Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

4

Vannas istabā Ričijs novilka netīro t-kreklu un šortus un nomazgājās dušā. Viņš izmazgāja, pabaroja ar kondicionieri un izžāvēja matus, un pieglauda tos ar eļļu. Viņš noskuvās, uzzieda mitrinātāju un iesmaržojās ar losjonu no pudelītes ar uzrakstu après-rasage, izrāva liekos matiņus no nāsīm, ausīm un uzacīm, iztīrīja zobus un apkopa tos ar zobu diegu, un izskaloja muti ar Listerine, un pēc tam pusstundu izvēlējās kreklu.
 Karīna viņu sānsoļos bija pieķērusi jau divreiz, vienreiz — īsi pirms bērnu dzimšanas un otrreiz — neilgi pēc. — Vēlreiz to izdari, — Karīna viņam bija pateikusi, — un es no tevis šķiršos un parūpēšos, lai tev neatstāj tiesības audzināt bērnus, un atņemšu tev visu līdz pēdējam penijam.
 Doma, ka viņam varētu atņemt visu, kas viņam piederēja, gan biedēja, taču viņam bija grūti to iztēloties. Pats pieķeršanas brīdis šķita ļaunāks par sekām. Viņš bija atklājis, ka nejuta kaunu par to, ka bija Karīnu krāpis, līdz brīdim, kad viņa to uzzināja. Viņam tas bija vislielākais atklājums savā pieauguša cilvēka dzīvē — lielāks par to, ka viņš bija labs uzņēmējs, vai to, ka viņš pelnīja lielāku naudu nekā viņa vienaudži, kuri bija talantīgāki mūziķi. Sirdsapziņa tirdīja viņu vienīgi tad, kad kāds norādīja, ka tā viņam ir un tai viņu vajadzētu tirdīt. Kamēr tas nenotika, viņš bija vīrietis, kurš darīja visu, lai izdabātu divām sievietēm, kurām nebija nekā kopīga un — nebūtu nekādas vajadzības satikties. Viņš mīlēja savu sievu; viņš nekad viņu nepamestu. Bez Rūbijas un Dena vissvarīgākais viņam bija Karīnas laime. Un tālab viņš bija gatavs darīt visu iespējamo, lai viņai aiztaupītu nepieciešamību uzzināt, ka viņam ir sekss ar citu.
 Ričijs paņēma drēbes un devās uz istabu, kurā savu apģērbu glabāja Karīna. Tajā bija labāki spoguļi, un tā atradās tuvāk galvenajām kāpnēm. Ja Karīna nāks meklēt strīdu un durvis būs atstātas vaļā, viņa būs spiesta pievaldīt balsi, lai neizdzird bērni. Trūkums gan bija tas, ka viņam nācās atrasties telpā, kurā vienu sienu pilnībā sedza liela Karīnas jaunības fotogrāfija. Tā bija uzņemta, kad viņai bija deviņpadsmit, bet viņam — divdesmit viens gads un viņa grupas grāvējs bija nokļuvis hitu augšgalos Londonā, Ņujorkā un Tokijā. Togad kādu vakaru Nortšīldsā, stāvēdams pie sarkanās gaismas, Ričijs pa limuzīna logu bija noskatījies kādā rindiņā meiteņu, kas, rokās sadevušās, soļoja slapjajai ielai pa vidu, dziedot viņa un Karīnas dziesmu, vaļējiem mēteļiem, vējam sviežot lietu tām uz sejām un kleitām ar dziļajiem izgriezumiem, līdz to sejas un kakli bija sākuši mirdzēt.
 Fotogrāfijā Karīna naktī sēdēja parkā uz soliņa. Īsos zābakos, tērpusies tikai baltā šifona šallē un baltā krūšturī un biksītēs. Viņa sēdēja atlaidusies, ar elkoņiem aizāķējusi atzveltni, brīvi nolaistām rokām, paplestām kājām. Viņai līdzās uz sola bija pustukša degvīna pudele. Zibspuldzes gaismā viņas āda bija kaula bālumā, tomēr kameras izšķirtspēja bija tik laba, ka bija redzama zosāda un smalkās spalviņas viņai uz auguma. Tas bija laiks, kad viņa piedzina savu organismu ar indēm, un ne jau tāpēc, ka ienīstu — kā tika apgalvots presē, bet gan tāpēc, ka mīlēja sevi, un viņas ķermeņa spēja visām šīm indēm pretoties atradās precīzā samērā tam, cik neiznīcināmi jauna un skaista viņa pati sev likās.
 Spontanitātes ilūziju bojāja Karīnas salakoto matu zeltainās cirtas un nedabiskās, melni apvilktās acis, taču Ričijs zināja, ka tā nebija ilūzija. Viņš pats bija parkā šīs fotografēšanas laikā. Karīna bija novilkusi kleitu un atstājusi to uz apsarmojušajām lapām parka celiņa malā, jo viņai tā gribējās. Stiliste bija pacēlusi roku, lai viņu aizkavētu, bet sapratusi, ka tas būtu bezjēdzīgi. Ričijs zināja, ka pudelē trūkstošā degvīna daļa bija ielijusi Karīnā. Tikusi tai līdz pusei, Karīna iedzēra vēl vienu malku, ar delnas virspusi noslaucīja muti un, kad grima māksliniece devās glābt viņas seju, nokāra galvu uz krūtīm, noklepojās, iesmējās, pateica: — Es velku šo nost! —, piecēlās un atvilka kleitas rāvējslēdzēju. Tad Ričijs saprata, ka viņa nākamā sieva ir mežonīgāka nekā viņš.
 Tagad Ričijam šķita, ka sieva bija viņu apkrāpusi. Viņa tam bija ļāvusi domāt, ka, lai cik arī slikts būtu viņš, viņai noteikti bija jābūt sliktākai. Pats savu nākotni — līdzās savai mežonīgajai roka esences sievietei — viņš bija zīmējis normālu. Bet, kamēr viņš pūļa priekšā bija grozījis gurnus un iekliedzis mikrofonā dziesmu vārdus, pats domādams par ofšoru depozītu procentu likmēm, izrādījās, ka viņa domā par bērniem; par tiem viņa domāja pat tad, kad izrāva caurumus apkārtējā atmosfērā, skarbi plosot ģitāras stīgas, un, skandu grēdas drebinot, dziedāja vienā balsī ar viņu. Ričijs nebija mainījies; viņa gan. Pirms vairākiem gadiem aiz viņas elles skuķa maskas sāka pavīdēt tikumiskums, un pēc neilga laika Ričijs jau atklāja, ka bezpalīdzīgi vēro to, kā viņa sievas morāles platforma iznirst no dziļumiem, aizšaujas garām viņējai un turpina kāpt, līdz tā atradās augstu virs viņa. Karīna ne tik daudz atteicās gan no kokaīna, gan kokteiļiem, gan cigaretēm, gan gulēšanas ar visiem un visām, kas viņai iepatikās, kā aizspēra to visu prom kā vecas un vaļīgas kurpes. — Brauksim dzīvot uz laukiem, — viņa teica, un viņi nopirka māju Hempšīrā. Viņam līdzās bija sieva, skaista, talantīga, asprātīga, mīloša, viņam uzticīga, viņa bērnu māte, — un viņš jutās apjucis.
 Karīna ienāca istabā un veltīja viņam smaidu, ko Ričijs saprata apmēram kā vārdus: “Tikai, lūdzu, nesarunāsimies!” Viņa atvēra vienu no skapjiem un sāka pārskatīt savas vecās drēbes. Pakaramie klakšķēja uz stieņa, un Ričijs juta, ka mēmums sāk izplesties, līdz jau spiežas pret istabas sienām. Karīna paņēma īsu, ar zilzaļiem vizuļiem izšūtu kleitu un vēl vienu, melnām pērlītēm klātu, un nometa abas uz gultas. Viņa izvilka ārā kādu kartona kasti, parakņājās tajā un tad izbēra visu uz grīdas. Krāsotās spalvas, vizuļiem apdarinātie cimdi un cepures ar metalizētu rafiju izbira un izklīda uz lakotās grīdas dēļiem. Viņa nometās ceļos un sāka ko meklēt savos senajos dārgumos.
 — Vai tu kaut kur ej? — Ričijs pajautāja. Karīna, acis nepaceldama, papurināja galvu. Viņa no plastmasas tiāras zelta krāsā ar ziliem plastmasas akmentiņiem atāķēja mākslīgu nefrītu kaklarotu un nometa tiāru uz gultas.
 — Es apsolīju Rūbijai atrast, ko viņai uzvilkt kostīmu ballē. Viņas draudzene Denija atnāks pie viņas, lai paspēlētos, — Karīna atbildēja. — Man viņām jāuztaisa vakariņas. Pēc tam man varbūt vēl būs laiks, lai varētu piezvanīt pāris cilvēkiem, pirms Denijai pretī būs mamma un man būs jānoklausās visu par viņas nelaimēm. Un pēc tam jau Denu un Rūbiju būs jāliek gulēt un pirms miega viņiem vēl jāpalasa priekšā. Tā ka diez vai es kaut kur iešu.
 Gluži kā vienmēr, kad sieva Ričijam atgādināja par to, cik lielā mērā viņas dzīve bija atdota Denam un Rūbijai, viņam gan ienāca prātā Karīnai pajautāt, kāpēc viņai tik daudz laika ir jāveltī bērniem, ja par to viņi maksā Milēnai. Bet viņš to neizdarīja, jo nespēja iebilst Karīnas atbildei, ka Dens un Rūbija viņai nozīmē pārāk daudz, lai viņa gribētu, ka bērnus uzaudzina kāds cits. Kad Karīna viņam to teica, Ričijs tam ticēja, — un kāpēc ne? Arī viņš mīlēja savus bērnus. Bet, arī domājot: Jā, protams, ka tāpēc, ka viņa tos mīl, viņam ienāca prātā paralēla doma: ka tas pieder pie Karīnas senās pārākuma izrādīšanas un apsūdzību spēles. Tas bija gudri. Viņa lika sev izskatīties kā labākajai no abiem vecākiem, ģimenē viņam vienlaikus atņemot viņa lielāko spēku — viņa augstsirdību un spēju piepildīt ģimenes vajadzības un vēlmes un atvērt maku, lai viņus apmierinātu. Sākumā šie divi priekšstati par Karīnu — gan kā mīlošu māti, gan viltīgu partneri — Ričijam galvā bija malušies vienkop, un pamata vairāk bija pirmajam. Taču doma par Karīnu kā mīlošu māti bija tik acīm redzama un vienkārša, ka nešķita pārāk interesanta, turpretī ideja par viltīgo Karīnu bija pretrunīga un intriģējoša un no Ričija prasīja izmantot prātu. Tāpēc ideju par Karīnu — mīlošo māti — viņš atstāja malā un sāka apcilāt domu par viltīgo Karīnu, to pētot un testējot, līdz tā jau šķita gluži dabiska viņa domāšanas daļa. Priekšstats par melīgo aprēķinātāju Karīnu viņam sniedza mierinājumu. Ričijam tas nozīmēja, ka viņas agrākā mežones daba nav zudusi.
 Karīna salika pārējās garderobes detaļas un greznumus atpakaļ kastē un to iestūma skapī. Ričija skatiens pārlēca uz sienu, pār kuru pletās jaunās Karīnas iedomīgais smaids. Par divdesmit gadiem vecākā Karīna bija pavadījusi viņu ar skatienu. Viņa pavērsa galvu un kaklu puspagriezienā augšup un paskatījās uz sava nemirstīgā Toreiz gludi atvāzto plašumu.
 — Viņa ar katru dienu arvien mazāk izskatās pēc manis, — Karīna noteica.
 — Tev tas nepatīk? — Ričijs pajautāja.
 — Tas nepatīk tev. — Karīna saknieba un tad atkal atlaida ādu sev delnas virspusē. Paceltā miesas kroka mirkli noturējās, pirms izlīdzināties. — Tā ir tikai āda, — viņa sacīja. — Tā nav nekāda atkāpšanās no tā, kas es patiesi esmu. Ja pēcnāves dzīve tiešām būtu, baidos, es negribētu būt kopā ar tevi tavos divdesmit gados.
 — Arī tu tad nelikies tā, kas īstenībā esi. — Ričijs piegāja pie sienas un ar rādītājpirkstu noglāstīja sīko pauguriņu starp jauniņās Karīnas gūžām. Viņš nebija spējis neiztēloties, ka tur ir kāds fantastisks noslēpums, kuru viņš nevar aizsniegt, lai kā arī skartu.
 — Tev jau toreiz bija pornogrāfiska domāšana. Tu vari būt tik auksts, — Karīna sacīja.
 — Bet kas tad ir? Kas tad ir noticis? Es nesaprotu.
 — Tu nekad neko nesaproti.
 — Visi šai ģimenē saka, ka es neko nesaprotu, bet neviens neko nevar paskaidrot. Kā Dens šodien. Kāpēc viņam vajag ņemt manu ģitāru, ja mēs viņam esam nopirkuši pašam savu?
 — Tāpēc, ka tā ir tava ģitāra. Viņš negrib savu, viņš grib tavu. Arī viņš grib būt ieraugāms. Viņš grib piederēt pie tās pasaules. Skolā viņam vienmēr visi jautā, ja jau tas esot viņa tēva šovs, tad kāpēc viņu tur nepaņem?
 — Viņš jau sen to nav prasījis, — Ričijs teica.
 — Tu viņam pateici, ka viņš tam vēl ir par mazu.
 — Un ir arī.
 — Un izstāstīji, kas tas tāds “nepotisms”.
 — Nu!
 — Un vienmēr atkārtoji to, kā tev pašam nebija tēva, kas palīdz.
 — Bet kāpēc lai Denam nebūtu jāzina, ka viņa vectēvs ir noslepkavots? Ja man būtu vectēvs, kurš ir noslepkavots, man liktos, ka tas ir forši. Es par to vien tik runātu.
 — Tu jau tikai par to arī runā! Un tavs tēvs nav noslepkavots. Viņam izpildīja nāvessodu. Bija karš. Un viņš bija karavīrs.
 — Ja tas bija karš, — Ričijs piezīmēja, — tad jau viss ir karš.
 Pēc divām stundām, kad viņš grasījās doties uz Londonu, Karīna pajautāja, kāpēc viņam tik bieži darbs ir nedēļas nogalēs. — Tu taču, es ceru, neesi sācis drāzt kādu meiteni? — viņa pajautāja.
 Ričijs pasmaidīja. — Zini, ja es neesmu tais svētdienas vakara sapulcēs, tad nav, kas viņus tur patrenkā. Nav nekādas meitenes, — viņš teica. — Es tev apsolīju to vairs nedarīt un — nedarīšu. Tev ir man jātic.
 Ričiju uztrauca tas, ka cilvēki melo, lai pasargātu sevi. Viņš pats meloja tikai tādēļ, lai pasargātu savu ģimeni. Viņam patika tas, kā saujiņa nepatiesu vārdu spēja norobežot viņa sievu, bērnus un viņa mierīgo, pārtikušo nākotni kopā ar viņiem šai mājā no tā, ko viņi ar Nikolu darīja Londonā.
 — Es tevi tikpat kā vairs neredzu, — Karīna sacīja.
 — Tu mani redzi vienmēr, — atteica Ričijs. Viņš zināja, Karīna bija domājusi ko citu, bet cerēja, ka, apzināti pārprazdams sievu, atturēs viņu tieši to viņam pateikt. Viņš bikli pasmaidīja, un viņa sejā iegūla ilgpilna izteiksme.
 — Nu, uzmanies! — Karīna teica. — Ja uzzināšu, ka tu esi melojis, mums te sāks mudžēt no advokātiem kā... — viņas kreisais mutes kaktiņš izliecās augšup veidā, kuru Ričijs bija iemīļojis, — …no vikingiem klosterī.
 — Tev nav, par ko uztraukties, — Ričijs teica. — Es tevi nekrāpju. — Uzmanīgi, viņš nodomāja, ekonomiski: nepilni simt nepatiesības vārdi dienā, un viņa ģimene varēja palikt drošībā.