Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kaķis un tētis 

Es ļoti gribēju kucēnu, nevis suni. Tāpat kā pieaugušie mēdz gribēt mazuli, taču ne cilvēku.
 Gauži aukstās ziemas naktīs es itin bieži iztēlojos, ka pirms iemigšanas esmu apķērusi lielu suni. Un nevis tāpēc, lai man būtu siltāk, bet gan tāpēc, lai sasildītu viņu, lielo suni, visu laukā skraidelējošo plušķīšu karali. Man nebija neviena plīša lāča. Ne jau tāpēc, ka bijām pārmēru trūcīgi, bet gan tāpēc, ka tie nekad nebija bijuši un nebūtu dzīvi. Tāpēc tos nevajadzēja sildīt.
 Vecāki, protams, neko nezināja par manu suņu karali, taču es biju droša, ka, iztēlē sildot karali, panākšu, ka reiz mūsu mājā uzradīsies īsts kucēns. Kas zina, būs uzmaldījies piektajā stāvā vai nokritis no debesīm tieši iekšā pa logu. Visviens, kādā veidā, bet viņš uzradīsies un nekad, nekad vairs neaizies. Tāpēc trepju telpu pie dzīvokļa durvīm es pārbaudīju katru rītu uzreiz pēc pamošanās. Vecāki domāja, ka eju pačurāt uz mūsu tualeti, kas atradās kāpņu laukumā, un nopriecājās, ka naktspodiņu nu var mest miskastē. Čurāšana un kakāšana manā saprašanā bija nieks, salīdzinot ar kucēna vai suņu karaļa svarīgumu, tāpēc no rītiem un vakaros es bieži pieslapināju bikses. Mani par to rāja, pēra un nesaprata, kāpēc no rītiem gan izeju aukstajā kāpņu telpā, tomēr līdz tualetei netieku. Kad pērieni un lamas kļuva neizturami, es beidzot atklāju savu noslēpumu, teicu, ka meklēju kucēnu, bet ne jau tualetē.
 Tomēr kādu vakaru suņu karalis izpildīja manu vēlēšanos. — Ģērbies, brauksim pēc suņa, — pikti teica māte. Gribēju teikt, ka suns jau man ir, ka gribu kucēnu, taču mātei pretī runāt nedrīkstēja. Šausmīgā salā, tādā, kad ausu ļipiņas šķiet liekas un deguns pārāk garš, mēs sēdāmies tramvajā un braucām. Māte bija pieteikusi paņemt līdzi manu treniņu somu, tādu ne pārāk lielu sarkanu somiņu. — Ja piemīzīs, tad ne manu somu, — viņa teica. Un man par to bija prieks, jo tas nozīmēja, ka būs mazs kucēns, nevis liels suns. Visu ceļu mana sirds sitās ātri un smagi, brīžiem bija grūti elpot pārāk cieši satīstītās šalles dēļ. Māte bija apvilkusi silto darba vamzi. — Ja negribēs līst somā, būs jātur rokās, — viņa šķendējās.
 Šo tirgu es labi pazinu.
 Garajās vasaras dienās mēs, pagalma bērni, mēdzām turp aizmaldīties no vilcienu depo. Lielākie tad gāja pa priekšu un ar akmeņiem vai jebko citu, kas gadījās pa rokai, dauzīja logus stāvošajiem vagoniem, bet mēs, mazie, vilkāmies nopakaļ un sacentāmies, kurš atradīs prāvāko stikla lausku.
 Gadījās, ka bija jāmūk, un tad, aizrāvušies ar lavierēšanu starp vagoniem un zem tiem, mēs aizmaldījāmies līdz tirgum. Šaurajā ieliņā, kas atradās blakus tirgum, mēs parasti mitējāmies skriet, jo bija jāapskata pārdošanai izliktie kucēni, kaķēni un jūras cūciņas. Pat visnejaukākais pagalma puika, ļaunais, izkāmējušais krievs, tad apstājās un noglāstīja pa kucēnam vai kaķēnam.
 Bieži mēs gribējām samest saldējuma naudu un kādu nopirkt, bet nevienam no mums vecāki neļautu kucēnu paturēt. Un tad mēs, iekāpuši tramvajā, iztēlojāmies pasauli, kādā gribētu un priecātos dzīvot. Tā, protams, būtu pasaule, kurā pieaugušie nejaucas savu un arī svešu bērnu dzīvē un eksistē vien tālab, lai pagatavotu mums ēst un rūpētos par siltumu mājās. Citādi viņi mums nebūtu vajadzīgi. Nevienam bērnam pieaugušie nav vajadzīgi, ja līdzās ir spēļu biedri vai, teiksim, kucēns. Jā, pieaugušie nav vajadzīgi līdz brīdim, kad kļūst neizturami bail. Tad bērni nevis ar zināšanām, bet gan ar kādu slepenu maņu nojēdz, ka pieaugušie mācēs mierināt vismaz ar siltām rokām vai izdomātām pasakām. Taču mums, pagalma baram, nevajadzēja mierinājumu, jo, kopā esot, mums nebija bail pat no velna, ja nu vienīgi no atombumbas.
 Dzīvi bez pieaugušajiem un iespēju, ka mūs varētu nogalināt atombumba, mēs apcerējām, sēdēdami uz šķūnīšu jumtiem, bet toreiz — okupējuši tramvaja pakaļgalu.
 — Ja mūs būtu noķēruši, vecais mani nosistu, — atkritis cietajā tramvaja sēdeklī, teica viens no vecākajiem puišiem.
 — Jā, un mani nosistu muterīte. Netīšām arī skaitās. Kad dusmīga, viņa vālē ar visu, kas gadās pa rokai, — sacīja otrs.
 — Bet manējie visu laiku sola atdot mani bērnunamam. Nevaru vien sagaidīt, — teica trešais, slaucīdams biksēs asiņaino plaukstu.
 Mēs, mazie, tad parasti klusējot klausījāmies. Gadījās, ka pateicām kādu muļķību, un tad lielie visu vakaru mūs izsmēja. Bet es tomēr sadūšojos, jo drīz bija jākāpj ārā un jāizklīst pa mājām.
 — Mans brālis tad nosistu tos, kas mūs noķertu, — es lepni teicu.
 — Kā tad viņš viņus nosistu? — lielie zviedza.
 — Viņš iet boksā, skaidrs?
 — Ā, nu tad jau mēs arī nedrīkstam tev pieskarties. — Nejaukais krievs piecēlās un, tramvajam kratoties, piesteberēja man tuvu klāt.
 — Nē, nedrīkstat, — es teicu un piegāju pie durvīm, gaidīdama, kad tramvajs apstāsies pieturā.
 Mēs ar māti arī stāvējām pie tramvaja durvīm, gaidījām pieturu. Kucēna pieturu.