Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1976. gada jūnijā skolas izlaiduma naktī braucām ar kuģīti pa Daugavu — dienas jau garas, naktis gaišas, un es vēl neesmu padomju valstī godātā alkohola tiktāl pieveikts, lai man būtu aizkritis širmis, kas parasti nozīmēja karstus strīdus par tēmām, kuras no rīta jau bija piemirstas. Tomēr nekad nešaubījos, ka kašķu iemesli noteikti bija cēli, kādā dzīves augstāko principu problemātikā sakņoti. Tātad — esmu pavisam mierīgs, stāvu pie kuģīša borta, paslepen ar draugu — topošo aktieri — malkojam no zaļganas pudeles kakliņa — stiprinātais vīns “Volgas strūdzinieks”. Par rubli un septiņpadsmit kapeikām. Puslitrs, lēti. Tepat vēl citi malkotāji, kaut kur meitenes, kurām nāksies ķerties klāt uz rīta pusi, pēc kuģīša izbrauciena.
 — Paskaties! — Pēkšņi Haris rāda uz krastu.
 Es neko tur neredzu, neko īpašu neredzu: sēž liels cilvēks, makšķerē netālajā Lucavsalas krastā. Viņam māj un ūjina arī meitenes no augšējā klāja, bet cilvēks pat nepakustas.
 — Makšķernieki esot galīgi stulbi, — spriežu no savām zivju neēdāja pozīcijām, — sākot tupēt jau ap saules lēktu.
 — Bet vēl jau tā nav pat līdz galam norietējusi! — Haris paceļ pusdzerto strūdzinieku virs galvas. — Выпить хочешь, друг!? Лови!!!... Ой, блядь!
 Pudele noplunkšķ ūdenī labu gabalu no krasta. Smejas Haris, smejas meitenes uz augšējā klāja. Nakts makšķernieks gan nav pat sakustējies.
 Bet es pamanu, ka lielais vīrs skatās kaut kur mums pāri. Un arī pludiņa makšķerei nav: cilvēks vien tēlo, ka makšķerē. Lai pasaule liek mierā. Tā šķiet.
 Nu to pamanījis arī Haris, un mēs ierēcam par dīvaini abi kopā un vēl skaļāk ierēcam.
 Tāda atmiņu ainiņa. Neveikla ainiņa.
 Tajā īsts gan ir tikai nakts kuģītis, Haris un meitenes uz augšējā klāja. “Volgas strūdzinieks” ir no citas šo abu jaunekļu trakulīgās skolas dzīves epizodes. Bet krastā sēž mans šodienas iedomu tēls — Gunārs A., par kuru tobrīd neko vēl nezinu, pat nenojaušu par viņa eksistenci.
 Gunārs ir īsts — 1976. gadā viņš ir atgriezies savā Lucavsalas ģimenes mājā pēc piecpadsmit gadu prombūtnes: ir godīgi nosēdēts soda nometnē no zvana līdz zvanam. 1961. gadā Gunāru ir tiesājis Baltijas kara apgabala kara tribunāls — “Dzimtenes nodevība un spiegošana” nav parastas tiesas līmenis.
 Gunārs ir nosēdējis gan visus manus skolas gadus, gan bērnudārza laiku. 1961. gadā esmu trīs gadus vecs, un mani vecāki šķiras. Acīmredzot nav melots, ka spilgtiem dzīves mirkļiem ir īpaša enerģētika — citādi nespēju izskaidrot, kā atceros šo šķiršanās dienu: paps mani šūpuļzirdziņa mugurā griež uz riņķi, augstāk un augstāk, arvien augstāk. Mirdz parkets, un ik brīdi no jauna uzzib milzīgās gadsimta sākuma podiņu krāsns sāni, tās viducī uzgleznotā Holandes upes ainava. Un tad mēs ar mammu ejam prom.
 Tomēr Gunārs savu noziedzīgo darbošanos ir sācis stipri agrāk — jau 1958. gadā, manā dzimšanas gadā.
 “Ar mērķi graut un vājināt padomju varu viņš ir sistemātiski nodarbojies ar aģitāciju un propagandu,” — tā formulēts tribunāla apsūdzībā.
 Bet 1976. gadā es neko par to vēl nezinu.
 Tomēr 1976. gadā šādi uzburta ainiņa ar manu iedomu Gunāru Lucavsalas krastmalā nemaz tik neveikla nešķistu — zinātāji tajā pamanītu vairākus kodētus tēlus un slepenus signālus. Tas ir laiks, kad pateiktā ir mazāk par nepateikto, un šos noklusējumus biju ieradinājies atpazīt kā sauli vai mēnesi pie debesīm: nedz kāds man tos bija ieskaidrojis, nedz pats apzinājos to zīmīgumu.
 Itin vienkārši tulkojama makšķerēšana — kaut itin neko nebiju dzirdējis par Mordvijas soda nometnēm, tomēr ticami, ka pēc piecpadsmit gadiem vidē, kur vientulība ir neiespējama, cilvēks vēlēsies nolīst maliņā. Nakts tēls ir šo alku paspilgtinātājs — jaunā vecā dzīve, kurā Gunārs daudz ko vairs neatpazīst, varētu būt viņam par stipru: jāsāk pierast pamazām, nakts klusumā. Tumsai gan šai ainiņā būtu vēl kāda svarīga funkcija — Gunāra notiesāšanas gadā otrpus upei, iepretim viņa Lucavsalas mājai uzradās ievērojamākais Staļina ampīra piemineklis Latvijā: divdesmit vienu stāvu augstais Kolhoznieku nams ar zvaigzni tā smailes galā. Naktī uzvarējušo sociālismu simbolizējošā baznīca izzuda tumšajās debesīs, lieku reizi nesatrauca prātu — Gunāram nenācās lūkoties uz rubīnsarkano zvaigzni: atšķirībā no Maskavas Kremļa, Rīgas augstceltnes smailes zvaigznes miesā nebija iemontēta lampiņa, naktī mūsu zvaigzne nestrādāja.
 Tomēr naktī makšķerējošā Gunāra ainā līdzās konkrētām laikmeta zīmēm ieskicēts arī obligātais ar racionālu prātu netveramais slānis — lielais, divmetrīgais cilvēks krastmalā nav laimīgs. Lai attiecīgās nojausmas lasītos pavisam skaidri, viņam garām nobrauc naivu, nākotnes sapņu pārpilnu skolēnu izlaiduma kuģītis, no kura kāds jauneklis met Gunāram lēta vīna pudeli, un, protams, puisis runā krieviski, kaut viņa dzimtā valoda ir latviešu: par to liecina akcents.
 Un, protams, makšķere bez auklas, bez pludiņa. Pliks kāts.
 Tverot šādu ainiņu, tā laika Padomju Latvijas latviski runājošais pilsonis zināja, ka emocionālie akcenti ir ideāli izlīdzsvaroti ar redzamā vēstījumu: šeit jāsajūt gan nostalģiskas ilgas, gan likteņa neizbēgamība, kur tomēr mirkli noblāzmo arī spīta stariņš — nekas, nekas, mēs izturēsim. Lai ko tas arī nozīmētu.
 — Laba aina! — Mēs tolaik visi vienotos, savējie sapratīs.
 Tiesa, savējos mēs taču pazīstam, turpretim par Gunāru es nezināju itin neko. Tikai pēc gadiem trīsdesmit man būs iespēja izlasīt viņa 1961. gada Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padomes Valsts drošības komitejas izmeklēšanas daļas sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja majora Andrejeva sastādīto un šīs pašas daļas priekšnieka kapteiņa Vītola parakstīto apsūdzības rakstu. No tā uzzināšu, par ko Gunārs A. 1961. gadā paņemts ciet.