Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SESTĀ ATSLĒGA

Grāmata pievienota: 19.02.13
 
Apakšvirsraksts:
Jaunā gadsimta trilleris
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Adriana Koulija
Lapaspušu skaits:
424
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2013

SS oberšturmfīrera Oto Rāna noslēpums

seši mācītāji
sešas baznīcas
sešas norādes
…un daudzu iekārotā melnās maģijas grāmata Le Serpent Rouge

2012. gada beigās detektīvromānu rakstnieku kāda neparasta vēstule aizved uz Venēcijas Mirušo salu. Tur sākas stāsts, kurā cieši savijas daudzi gadsimti, bet kas šķietami aizsākas un noslēdzas 20. gs. trīsdesmito gadu nogales drūmajās dienās. Tālajā 1938. gadā vēsturnieks, amatieris arheologs un rakstnieks Oto Rāns saņem uzaicinājumu ierasties kādā dzīvoklī Berlīnē. Formā tērptā vīra “piedāvājums” diemžēl nav no tādiem, ko drīkst atraidīt, un Rāna dzīve sagriežas kājām gaisā.

Lai arī tikpat biedējošo, cik aizraujošo piedzīvojumu vienkop notur autores fantāzija, romāna pamatā ir reāli notikumi un artefakti, kā arī īstā Oto Rāna dzīve. Ir saprotami, kāpēc Indianas Džonsa filmu veidotāji neatzīst SS oberšturmfīreru Rānu par savu iedvesmas avotu, tomēr — vai tas maz ir svarīgi? Reālā dzīve ir daudz aizgrābjošāka mīkla, un to enerģiski apliecina SESTĀ ATSLĒGA.

No angļu valodas tulkojusi Lilija Berzinska

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jaunā gadsimta trilleris:

2

Pūķa vēderā

“Bet labais čempions Etelreds, ienākot pa durvīm, bija saniknots un pārsteigts, nekur nemanot ļauno vientuļnieku, bet viņa vietā sastopot zvīņainu pūķi, kura uzvedība bija apbrīnojama.”
EDGARS ALANS PO, “Ašeru nama sabrukums” Berlīne, 1938

Garš gaitenis veda uz eleganti iekārtotu istabu ar skatu uz ielu. Uz istabas sliekšņa Oto Rānu apņēma savāds miers.Viņš būtu varējis neatsaukties uz telegrammu vai atturēties no klauvēšanas pie durvīm, taču viņš to neizdarīja, un tagad viņam bija jāļaujas notikumiem, lai ko arī tie nestu.
 Krēslā pie loga sēdēja pilnā uniformā ģērbies vīrietis: melna cepure ar galvaskausa emblēmu, gari,melni ādas zābaki, spožas pogas, SS zīmes, svastikas — pilnais SS regāliju komplekts.Viņš tikko manāmi pagrieza seju un pavērsa uz apmeklētāju savas mazās, tuvredzīgās acis, ko slēpa pensnejs. Rānam viņš atgādināja grāmatvedi, kādu, kurš citā laikā būtu varējis dzīvot nenozīmīgu dzīvi, strādājot, piemēram, par neviena nemīlētu, bet pieciestu klerku vai ierēdni ar ikdienišķām mājas rūpēm. Rāns spēja iztēloties, kā šis cilvēks uz darbu brauc autobusā, domādams par naudu vai slimību, virzoties cauri dzīvei, neliekoties traucētam par dižajām likteņa vai tikuma problēmām. Tomēr liktenis viņam iedalīja citas kārtis, un te nu viņš bija.
 Kad šis vīrietis atplauka baltā, šaurā un asā smaidā, viņa kreisais vaigs ietrīcējās.Viņš bieži mirkšķināja, ļaujot skatienam aprast.
 Rāns saprata, ka viņam kaut kas jādara, tāpēc viņš iztaisnoja muguru un pacēla labo roku, viņaprāt, diezgan komiski atdarinot Hitlera sveicienu.
 Vīrietis nepiecēlās. Sievišķīgi pamājot, viņš noteica: “Heil Hitler.”
 Rāns gaidīja, bet sēdošais viņu vēroja ar tādu sejas izteiksmi, kas ļoti atgādināja amerikāņu multfilmās redzēto peli, kas piemuļķoja kaķi.Viņš gandrīz vai gaidīja, ka tas otrs iesauksies “Bū!” un sāks sirsnīgi smieties, tomēr tā nenotika. Tā vietā sēdošais nopētīja Rānu no galvas līdz kājām, droši vien atzīmējot prātā visas tās īpašības, kas atbilst ārieša ideālam: zaļpelēkās acis, zīdainos matus, gaišo ādu, slaido, labi veidoto augumu — ne pārlieku uztrenētu, tomēr tādu, ko ar fiziskiem vingrinājumiem varētu viegli pilnveidot.
 Kad sēdošais vīrietis ierunājās, viņa balss bija klusa, it kā plūstu no radioaparāta. “Oto Rāns! Priecājos jūs beidzot satikt! Vai jūs neapsēstos? Es prātoju, vai jūs atsauksieties uz manu noslēpumaino telegrammu. Atvainojiet par to — tomēr šķiet, tā bija vienīgā iespēja. Mūsdienās jāievēro piesardzība sarakstē Vācijā un ārpus tās. Nekad nevar zināt, kurš noklausās. Un tomēr man bija nojauta, ka jūs atnāksiet, un te nu jūs esat! Sakiet, vai esat pārsteigts? Ne jau katru dienu savā dzīvoklī jūs uzņem reihsfīrers.”
 Rāns sastomījās. Teikt, ka viņš nebija pārsteigts, nozīmētu atzīties kaut kādā vainā. No otras puses, teikt, ka viņš bija pārsteigts, varētu skanēt kā norāde uz to, ka pats fakts, ka Heinrihs Himlers ierodas, lai dzīvoklī satiktu kādu, ir smieklīgs. Tāpēc viņš klusēja. Viņš vienkārši pasmaidīja pretī un apsēdās. Tā bija neiespējama situācija. Pārvarēdams savas bailes un neveiklību, viņš sāka runāt, taču Himlers, paceldams roku, viņu pārtrauca.
 “Nav vajadzības. Jūsu nemiers ir pilnīgi saprotams. Daudziem kļūst slikti, ieraugot šo melno tērpu,” Himlers sacīja. “Tomēr tieši tas ir vēlamais efekts. Mūsu mērķis ir tikpat stipri iebaidīt noziedzniekus, kā būt par vācu pilsoņu draugiem un palīgiem.”
 Rāns atbildēja ar milzu piepūli: “Protams, patiesību sakot, Vācija vēl nekad nav bijusi tik droša vieta.”
 “Pareizi.” Himlers neizteiksmīgi nekustīgiem vaibstiem lūkojās viņā.
Kādu laiku vienīgā skaņa, ko Rāns dzirdēja, bija lejā pa ielu braucošas automašīnas skaņa. Viņš nekad vēl nebija pieredzējis kaut ko tādu, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, ko darīt tālāk. Viņam bija briesmīga vēlme nervozi iesmieties, tomēr tā vietā viņš pieklājīgi noklepojās, piesegdamies ar roku.
 “Varbūt ķersimies pie lietas?” Himlers sniedzās pēc grāmatas, kas atradās uz galda. Tas bija Rāna sarakstītās grāmatas “Krustakarš pret grālu” vācu izdevums. Reihsfīrers krietnu laiku to šķirstīja, laiku pa laikam apstādamies, lai kaut ko izlasītu, tad ierunājās. “Sarakstot šo grāmatu, jūs sev pievērsāt fīrera uzmanību. Fīrers ir ļoti uzmanīgs, viņš nekad nezaudē modrību.”
 “Ja esmu aizskāris...”
 Vīrietis klusi un aprauti iesmējās. “Vai tu to dzirdēji,Volfgang?” viņš uzsauca savam miesasargam. “Mūsu rakstnieks domā, ka dosies uz Dahavu!”
 Sargs pamāja tā, it kā šī doma nemaz nebūtu tik neiespējama.
 “Tad es jums atklāšu noslēpumu — kā amerikāņi saka, jūs neesat uz āķa.”
 Rāns sajuta šķavu tuvošanos un centās tās apspiest.
 “Nē, mūsu fīrers ir vienisprātis ar mani, ka jūsu darbs apliecina erudīciju un augstākā mērā atbilst ārieša ideāliem, īstens vācu radošā gara piemērs un iedvesmas avots mūsu ļaudīm. Patiesībā viņš uzskata, ka liktenis jūs cieši saista ar Reihu...”
 Rāns nezināja, ko lai uz to atbild, un nebija arī drošs, ka no viņa tiek gaidīta kaut kāda atbilde, tāpēc atkal klusēja.
 “Jūs ne vien esat vēstures speciālists, Rāna kungs, jums ir praktiskas zināšanas par okulto, — un to mēs augstu vērtējam. Patiesībā mēs uzskatām, ka daudzas dzīves jūs gatavojušas tieši šim brīdim, kad jūs varat piedāvāt savas dotības Reiham. Un es esmu šeit, lai jums personīgi pavēstītu, ka šis brīdis ir pienācis.”
 Himlers piecēlās, it kā vēlēdamies uzsvērt teikto, un Rāns sekoja viņa piemēram.
 Himlers bija gara auguma ar garām rokām un kājām un īsu rumpi, ko izcēla alusvēders. It viss viņa ķermeņa uzbūvē šķita bērnišķīgs un neveikls, it kā kauli būtu izauguši ātrāk par tos balstošajiem muskuļiem. Varēja viegli iztēloties Himleru kā puiku, kuru pārējie biedri apceļ, tāpēc ka viņš sliktās redzes dēļ ieskrien galdos un paklūp, aizķeroties aiz paklājiem.
 “Par ko ir jūsu nākamā grāmata?” viņš jautāja, iztraucējot Rāna pārdomas.
 “Es rakstu par kataru ielenkumu Monsegirā un salīdzinu to ar krustā sišanu Golgātā,” Rāns atbildēja.
 Himlers pienāca pie loga. “Jums par to jāaizmirst. Fīrers vēlas, lai jūs uzrakstītu divas grāmatas, kuras jūs radīsiet divu gadu laikā. Viņu interesē grāla ģenealoģija un kā tas saistīts ar āriešiem. Jūsu idejas saistībā ar katariem un mitoloģijas zināšanas ir atstājušas lielu iespaidu uz fīreru.”
 Himlers pagriezās, lai vēlreiz neizteiksmīgi ielūkotos Rāna sejā. Pieklājības runas bija galā.
 “Jūs saņemsiet pievilcīgu avansu un brīvību nodarboties ar visiem nepieciešamajiem pētījumiem. Mēs jūs pat varētu aizsūtīt atpakaļ uz Franciju vai uz ziemeļiem, uz Skandināviju. Pēc dažām dienām jums piešķirs biroju štābā, un jūs sastapsiet savus priekšniekus. Bet tikmēr es jums ieteiktu tikt galā ar visām darīšanām un sagatavoties nākamajiem darbiem. Ar laiku jūs uzņems SS rindās, bet pagaidām varat sevi uzskatīt par pagaidu locekli. Jums nav man jāpateicas — es zinu, cik liels ir šis gods.” Viņš domīgu skatienu palūkojās sev apkārt. “Es jūtu, ka jūs paveiksiet dižas lietas, Oto Rān. Es paļaujos, ka jūs man neliksiet vilties.” Tad, brīdi caururbjoši lūkodamies Rānā, viņš piebilda: “Heil Hitler!”
 Un tad Himlers devās prom, papēžiem klaudzot pret pulēto koka grīdu.

 

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Viktors Suvorovs
 
Nora Ikstena
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins