Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kuldīgas pilsētas gaisotne ar slaveno Ventas rumbu un ēnaino parku bija pilnīgi vāciska un provinciāla, kurpretim ģimnāzijas pamata mācību valoda bija krievu. Līdztekus krievu valodai Jānis apguva arī franču un vācu valodu, ko runāja brīvi, tieši tāpat kā latviešu un angļu valodu, kā arī  jidišu, ko bija iemācījies no mātes. Viņš apguva arī vijoļspēli, gleznošanu un aizrāvās ar lasīšanu. 1901. gada sākumā astoņpadsmit gadu vecumā, nepabeidzis mācības, Žāklis devās prom no Kuldīgas — tas tiek pamatots ar vāju veselību un nepietiekamiem naudas līdzekļiem. 1912. gadā, vācot informāciju, ko sūtīt uz Londonu, Vidzemes guberņas žandarmērijas priekšnieks ir atzīmējis: “Žāklis ir mācījies Kuldīgas ģimnāzijā, tomēr nav to beidzis, pārtraucot mācības sestajā klasē 1901. gada 24. martā. Par to savā vēstulē lūdzis viņa tēvocis un aizbildnis, pamatojot ar ne īpaši labām sekmēm.”
 Ticams gan, ka Žākļa sekmes Kuldīgā pasliktinājās kādas citas, ne īpaši labas aizraušanās dēļ. Viņš bija patiesi inteliģents jauns cilvēks — apkārtējie bija ievērojuši viņa izcilo grāmatu krājumu. Viņu noteikti skāra jaunās, bīstamās un revolucionārās sociālisma idejas, kuru popularitāte tālaika Latvijas teritorijā auga ļoti strauji. Nacionālais un sociālais pazemojums, ko latviešiem nācās izjust no vācu muižniekiem, 19. gadsimta otrajā pusē jau bija radījis nacionālās atmodas kustību, kuras mērķi lielā mērā sakrita ar organizācijas “Jaunā strāva” centieniem — tās paspārnē pulcējās marksistiski domājoši intelektuāļi un rakstnieki, tostarp dzejnieks Rainis. Šie ļaudis centās slepeni ievest no ārzemēm iespējami daudz revolucionāras literatūras. Aizliegtās grāmatas valstī ieplūda no Vācijas, kur sociāldemokrātu idejas nevajāja, tāpēc ļoti ticams, ka tieši kāds vāciskas izcelsmes ģimnāzijas skolotājs iedrošinājis Žākli pievērsties sociālistu tekstiem.
 Pēc aiziešanas no ģimnāzijas Žāklis atgriezās vecāku mājās Kūlēnos pie Talsiem. Lai gan joprojām stingrajā impērijas hierarhijā viņa tēvs Jānis piederēja pie zemnieku kārtas, viņš jau bija veiksmīgs saimnieks, par kuru policijai viss bija zināms: “[..] Viņam pieder paša saimniecība Svites [..], viņš nomā vēl vienu [..]. Labi pārticis.”
 Svitēs šajā laikā jau saimniekoja Jāņa vecākā māsa Anna, kas bija apprecējusi vietējo puisi Hermani Sakni. Arī vecākais brālis Kārlis bija precējies, un viņi abi ar sievu dzīvoja netālu no Svitēm — Kļaviņu mājās. Ticami, ka pēc atgriešanās Kūlēnos pie vecākiem un trim māsām Jānim tika norādīts, ka pietiek sapņot — jāpabeidz mācības vai arī jāķeras klāt saimniecībai. Tomēr revolucionāro ideju pārņemtajam jaunajam cilvēkam tas nešķita būtiski.
 Talsos Žāklis iepazinās ar grāmatveikala īpašnieku Jāni Lindi (Linduli, 1870—1942). Šajā pašā 1901. gadā viņi abi nodibināja pirmo nelegālo Talsu sociālistisko organizāciju, turklāt Žāklis šeit, kā apgalvo vēsturnieks Andris Puļķis, bijis galvenais dzinējspēks. Drīz abiem pievienojās 27 gadus vecais sociālists Jūlijs Kažmers, kurš bija pārcēlies no Rīgas uz Talsiem, lai strādātu par skolotāju krievu pareizticīgajā skolā. 1902. gada sākumā Kažmers palīdzēja nodibināt sakarus ar Rīgu, ar nelegālo Baltijas Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku organizāciju (BLSDSO), kā arī viņi nodibināja četras mazākas brīvdomātāju grupiņas laukos. 1902. gada aprīlī šīs četras grupas pievienojās BLSDSO kā vietējās organizācijas — tās vadīja BLSDSO Talsu komiteja jeb Žāklis, Linde un Kažmers, un jau pavisam drīz par viņiem dzirdēs daudz plašāks ļaužu loks.
 1925. gadā Jānis Linde rakstīja: “Kā visi mūsu Latvijas miesti un mazpilsētiņas, tā arī Talsi ir ļoti kluss un mierīgs zemes stūrītis. Katrs dzīvo ievilcies kaktā kā gliemezis savā čaulā un labprāt nemīl, ka viņu traucē. Mietpilsonība, ieskatu un dzīves šaurums un sastingums ir viņu spilgtākā iezīme. Vēl jo vairāk tas tā bija 25 gadus atpakaļ. Un tad nu šinī klusajā, mierīgajā karūsu dīķī sāka rasties laiku pa laikam savādi viļņojumi. Bija tā, it kā nerātni zēni tur mestu iekšā akmentiņus, — pa priekšu mazus un reti, bet tad lielākus un biežāki. Pirmais metiens notika 1. ziemassvētku naktī, 1902. gadā. Luterāņu baznīcā eglīte, ērģeļu pavadībā daudzbalsīgi: “No debesīm būs man atnest.” Bet no rīta uz baznīcas durvīm, uz namu sienām, trepēm, pa ielām — proklamācijas: “Diezgan ilgi jau jūs esat muļķoti un miegā midzināti, diezgan ilgi gaidīts uz glābēju un pestītāju no debesīm, utt.” Otrs metiens, kas sevišķi lauciniekus stipri saviļņoja, bija hektografēta proklamācija ar karikatūru “Kā mācītājs Grīns pakar savu kučieri”. Ārlavas mācītājs Grīns, braucot mājās no bērnu pātariem, ceļā bija saķildojies ar savu kučieri un nogrūdis to no bukas. Nabaga kučieris bija sava kunga bārdzību ņēmis tik dziļi pie sirds, ka iegājis kādā šķūnī un pakāries.”
 Iespējams, karikatūru bija zīmējis pats Žāklis. Ar zināmu gandarījumu Linde piebilst, ka 1906. gadā mācītājs Grīns ticis uz ceļa nošauts.
 Talsu komitejas skrejlapas tika izplatītas lauku kalpiem visā apriņķī, tās sāka parādīties biežāk. Kad skrejlapas sasniedza jūras krastu — Enguri —, kā arī Kandavu un Sabili, varas iestādēm tapa skaidrs, ka tas ir kādas organizācijas roku darbs.
 “Kas bija šie nebēdņi, šie pārdrošnieki, kuri uzdrošinājās kūdīt pret kungiem un baznīcu, pret Dieva svaidīto caru un valsts iekārtu? Protams, tie nebija talsinieki, tie nevarēja būt Talsu pašpieticīgie “špīseri” vai viņu atvases. Tā bija lauku jaunatne, — daļa inteliģences, kas strādāja Talsos dažādās iestādēs kā ierēdņi, un apkārtējie jaunie lauku skolotāji, jaunekļi, kuri bija šo to lasījuši, zināja, kā citās zemēs ļaudis dzīvo, kuriem alka pēc plašākas brīvības.”
 Uzsaukumos tika pieprasīts uzlabot smagos kalpu darba apstākļus laukos. Vienā no apriņķa saimniecībām kalpi sacēlās, kad tiem izmaksāja algu puvušos kartupeļos. Talsu komiteja šo sacelšanos izmantoja, vēl plašāk izplatot savus revolucionāros uzsaukumus. 1903. gada vasarā Žāklis izplatīja komitejas parakstītu aicinājumu “Visiem laukstrādniekiem!”, kur viņi tika aģitēti apvienoties pulciņos, lai aizsargātu savas intereses pret baronu patvaļu. Vēlāk aicinājums tika nodrukāts arī mēnešrakstā “Sociāldemokrāts”.
 1903. gada pavasarī Talsu biedri iepazīstināja Žākli ar divdesmitgadīgo Frici Ratkalnu. Abi atklāja daudz kopēja savos uzskatos un kļuva labi draugi. Vēlāk, kad Ratkalnu spīdzināja Talsu policijā, viņa liecībā rakstīts: “Žāklim piederējis daudz labu grāmatu, un Ratkalnam tas ļoti interesējis, kādēļ viņš tās aizņēmies lasīšanai (filozofijā utt.). Lasot Žākļa grāmatas, Ratkalns pirmo reizi ir uzzinājis par cilvēces sociālajām problēmām. Viņi ar Žākli ir to apsprieduši. Tāpat viņi ir sprieduši par stāvokli Krievijā, un Žāklis viņam ir atklājis savus uzskatus un darbības pret valsts iekārtu. Žāklis ir sācis viņam dot aizliegtās grāmatas. Kopā ar Žākli viņi ir staigājuši pa mežu, kur viņš stāstījis, kā hektografē tekstus. Abi ar Žākli viņi ir izplatījuši proklamācijas brīvdabas svētku laikā. Žāklis ir iedevis viņam 100 lapiņas. Viņš ir iznēsājis 70 Talsos, bet 30 izdalījis Mūrniekos. Ratkalns ziņo, ka apkaimē ir divi hektogrāfi — viens Rīgā, otrs Talsos, bet viņš nezina, tieši kur. Viņš domā, ka hektogrāfs varētu būt Žākļa vecāku mājās Kūlēnos vai arī mežā, kur Talsu organizācija glabā savus aizliegtos papīrus.”
 1903. gada 16. jūlijā pie Sasmakas (Valdemārpils) pasta kantora policija uzgāja sešas proklamācijas “Sargies no spiegiem!” un “Visiem laukstrādniekiem!”. Izmeklējot musinošās propagandas izcelsmi, Frici Ratkalnu nodeva viņa bijušais skolasbiedrs Kārlis Celms. Celms atklāja policijai, ka reiz kādā zaļumballē Nurmuižas Mūrniekos Ratkalns iedevis viņam latviski rakstītas proklamācijas ar nosaukumu “Sargies no spiegiem!”, kuras viņš gan nekavējoties sadedzinājis. 24. jūlijā policisti devās uz Ratkalna tēvoča māju Sasmakā pārmeklēt Ratkalna apdzīvoto jumtistabiņu. Pēc tam viņu pašu arestēja. Kratīšanā policija uzgāja pierādījumus, ka Ratkalns ar roku ir pārrakstījis hektografētās proklamācijas. Trešajā pratināšanā 14. augustā Ratkalns atzinās, ka ir vainīgs — izplatījis divas proklamācijas un vienu daļēji norakstījis priekš sevis. Policists Grigorovičs piespieda Ratkalnu atzīties, ka proklamācijas tekstu viņam ir devis Jānis Žāklis.
 No Ratkalna izspiestās ziņas apstiprināja Talsu policijas aizdomas par Žākli un citiem vietējiem aģitatoriem, kuri jau bija viņu redzeslokā. Ratkalnu apsūdzēja musinošo BLSDSO Talsu komitejas parakstīto proklamāciju izplatīšanā un nosūtīja uz Jelgavas cietumu.
 Oficiāli lietu pret Žākli sāka 1903. gada 31. jūlijā, tomēr, kad policija ieradās Kūlēnu mājās, meklētais jau bija nozudis. Kopā ar viņu esot bijis draugs Andris Briģis (Brigge) un vēl divi aizdomās turamie — Jansons, kāds bijušais students no Jelgavas, un Pekmanis.
 Policija nebija pārliecināta, ka Žāklis meklējis patvērumu Svitēs pie māsas Annas un viņas vīra Hermaņa Saknes. Acīmredzot viņa ģimene uzskatīja, ka bēglim būtu drošāk pazust no Kurzemes, ko viņš arī izdarīja, pārceļoties pie tēvoča Jura uz Bobruisku. Vecāki, jādomā, cerēja, ka jaunais cilvēks piemirsīs musinošās revolucionārās idejas un atkal pievērsīsies mācībām.
 1903. gada 10. septembrī Kurzemes guberņas žandarmērijas galva visbeidzot izlēma, ka Ratkalna liecības ir pietiekamas, lai izdotu pavēli par Žākļa un citu aizdomās turamo arestu, un deva savam palīgam rīkojumu kopā ar prokuroru sagatavot apsūdzību. Frici Ratkalnu vājās veselības dēļ 1903. gada 1. oktobrī izlaida no cietuma, bet noteica īpašās uzraudzības statusu viņa dzīvesvietā Stendes pagastā.
 Kamēr Kurzemes policisti velti meklēja Žākli Talsu apriņķī, viņš jau dzīvoja pie tēvoča Baltkrievijā — apmēram 700 kilometru attālajā Bobruiskā. Ja pieņem, ka Jāņa vecāki domāja, ka puisis ir patiešām drošā vietā un mācās eksāmeniem, tad viņi bija kļūdījušies — arī Baltkrievijā mutuļoja dumpīgs noskaņojums. 1898. gadā Minskā notika Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) dibināšanas kongress, bet stratēģiski svarīgā provinces pilsēta Bobruiska bija nozīmīgs sociālistu un arodbiedrību aktivitāšu centrs, kā arī ebreju strādnieku organizācijas “Bunds” citadele (ap 700 biedru). 1903. gadā šeit jau bija pierasts pie neatļautiem mītiņiem un proklamācijām gan krievu valodā, gan jidišā, bet sadursmes ar policiju bija ikdiena. . 1903. gada septembrī situācija bija tik nokaitēta, ka “Bunds” sāka organizēt savu kaujas organizāciju, jo uzskatīja, ka pilsētā neizbēgami tiks rīkoti pogromi. Sadursmēs ar policiju nogalināto strādnieku un “Bunda” biedru bēres allaž izvērtās ielu demonstrācijās ar revolucionārām runām.
 1904. gada 1. maiju Bobruiskas strādnieki atzīmēja ar ģenerālstreiku. Tika bloķēta dzelzceļa stacija. Apjomīgā mītiņā piepilsētas mežā sapulcējās ap astoņsimt cilvēku, tika izdalīts tūkstošiem proklamāciju. Tūkstotis strādnieku devās gājienā pa Bobruiskas galveno ielu, visur valdīja liels pacēlums. Pūlī bija ne mazums cilvēku, kas pieprasīja daudz apņēmīgākas akcijas pret pastāvošo varu, — starp tiem bija arī Jānis Žāklis. Un jaunekļa dedzīgums tika pamanīts: 1904. gada 28. maijā tēvoča mājās viņu arestēja. Žākli pratināja lietā, kas bija sākta jau 10. aprīlī, par aizliegtās sociālistiskās literatūras izplatīšanu. Viņu apsūdzēja par noziegumiem pret valsti pēc Kriminālkodeksa 252., 252.a un 318. panta — par neatļautas literatūras glabāšanu.
 Tā kā Bobruiskas cietums bija pārpildīts, Žākli uz laiku ievietoja pilsētas policijas kamerā, bet vēlāk pārveda uz izmeklēšanas cietumu Minskā, kas bija īpaša celtne, — ja grāmatu tārps Jānis Žāklis būtu lasījis Bremu Stokeru, viņam šķistu interesanti uzzināt, vai gadījumā nav nokļuvis slavenā grāfa Drakulas pilī. 1825. gadā pēc šā projekta vadītāja muižnieka Rūdolfa Piščallo pasūtījuma būvētais Minskas cietums bija gotiskas pils atdarinājums, kuru arhitekts turklāt bija uzsēdinājis pašā pilsētas vidū kalna galā, un cietumu tā arī sauca — Piščallo pils. Masīvās trīsstāvu ēkas stūros bija apaļi torņi, pamatīgo celtni ieskāva augsts mūris. Šajā ēkā cietums atrodas joprojām, tikai pavasaros un vasarās drūmo skatu aizsedz koku lapotnes.