Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PĀVELS SĒDĒJA ābeļdārzā, noguris pēc rāgānu medībām. Daudzās naktis sēdēdams, snauduļodams, viņš bija sācis pārdomāt, ko iesāks ar nomedīto rāgānu. Ja ļaudis šajā namā ar grūtībām noplūca vistu, tad kur liks rāgānu? Pa ausu galam Pāvels bija dzirdējis, ka senos laikos rāgānas dedzināja. Piesēja pie mieta un apkārt sakūra uguni. Soģi negribēja, ka rāgāna nosmok, jo tā tad būtu viegla nāve. Rāgānām bija jāmirst, dzīvām sadegot, jo tikai tā viņas spēja izpirkt vainu pret sabiedrību, ka tām nav slimojuši lopi, ka labība augusi griezdamās, kamēr kaimiņa rudzos iemetušies vilka zobi. Aplūkodams pagalmu, Pāvels atrada labāko vietu kauna stabam. Viņš to iedzina metra dziļumā, tā, lai rāgāna neaizlaižas ar visu stabu. Viņš savāca un sakrāmēja apkārt sausu zaru kaudzi un iezīmēja skatītāju pirmo rindu līniju. Varētu skatīties, ērti sēžot zālē, kā to darīja šīs mājas ļaudis, piemetušies uz zemes apkārt Māsteram Ķēkšam, kad tas spēlēja ģitāru.
 — Tev būtu vajadzējis dzīvot pie fričiem Vācijā. Tur vienā nieka apgabalā simt gadu laikā sadedzināja ap 3000 cilvēku. Lielākoties sievietes. Tad bija Otrais pasaules karš. Tur rāgānas bija žīdi. Viņi zina, kā noķert un sagūstīt rāgānu. Viņi labi zina.
 — Tēvijas kara laikā?
 — Nu, ja vēlies, tad Tēvijas kara laikā. Kas ir tavi vecāki, puikiņ?
 Pāvels pagrieza galvu prom no Sinoptiķa skatiena. Sārts un kauna stabs vēl arvien atradās pagalma vidū. Tikai citi to neredzēja.
 — Rāgānas tāpat kā žīdus sodīja, lai iegūtu viņu īpašumus. Baznīcai bija liels grābiens. Ko tu darīsi ar ābeļziediem?
 — Ēdīšu ābolus.
 Pāvels ļoti gribēja notvert rāgānu. Jo cita nebija, ko darīt. Doties mājup viņš nevarēja, negribēja, nespēja. Varbūt tikai ar rāgānu padusē tēvs viņu pieņems atpakaļ, bet Kaķerina apbrīnos viņa spēku un veiklību. Taču Pāvelam bija bail, un viņš neizkustējās. Pēc tam, kad pirmais, it kā iemēģinādams, vai zeme arvien ir cieta un pieņemoša, no mājas iznāca Johans, skaļi runādami un ar rokām plātīdamies, iznāca arī pārējie. Viņu sarunas nebija smejošas kā citreiz. Māsters pirmais nosēdās uz zemes, pārējie sekoja. Viņi izveidoja apli. Pāvels bija pamanījis, ka it visur viņi veidoja apli: stāvot, smejoties, klusējot, sēžot.
 — Plutons ir sācis savu darbu, — teica Māsters.
 Pārējie klusēja, raudzījās cits uz citu, lai gūtu mierinājumu savai nezināšanai. Neviens īsti nezināja, kas ir Plutons un kādu tad īsti darbu viņš ir sācis, bet visi gudri klusēja, dažs pat pamāja ar galvu.
 — Ir pienācis pārmaiņu laiks, tautas masu augstākā griba, tā, kas bijusi nobēdzināta gadiem ilgi.
 — Es zinu, kas ir Plutons, — negaidīti ierunājās Johans. — Tā ir planēta, bet plutonijs ir spridzeklis.
 — Ar kārtas numuru deviņdesmit četri. Mākslīgi iegūts elements, izņemot vienu nieka izotopu, kas nāk no urāna, — turpināja Džonijs. Viņš kā allaž sēdēja Māsteram pie labās rokas un bija gatavs noķert un aprīt jebkuru vārdu, kas nāca no Māstera mutes. Džonijam bija biezas brilles, kas bieži aizsvīda, taču viņš par to nebēdāja. Par pasauli viņš zināja no grāmatām. Viņš bija redzējis visu, izlasot un apdomājot.
 — Bet Plutons jau tāda sīkplanēta vien ir. Devītā saules sistēmas planēta... — piebilda Johans.
 — Plutons, tā ir iespēja, — teica Māsters. — Nezinu, vai mēs maz spējam izkulties sveikā, kad ir nospēlēta Marsa augstākā oktāva...
 Māsters runāja, bet pārējie saskatījās. Sinoptiķis, Muliņš, Skābais Ģīmis lūkojās Johana un Džonija virzienā.
 — Aizvakarnakt uzsprāga atomelektrostacija Ukrainā. Un tas ir pārmaiņu īstais sākums, — turpināja Māsters.
 — Un kas mums gar to daļas? Vai tad Ukraina nav krietni tālu? — Skābais Ģīmis noplātīja rokas.
 — Jāsagatavo istabas. Pēc nedēļas vai divām cilvēkiem paziņos, kas ir noticis, bet jau šodien šajā brīdī kādu, pieturot pie pleca, ved ar konvoju, lai sūtītu uz reaktora drupām. Būs daudz ciemiņu. Jāpateicas zviedriem, viņi uzzināja par atgadījumu, jo viņiem nostrādāja radiācijas sensori, šonakt pa radio paziņoja.
 — Varbūt kāds kaut ko var paskaidrot? — lēnīgi ierunājās Muliņš.
 — Nu, tā lieta ir vienkārša. — Džonijs nogūlās uz vēdera un saķēra galvu, domādams lielas domas, kārtodams tās draugu saprašanai. — Černobiļas atomelektrostacija atrodas divu kilometru attālumā no Pripetes pilsētas, 16 km no Ukrainas un Baltkrievijas robežas un 110 km no Kijevas. Stacijas celtniecība aizsākās 70. gadu beigās. Stacijā tika nodarbināti daudzi apkārtējie iedzīvotāji, kuri saņēma dažādus labumus: algas piemaksas, ceļazīmes, kompensējot darba apstākļu kaitīgumu.
 — Bet kas mums no tā visa? Černobiļa ir tālu, vai ne? — iespurdzās mazais Pēteris.
 — Iesākumam — mākonis ar radioaktīvām vielām un pēc tam pilns ar kropļiem. Māsters jau teica, ka mums būs ciemiņi...
 — Nu, nesaprotu, un viss, — ievaidējās Muliņš.
 — Idiotu bars, goda vārds... Lielais Brālis tagadiņās vāks iedzīvotājus no visa sociņa, lai likvidētu sekas. Un viens cilvēks, lai nekristu uzreiz kājām gaisā, tur drīkst pavadīt augstākais minūti, ja pieņem, ka reaktora tuvumā starojums varētu būt vairāku tūkstošu rentgenu stundā.
 — Tad cilvēks tur pavada vienu minūti un iet bojā?
 — Ne gluži. Uzreiz neiet bojā, gan kādas pāris nedēļas vēl novelk, ņemot vērā...
 Pēteris bija piecēlies kājās un purināja no biksēm nost melnzemi. Viņa allaž sārtie vaigi bija nošļukuši, viņš ieskrēja mājā.
 — Plutons ir elle un šķīstītava vienlaikus. Plutons, plutons, plutons — viņa magnētiskā ietekme. Johanam ir Plutons uz ascendenta un būs līdz mūža galam, kā putniņš uz pleca, kurš dirš un čukst ausī mīļus padomus.
 — Vai mēs visi maināmies, pateicoties Johanam?
 — Jā, Johan, pateicoties vienīgi tev, jo tev putniņš uz pleca kakā! Kamēr biedri smējās, caur bailēm un nezināšanu bakstīja Johanu un dunkāja, uz mājas sliekšņa iznāca mazais Pēteris. Plecos jermaks, sānos piekabināti katli, un krūtis uztraukumā cilājās, kā jau pirms ceļa. Pēteris palūkojās uz biedriem un, neko neteikdams, žigliem soļiem paskrēja garām ābeļdārzā sēdošajam Pāvelam un nozuda avenāju biežņā.
 — Iesim nu, puikiņ, krāmēt istabas. Māsters teica, ka mums gaidāmi ciemiņi. — Sinoptiķis noslīga pie ābeles stumbra blakus Pāvelam. Viņš lūkojās uz avenājiem, itin kā pavadot mazo Pēteri uz visiem laikiem.
 — Un ja nu es negribu krāmēt?
 — Tad nekrāmē. Bet sakrāmēt vajadzētu, lai citiem ir, kur palikt.
 — Sinoptiķis piecēlās un devās uz mājas pusi. — Vai tu zini stāstu, kā Džīma nokļuva Latvijā? — promejot nepagriezies viņš jautāja.
 — Nē.
 — Krāmējot istabu, izstāstīšu. Varbūt tieši šonakt vecais stāsts par Džīmu pazudīs, un es nekad to vairs nevarēšu izstāstīt.
 — Vai tā var būt?
 — Jā. Pats Džīma tā ir teicis: “Pulk stāst nonak atpakaļ pie Veidotaj, ja nestāst tos. Jo stāsts ir jastāst, citādig tiem par beiktiem japaliek. Un Džīmam ar.”
 — Vai tad Džīma tik tiešām nav izgudrojums?
 — Nu tad es arī esmu izgudrojums. Un kā tev patīk, ka izgudrojums stāsta par izgudrojumu? Un tu arī esi izgudrojums. Tad sanāk, ka izgudrojums stāsta izgudrojumam par izgudrojumu. Tikai nevar saprast, vai zeme, uz kā viņi stāv, arī gadījuma pēc nav izgudrojums...
 Sinoptiķis negaidīja, ko atbildēs Pāvels. Viņš iegāja mājā, pie sliekšņa uzmanīgi saliekdamies, lai nesavainotu durvju aili. Milzis kas milzis.
 Pāvels piecēlās un vilkās nopakaļ.