SARUNAS AR SĪKO

uz sākumu

SARUNAS AR SĪKO

Grāmata pievienota: 10.03.22

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Gundega Repše

Lapaspušu skaits:

136

Platums:

130

Augstums:

207

Cena:

2.84 Eur

Izdošanas gads:

2022

“Šis teksts ir dzirksteļojošs kailu nervu kamols, jebkurš vārda pieskāriens izraisa domāšanai tik nepieciešamo trauksmi, jo uzrakstītais nav radīts patikšanai, Sīkais apņēmīgi sacērt itin visas mākslas patērētāja ērtību važas un dodas meklēt atbildes. Ja lasītājs sajutīs teksta neticamo dzīvības smaržu gluži kā spilgtu paša atmiņu, tad Sīko sapratīs. Man daudz jādomā par Džindžo, Juhu un Sīko.”
Dace Sparāne-Freimane

“Atklāta un drosmīga saruna: mēs esam līdzdalībnieki urdošiem pieredzētā būtības un sevis patiesā meklējumiem — cauri atmiņām un minējumiem, šķitumam un ilūzijai, sapņiem un murgiem, noliegumam un apstiprinājumam. Tīras lapas uzvarošs apsolījums sarunā ar sevī patvērušos bērnu.”
Anita Rožkalne

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Sīkais bija ieķēries Džindžo kaklā un no visa spēka raudāja, dusmās kratīdamās un dunckādama viņu ar saviem kaulainajiem ceļgaliem.
— Kur tu atkal biji? Kāpēc tu mani neņēmi līdzi? Kā tu vari būt tāda nodevēja? Tāda gļēvule un nodevēja?
— Piedod. Es nezinu. Es pilnīgi neko vairs nezinu.
— Tad apēd mani! Iešuj savā vēderā. Vai vienalga ko. Tad mēs nekad nešķirtos.
— Varbūt tev taisnība.
— Taisi vaļā vēderu!
— Kura griezīs?
— Vispār man labāk patiktu tikt norītai. Vienā gabalā. Lai orgāni paši tur savu trafiku izregulē.
— Tad paliec pavisam maziņa. Kā cepumiņš.
— Domā, es nezaudēšu sevi, ja tā sakoncentrēšos?
— Tu būsi kā tablete, ārstējoša. Nē, tā ir kļūdaina doma. Jo es taču gribēšu tevi arī redzēt. Tāpat jau mana iekšpuse ir pilna ar vecvecmāmiņām, tētiņiem un vectētiņiem, tantām un krusttēviem, skolotājiem un kretīniem, vīriešiem, mīlniekiem, džekiem un ļaundariem. Un ar mūsu māmuļu, protams. Viņas ir tik daudz, ka varētu nojaukt tūkstošiem bērnunamu. Redzi, esmu pilna, un maz ir to, kurus var pārstrādāt vai izmest kanalizācijā. Kā no tā visa var nepalikt resns, ko? Vai es esmu resna?
— Nē, Džindžo, tu esi ļoti skaista. Joprojām. Dzīve tev neko nevar padarīt.
— Nepielien, Sīkais. Viņa mani taisījusi pēc sava ģīmja un līdzības — trauslu, neziņas pilnu, nedrošu un pielādētu ar bezspēcības dusmām.
— Nu, ļoti slikti. Agrāk tā nebija.
— Nevajag salīdzināt, mazulīt, nekad nevajag salīdzināt. Ne viņu ar viņu, ne šo ar to, ne vispār.
— Nesauc mani par mazulīti!
— Piedod, Sīkais. Tik ilgi nav runāts.
— Ko tad es saku? Sen gribēju prasīt — kur tu, Džindžo, biji, kad es piedzimu?
— Kaut kur mētājos drošvien. Kā lini vai zīdtārpiņi. Vai arī kleita, ko tu kādreiz uzvilksi.
— Blēņas. Tu noteikti arī jau biji. Varbūt tad tu biji manā vēderā?
— Vai ne? Un mēs abas mammas vēderā!
— Jā, tā mēs varētu iekārtoties — Sīkais un Vecene mammas vēderā.
— Sīkais, valdies! Džindžo nav gadu. Džindžo ir tikai mūžs.
— Man apnika runāt. Pienu atnesi? Es gribētu kakao. No Līvas tantes baltajām tasēm, ja?