Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Apgādājies ar karti un līdz pēdējam stāvēdams blakus Vestermanim, kurš bija ieradies mani pavadīt, es biju nepacietīgs atstāt šo desmit grādu sala pilsētu Rīgu, kas bija auksta no visām pusēm un sadzinusi pa iekštelpām jaunekļus plānos kamzolīšos un dāmas kažokādas cepurēs. Beidzot bija pienācis laiks. Mēs pēdējo reizi sarokojāmies, Vestermanis zīmīgi ieskatījās man acīs, saspieda plecus un noskūpstīja.
 — Nu tad brauc, puika!
 — Es... es nekad neaizmirsīšu...
 — Labi, jau labi! Kādreiz tu man to atdarīsi.
 — Bet kā?
 — Ja ne naudā, tad kā citādi... — Viņš piemiedza ar aci. — Bon voyage!
 Saprazdams, uz ko viņš tēmē, es atbildēju: — Bet arī tas jau jums tāpat no manis tiek.
 — Nu... tad varbūt izglītojies varēsi ko pienest savai tautai no paša talanta.
 Piepeši man iesita galvā pārbīlis, ka varēju būt aizmirsis vijoli! Bet tad, pārlaidis acis mantām, sazīmēju instrumenta kasti.
 — Sargi rokas. — Vestermanis ar kažokādas dūraiņiem parīvēja manas kailās plaukstas, kas bija aukstuma sadzeltas karmīnsarkanas.
 Atskanēja svilpe, ka tūlīt dosimies ceļā, un Vestermanis steidzīgi novilka cimdus un uztūcīja tos manām sasalušajām dūrēm.
 — Bet kā tad jūs?...
 Vestermanis neko neatbildēja, tikai smaidīja un māja, ik pa brīdim salicis plaukstas kopā un uzpūzdams tām dvašu. Necik ilgi jau viņš tā kailām rokām nedabūs stāvēt, jo mēs sākām attālināties un pavadītājiem palikt ilgāk vairs nebija jēgas.
 Cimdos vēl bija Vestermaņa siltums, kas lēni atlaidināja sasalušos stumbeņus, kuri bija manu plaukstu vietā. Vai tā nebija mīlestība? Tai vajadzēja būt mīlestībai. Tas, ko es saņēmu no Vestermaņa, bija lielāks apliecinājums mīļām rūpēm nekā tas, ko biju saņēmis visos zēnības gados dzimtajās mājās, dzimtajā apriņķī, ģimenē. Vienmēr biju juties neiederīgs, nesaprasts un nepieņemts tāds, kāds biju. Arvien mani mēģināja iztaisīt par citu cilvēku, it kā tāds, kāds biju, nebiju gana labs. Manī bija iedzimusi vaina. Un, man augot, iedzimtā vaina nevis gāja mazumā un izkrita kā piena zobi, bet auga līdzi un nostiprinājās — uz palikšanu, ar saknēm dziļi ietiecoties manas galvas dobumā. Es noņēmu cepuri, bet plaukstas vēl brīdi turēju cimdos. Tie bija ērti ienēsāti, bet redzams, ka vēl pavisam jauni. Apņēmos tos pie pirmās iespējas nosūtīt viņam atpakaļ ar pastu.
 Ceļā vēroju jaunkundzes un dāmas. Mēģināju iedomāties kādu no viņām sev blakus, kad būšu izglītojies par cienījamu kungu. Bet neredzēju. Mīlestība nenēsāja ekstravagantas kažokādas, mīlestība nenēsāja sidraba rotas, mīlestība nenēsāja rūpīgi saliktas cirtas. Mīlestība nēsāja neredzamības mantiju. Bet kā lai tieku pie tādām acīm, kurām neredzētā mīlestība parādītos?
 Kad nesapņoju, alku atsvaidzināties, nomazgāties un atgulties. Ceļš uz Vāczemi bija garš un aizņēma vairāk dienu, nekā man bija šķitis. Taču, kad nonācu Berlīnē, mans nogurums bija iztvaikojis. Un gulēšanai arī nebūtu bijis laika, kad šī pilsēta mani bija apbūrusi no visām pusēm. Ceļamaize man bija, bet es alku silta ēdiena. Un Berlīne bija gatava man servēt visu, ko pat visizsmalcinātākā gaume varētu kārot. Berlīne varēja celt priekšā vairāk, nekā mana kulinārā pieredze un pat iztēle varētu izsapņot.
 Ja dzīvo laukos, tad ēd graudus, maizi, kartupeļus un citas saknes, medu, siļķes un dažkārt arī gaļu. Ja vēlāk mācās Rīgā, tad dažkārt neēd neko, jo studentu rocība ir vēl knapāka nekā laukos, kur ēdamais izaug sētā un tiek izslaukts no govs. Tāpēc Berlīnes špeizes bija mans pirmais pārsteigums un balva. Asparāgu zupa, pildīti tomāti, trekns balodis saceptā speķī, ondujete, kas savārīta no visādām lopu iekšu ēdamajām daļām, paipala, cepta pergamentā, buljons un visbeidzot pa virsu šokolāde un trifeles. Un, saprotams, arī dzērieni.
 Ar dzērieniem es biju mazliet vairāk pazīstams — zināju alu, vīnu, šampanieti. Bet te varēja apmaldīties dažādu šķirņu, pudeļu un jaunu dzērienu biezokņos. Zekts un sidrs, aperitīvs un dižestīvs, liķieris un armanjaks, un visbeidzot absints — draudzīgais zaļais džins, kas izlaiž no būra visus tos garus, kas gadu desmitiem turēti ieslēgti. Es jutos kā izkļuvis no krātiņa.
 Pirmā lieta — es nomainīju savu garderobi pilnībā. Te neviens nevalkāja tādus nabagu vamžus, kādā es biju ieradies. Uzpirku sev pāra jaunas krādziņas, dažādi izgrieztas. Tad vēl kakla lakatu. Kurpes. Viesnīcas bārddzinis man ieteica lietot matu un ūsu pomādi, un es nopirku arī tās. Saprotams, arī Ķelnes ūdeni, izmeklēju smaržu, kas atgādināja baltu puķu aromātu. Naudu biju saslēpis gan svārku oderē, gan dažus gabalus turēju kabatās, lai pie vajadzības varētu tūdaļ norēķināties.
 Izgājis laukā, devos uz Unter den Linden aleju. Un lai gan tā bija tikai liepām apstādīta iela, es tūdaļ sajutu lielāku radniecību ar šīm neizplaukušajām liepām nekā ar visām Rīgas liepām vai Druvienas mežiem. Man neviens nepiegrieza vērības, jo nu jau es biju apģērbies un apāvies pa Eiropas modei un iederējos te tik labi, ka neizcēlos kā ubags gadatirgū. Es lēni špacierēju pa ielām, lai gan bija auksts un jaunās kurpes vēl nebija kļuvušas ērtas, un aplūkoju dāmas, kas gāja zem rokas kungiem ar labi koptām bārdām un stingrām platmalēm. Grabēja karietes, slīdēja kamanas, un žvankstēja zvaniņi, un gaiss dzirkstīja no dzīvības un brīvības. Nekad es vairs neatgriezīšos tajā nabadzības būrī, NEKAD! To es apsolīju pats sev, ka turpmāk mana dzīve būs manis cienīga.
 Nogāju līdz teātrim, kurā viesnīcas šveicars man bija apgādājis biļeti uz vakara uzvedumu. Gaitenītī virzījos pa tepiķi cēli kā ikviens, kas šeit kopš dzimšanas ar savu statusu piederīgs. Pārvarēt savu būri, savas važas, savu šauro likteņa telpu! Es atkal dzēru šampanieti. Un tad klausījos labākos dziedoņus, kādus jebkad biju dzirdējis, uzstājamies Maskanji operā. Jo, ja tu sēdi starp kultivētiem ļaužiem vienā no Eiropas labākajām koncertzālēm, tad tur nevar skanēt slikti. Orķestra bedrē aplūkoju savus amata brāļus vijolniekus, kuru plaukstas locītavas kustināja lociņus tā, it kā tie būtu rokas pagarinājums. Un es zināju, ka nepaies necik ilgs laiks, kad visi šie ļaudis — un es aplaidu skatu riņķī amfiteātrim — būs nepacietīgi dzirdēt manu mūziku.
 Kā apdullis es lidoju pāri pilsētai uz mūzikas radītā viļņa, kas mani aiznesa uz restorāciju, jo bija jāietur vakariņas. Tinteszivs zupa ar sudraba karoti un koriandra maizi. Tad kokteiļsalāti deserta traukā ar puravu gredzeniem un vīnogu ķekariem. Ēšana ir skaista, ēšana ir izsmalcināta. Tāda tā ir kultivētiem ļaužiem, nevis ar mizu vārīti tupeņi, aizdarīti ar pacietību pēc sāta. Visbeidzot arī hauptgerihts, kuram man vairs tikpat kā nebija vietas, jo laikam mana māga bija tik maza kā nabagiem, kuriem nebija daudz jāēd. Bet buļļu vaigi baltā mērcē ar samaltiem ķiplokiem un medu smaidīja man pretī, un arī es tiem uzsmaidīju un gabaliņu pa gabalam notiesāju, nesasmērējot iestērķelēto salveti, ko ķelneris bija aizspraudis aiz manas krāgas, lai tā nenotrieptos ar visām šīm gardajām zostēm. Ticis galā ar galveno ēdienu, es izstaipīju kājas līdz kungu istabai, kur šveicars man pavēra durvis un nobirstēja kurpes. Bet, kad atgriezos, sulainis pienesa kārtainu torti ar miniatūru dakšiņu un brūnu dzērienu mazā špicglāzītē.
 Tonakt es mīlēju dzīvi. Es mīlēju savu dzīvi, un man nebija nekādas daļas gar citu dzīvēm. Manējā mani apmierināja, beidzot un pilnīgi apmierināja, un es elpoju ar baudu un dziļi. Es nebiju nekur citur, bet tieši šajā vietā, kur dzīvi dzīvoja, nevis nesa, pacieta vai kalpoja. Tagad es pats noteicu savu līmeni. Vāczeme, mana māte, kas devusi man otru dzīvi — dzīvības pilnu. Šai dzīvei beidzot bija garša. Tad tāpēc ļaudis bija priecīgi dzīvot, tad tāpēc ļaudis izbaudīja dzīvi, tad tāpēc viņi ļāva dzīvei sevi nest! Labi, ka es nebiju ļāvies savai vecajai dzīvei sevi nest — uz kapiem, uz dziļo, melno bedri.
 Ja tu neesi pie baudas pieradis, tad ir, ko turēt. Dzīvot ar pilnu krūti nebija viegli, bet — kas to varēja nojaust, ka dzīvot ar pilnu kuņģi bija vēl grūtāk! No rīta pamodies, es ilgi atpūtos, līdz iztukšojās manas zarnas. Tad veicu rīta tualeti, līdz viss bija nevainojami. Paviršība nekad nav bijusi man pieņemama. Pavirši būt varēja atļauties tikai pavirši ļautiņi. Bet ne es — mans arbiter elegantiarum to nepieļāva.
 Izņēmis dažus naudas gabalus no ancuka oderes, devos uz Nacionālo muzeju, kas bija savienots ar bilžu galeriju. Sākumā numismātikas nodaļā izpētīju visas aizvēsturiskās monētas, kas bija izkārtotas stiklotās vitrīnās, lai tās neviens neiedomātos tāpat paņemt un aiznest sev līdzi un par tām uzpirktu sev bagātīgu dzīvi. Tālāk es iegāju tēlniecības nodaļā un apjuku starp Veneru, Diānu, Medūzu, Heraklesu... Man bija sajūta, ka viņi cits citam traucēja, un es tos nevarēju uztvert kā atsevišķus mākslas darbus, jo tie bija tik saspiesti kā kādā statuju mežā, kurā cilvēks varēja apmaldīties starp akmens tēliem un vairs nezināja izejas no šāda labirinta. Man uznāca bailes, ka es varētu kādu statuju netīšām apgāzt, un es ātri no turienes taisījos projām. Tālāk, nonākot pie bildēm, mani visvairāk sajūsmināja Rubensa darbi ar tik meistarīgi izgleznotiem fazāniem, vīnogām un persikiem, ka man uznāca liels bads, un nolēmu doties ieturēt vēlās brokastis.
 Ašingera kafejnīcā iepazinos ar kādu ģimeni no Šarlotenburgas, un tās vecākais dēls — mana vecuma jauneklis — piedāvājās izrādīt man Berlīni. Tā mēs divatā aizklīdām uz dažādām iestādēm, kur man bija jādzer alus pa vācu modei — bez sava gala. Mēs līksmojāmies un noslēdzām pazīšanās vēl ar citiem ļaudīm, līdz mans biedrs tik ilgi koķetēja ar ķelnerieni, ka tā viņu uz brīdi pasauca malā. Es izmantoju mirkli un izbēgu laukā, kur bija jau atkal iestājies vakars. Tā kā kopš brokastīm neko nebiju ēdis, tikai alu dzēris, ieraudzīju kādu jauku krodziņu, kurā iegāju uzēst. Man vispār imponēja bagātīgie vācu ēdieni — sivēnu rulādes ar majonēzi, pastēte ar olām, pudiņi ar vīna želeju un šartrēzi... Taču krodziņš izrādījās kāda jūrnieku iestāde, kur pārsvarā tika dzerts un smēķēts, bet ēdiens bija gluži nebaudāms, taču nešķita, ka vēl kādu, izņemot mani, tas satrauktu. Daži mori, kas te atradās, bija rotājušies ar briljantu gredzeniem un smēķēja smirdīgus cigārus. Sulainis atnesa man kādu pilnīgi nebaudāmu dzērienu — “viskijs” viņi to sauca, kas izrādījās nekas cits kā angļu tautiskais šnabis. Tas oda tik bezdievīgi pēc blaktīm, ka, ķelnerim dodoties apkalpot blakus galdiņu, es to izlēju zem galda.
 Ticis galā ar briesmīgajiem ēdieniem un dzērieniem, nonācu viesnīcā pēc pusnakts, saskaitīju, ka pa šīm pāris dienām no manis bija aizgājušas simt markas, kas, pārrēķinot rubļos, sanāca vesels kapitāls! Nobijos, ka ilgāk Berlīnē vairs nedrīkstu uzkavēties, citādi iedzīvošos bankrotā vēl pirms nonākšanas savā galamērķī — Drēzdenē. Nākamajā vakarā biju jau atkal ceļā.