar īpašu vērību.

DIVDESMITAIS GADSIMTS ir tikko beidzies, taču tā ķildas un dogmas, tā ideāli un bailes jau sāk ieslīgt viltus atmiņu tumsībā. Tas viss nemitīgi tiek piesaukts kā “mācība”, taču patiesībā mēs šīs mācības ignorējam un pat necenšamies apgūt. Nekā pārsteidzoša šai faktā nav. Nesenu pagātni ir sevišķi grūti apzināties un izprast. Turklāt pasaule kopš 1989. gada ir pieredzējusi milzīgas pārmaiņas, un tiem, kas atceras, kā bija agrāk, šādas pārmaiņas allaž rada atsvešināšanās izjūtu. Pēc Lielās franču revolūcijas gados vecākie literāti ļoti sēroja par gāztā Ancien Régime zudušo douceur de vivre. Simt gadu vēlāk atmiņās par Eiropu pirms Pirmā pasaules kara šī Eiropa lielākoties tika (un joprojām tiek) aprakstīta kā zudusī civilizācija, pasaule, kuras ilūzijas vārda tiešā nozīmē izkūpēja gaisā: “Vairs nekad nebūs tādas nevainības.”
 Tomēr šoreiz runa ir par ko citu. Ja arī ļaudis tolaik tiešām skuma par pasauli pirms Lielās franču revolūcijas vai zaudēto Eiropas kulturālo un politisko ainavu pirms 1914. gada augusta — viņi to neaizmirsa. Nepavisam neaizmirsa: deviņpadsmitajā gadsimtā eiropieši ļoti ilgi lauzīja galvu gandrīz tikai par franču revolucionāro pārmaiņu cēloņiem un to nozīmi. Apgaismības laikmeta politiskās un filozofiskās debates nebija aizgājušas bojā revolūcijas ugunīs. Gluži pretēji, Lielo franču revolūciju un tās sekas daudzi saistīja tieši ar Apgaismību, kas tādējādi kļuva — un tam piekrita gan draugi, gan ienaidnieki — par avotu, no kā nākamais gadsimts aizguva savas politiskās dogmas un sociālās programmas.
 Līdzīgi bija pēc 1918. gada: visi vienprātīgi atzina, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis iepriekš, tomēr spriešana un strīdi par veidolu, kādu vajadzētu piešķirt pēckara pasaulei, allaž risinājās deviņpadsmitā gadsimta pieredzes un domas garajā ēnā. Neoklasiskā ekonomika, liberālisms, marksisms (un tā audžubērns komunisms), “revolūcija”, buržuāzija un proletariāts, imperiālisms un “industriālisms” — īsi sakot, visi divdesmitā gadsimta politiskās pasaules būvakmeņi bija deviņpadsmitā gadsimta artefakti. Pat tie, kas līdz ar Virdžīniju Vulfu ticēja, ka “1910. gada decembrī vai apmēram ap to laiku cilvēku raksturs kļuva citāds” — ka Eiropas fin de siècle kultūrapvērsums ir radikāli pārveidojis intelektuālas domu apmaiņas nosacījumus, — pat viņi joprojām veltīja apbrīnojami daudz enerģijas cīkstiņiem ar savu priekšteču ēnām. Pagātne smagi gūla pāri tagadnei.
 Turpretim šajos laikos mēs aizritējušo gadsimtu vieglu roku norakstām lūžņos. Zināms, mēs esam visvisādi atdevuši godu tā piemiņai: muzeji, memoriāli, piemiņas plāksnes, “piemiņas vietas”, pat vēsturiskie atrakciju parki — tas viss domāts, lai ikkatram atgādinātu par “pagātni”. Taču tas, ko mēs esam nolēmuši pieminēt, ir visnotaļ īpatnējs divdesmitais gadsimts. Lauvas tiesa oficiālo divdesmitā gadsimta piemiņas vietu ir vai nu klaji nostalģiska triumfālisma apliecinājumi — mēs slavinām ievērojamas personas un godinām krāšņas uzvaras, vai arī, un tādu vietu kļūst arvien vairāk, parocīga iespēja atzīt un piesaukt selektīvas ciešanas. Otrajā gadījumā lielākoties tiek izmantota izdevība uztiept noteiktu politisku pamācīšanu par to, kas pastrādāts un nedrīkst tikt aizmirsts, par kļūdām, kuras nedrīkst atkārtot.
 Tādējādi divdesmitajam gadsimtam ir visas izredzes kļūt par morāli ētisku piemiņas pili, par pedagoģiskos nolūkos izmantojamu vēsturisku šausmu kambari, kura pieturām ir izkārtnes “Minhene” un “Pērlhārbora”, “Aušvice” un “Gulags”, “Armēnija”, “Bosnija” un “Ruanda”, un vēl arī “09/11” kā savdabīga kadence, asiņains postskripts tiem, kuri varbūt ir aizmirsuši, ko pērnais gadsimts mums mācījis, vai nav centušies pienācīgi apgūt šo mācību. Galvenā problēma, kas rodas, tik lapidāri attēlojot aizritējušo gadsimtu kā nepieredzētu šaušalu laikmetu, kurš tagad laimīgā kārtā palicis aiz muguras, īsti nav pats šis apraksts — divdesmitais gadsimts daudzējādā ziņā bija patiesi baiga ēra, laikmets, kurā nežēlība un masu ciešanas sasniedza vēsturei līdz šim nezināmu mērogu: problemātisks ir zemteksts — tas viss nu ir palicis pagātnē,mums ir skaidrs, ko tas nozīmē, un mēs, brīvi no agrāko kļūmju nastas, varam doties tālāk, dzīvot citādā, labākā laikmetā.
 Šāda oficiāla piemiņas godināšana, lai cik cildeni arī būtu tās motīvi, diemžēl nevairo mūsu zināšanas par pagātni un pagātnes izpratni. Tā kalpo kā aizstājējs, kā surogāts. Tā vietā, lai mācītu bērniem vēsturi, mēs vadājam viņus pa muzejiem un piemiņas vietām. Vēl ļaunāk — mēs gan līdzpilsoņus, gan skolēnus mudinām raudzīties uz pagātni — un tās mācībām — caur viņu (vai viņu senču) ciešanu prizmu. Tādējādi nesenās pagātnes “standarta” interpretācija mūslaikos veidojas no neskaitāmiem atsevišķu pagātņu fragmentiem, turklāt ikkatru no tiem (ebreju pagātni, poļu, serbu, armēņu, vāciešu, aziātu izcelsmes amerikāņu, palestīniešu, īru, homoseksuāļu pagātni...) raksturo savpatnu un uzsvērtu ciešanu pieredze.
 Iegūtā mozaīka nevis saista mūs ar kopīgu pagātni, bet gan nošķir no tās. Lai kādi bija skolās agrāk mācīto iepriekšējo nacionālo naratīvu trūkumi, lai cik selektīvs bija to fokuss un nesatricināmi tendenciozs to zemteksts, tie vismaz nodrošināja nācijām pagātnē rodamu atsauču sistēmu, kas nepieciešama pilnvērtīgai dzīvošanai tagadnē. Tradicionālā vēsture tai veidā, kādā tā tika pasniegta daudzām skolasbērnu un jauniešu paaudzēm, izmantoja pagātni, lai piešķirtu saturu tagadnei: tagadnes vārdi, vietas, uzraksti, idejas un alūzijas bija iekļaujamas iegaumētā pagātnes hronikā. Turpretim mūslaikos šis process norisinās pretēji. Pagātnei vairs nav noteikta naratīva veidola. Tā iegūst saturu, tikai piesaucot mūsu daudzās un nereti pretišķīgās tagadnes rūpes.
 Tas, ka pagātne kļuvusi mulsinoši svešatnīga — tik lielā mērā, ka pirms ķeršanās tai klāt nepieciešams to piejaucēt, piedēvēt kaut kādu mūsdienīgu nozīmi vai morāli, — bez šaubām, daļēji saistīts ar pašreizējo pārmaiņu ārkārtējo ātrumu. “Globalizācija”, vārds, kurā ērtības labad tiek dēvēts viss, no interneta līdz transnacionālo finanšu darījumu nepieredzētajam apjomam, ir iemetusi cilvēku dzīves tādā vāveres ritenī, kādu viņu vecākiem vai vecvecākiem būtu ļoti grūti iztēloties. Daudz kas tāds, kas bija pazīstams un gadu desmitiem, pat simtiem, likās negrozāms, šobrīd strauji iegrimst aizmirstībā.
 Saziņas iespēju paplašināšanās un attiecīgi neizbēgamā informācijas sadrumstalotība mūs krasi pretstata pat ļoti nesenas pagātnes kopienām. Līdz pat divdesmitā gadsimta pēdējiem gadu desmitiem lielākā daļa pasaules iedzīvotāju informāciju ieguva ierobežotā apmērā, savuties jebkurā valstī, nācijā vai kopienā, pateicoties tautas izglītībai, valsts kontrolētam radio un televīzijai un vienotai drukāta vārda kultūrai, visi lielā mērā zināja vienu un to pašu. Par mūsdienām var sacīt pretējo. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, izņemot tos, kas dzīvo uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, spēj piekļūt gandrīz neierobežotam informācijas apjomam, taču, tā kā ārpus šaura elitāra loka — un pat tā iekšpusē — nepastāv nekāda kopīga kultūra, informāciju un ideju izvēli un uztveri nosaka gaume, piederība kopai vai vajadzības. Ar katru aizritošo gadu katram no mums paliek arvien mazāk kopīga ar mūsu laikabiedru pasaulēm, kuru daudzums strauji pieaug (nemaz nerunājot par mūsu priekšteču pasauli).