Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Fanteonārs

1

Šogad es beigšu skolu.
 Es vēl nezinu, ko darīšu tālāk. Varbūt tam arī nav nozīmes. Iespējams, man kaut kas nav kārtībā ar psihi, esmu dzirdējis tādus terminus kā autisms un Aspergera sindroms. Vismaz citi to saka, bet, ja nesaka tieši, tad vismaz tā domā.
 Tas nav nekas jauns. Atceros, gāju tikai ceturtajā klasē, kad mamma un tētis izdomāja mani parādīt klīniskajam psihologam.
 Es toreiz rātni sēdēju, rokas salicis uz ceļgaliem, un vēroju, kā gaitenī plūsmo gaismas strāvas — no atvērtā loga, no elektriskajām spuldzēm šeit, klīnikas gaitenī, no mirklīgi atvērtām un atkal cieši aizdarītām durvīm, uz kurām bija plāksnītes ar daktera vārdu un nodarbošanos.
 Piemēram, “klīniskais psihologs Mārtiņš…” — tālāk nelasīju. Iedomājos, ka viņu sauktu Marks Ciēlēzijs.
 Mamma sēdēja blakus un iesānis vēroja mani. Likās, ka viņa lūdz Augstākos Kosmiskos Spēkus, kaut es pakustētos. Tāpēc es pamāju ar rādītājpirkstu, lai viņa nomierinātos. Taču mamma tikai nopūtās. Mēs jau kādu laiku bijām atraduši saprasties. Tagad man vairs nebija ne jausmas, ko viņa gaidīja no manis.
 Garām gāja medmāsa, kaut ko skaļi pārrunādama ar kādu pacientu. Es izdzirdēju tikai pāris vārdus: “…ir taču divtūkstoš trīsdesmitais gads...” Visu pārējo nomāca viņas skaļums.
 Es aizspiedu ausis.
 Mamma pieskārās man pie pleca.
 — Kas notika? Saki man!
 Es jau sen biju ieradis lietot spokainas aptuvenības un izdomāt nenoteiktas atrunas, lai nebūtu jāskaidro citu prātiem gluži nesaprotamas lietas, teiksim, šeit: gaismas spožums spēja sastindzināt, balsu skaļums varēja likt sabrukt domu celtnēm, no tā acumirklī pelnos sagruva veselas pilsētas, planētu virsmās ietriecās meteorīti un sašķēla šīs pasaules uguņojošās lauskās.
 Mani nervi šķita nokaitētas stieples.
 Neviens cits to neuztvēra. Parasti visi brīnījās, cik man spilgta iztēle un ko tik es nespējot sacerēt.
 Neko es nesacerēju!
 Es tikai atbildēju to, kas varētu viņus nomierināt:
 — Es spēlēju spēli “klusums-skaļums”.
 Tādas muļķīgas atbildes parasti piezemēja cilvēkus, jo atbilda viņu priekšstatiem. Visu, ko viņi nesaprata, visvieglāk bija ieskatīt par spēli. Es nebūtu spējis viņiem pārstāstīt, kā manī smaržo dzīvība. Es to sajutu jau toreiz, kad tēvs man pastāstīja par bezgalību, kuru neviens savā ierobežotajā domāšanā nespējot iztēloties.
 Kopš tā brīža es meklēju šo bezgalību. Es vēlējos to izfantazēt. Pasauli, kura atvērta tās “visur” plašumos un nebeidzamajā “vienmēr” aiziešanā. Un reizēm man šķita, ka esmu jau tuvu tai jausmai.
 Nosaukšu to par Pneumu — bezgalības atjautu laika vilkmes tēlā. Tajā plūdīs viļņojošā laika aromāts, katra šīs plūsmas smaržu gaisotne pacelsies, arvien jau pagājusi, un radīsies no jauna.
 Es to radīju savā patiesajā dzīvē.
 Pneumai bija pašai savas būtnes. Un es ar tām sazinājos. Būtnes manas smaržas plūsmojuma ceļā turēja bezgalības vilni. Es to uzrunāju, un laiks vai nu mainīja virzienu, vai savērpās mutulī. Likās, ka elpa izverd dūmus. Un katrs sirds puksts, katrs elpas vilciens darīja mani aizvien mazāk un mazāk līdzīgu pieaugušajiem cilvēkiem un viņu klīnikas ēkām līdzīgajām dzīvēm, kur cēlās un nolaidās lifti, kur gāja un klaigāja medmāsas, kur, izlikdamies noslēpumaini, patiesībā tukši kvernēja dakteri psihologi.
 Viens no viņiem — jau minēju, ka nosaucu viņu par Ciēlēziju, — izmeklēs mani šodien. Tāpēc mēs te esam atnākuši — es un mamma.
 Labi, ka man nebija jāiet uz skolu. Labi, ka visa ceturtā klase iztika bez manis. Vienalga man nav neviena drauga. Viņi visi runā un rīkojas ārpus pašu dzīvēm, viņi kustas pilnīgā haosā. Viņi trako par sasniegumiem, atzīmēm un savas izcilības sajūtām. Katrs no šiem stilīgajiem un nicinošajiem paši dreb maskētās bailēs no neveiksminieka lomas kādā oficiālas personas, teiksim, skolotājas, paustā viņa salīdzinājumā ar pārējiem.
 Bet es esmu fanteonārs — tas, kura laiks griežas bezgalīgā fantāzijā. Mana dzīve ir fanteo — laika mezglojums jeb dzīveslaicība.
 Jo īstenībā laiks rit galvā.
 Es pavisam viegli spēju sevi iztēlot jau pieaugušu. Tikai jāpārvieto skatiens augstāk un jāievieš domās dažādas konstrukcijas, shēmas, sistēmas — kaut kas līdzīgs kosmosa kuģim, kas ceļo cauri laikam un tukšumam. It kā vesela pilsēta, vesels kontinents šautos caur nekurieni tieši bezgalībā.
 To es uzzināju vēlāk: klīniskais psihologs bija maniem vecākiem lūdzis pārdomāt, vai nevajadzētu manu psihi paārstēt ar mākslīgā intelekta metodēm.
 Es nezinu, ko toreiz izlēma mani tuvinieki. Mamma man neko neskaidroja tieši. Viņa vienkārši kādreiz ieminējās, ka gadījumā, ja mākslīgajam intelektam būtu jāpārņem vara pasaulē, viņam, patiesībā, nekas nebūtu jāmaina..
 — Bija tāda filma, aizmirsu, kā to sauca, — (Matrix, es vēlāk būtu papildinājis viņas teikto) — kurā cilvēku smadzenes karājās nekurienē kā bišu spieti koku zaros, un šajās smadzenēs veidojās ireāla pasaule, — tā teica mana māte. — Tas ir zināms: pietiktu, ja digitālo smadzeņu ietekme pārveidotu mūsu katra pasaules redzējumu pēc šim agresoram derīga parauga. Nekur nebūtu jākarina mūsu smadzenes. Mēs tādā gadījumā kustētos paši vai tiktu robota vadāti kā bērndārznieki, turoties pie auklas, un dzīvotu teatrālajā laukā. Visdrīzāk, pat nenojaušot, kāpēc viss notiek tā, kā notiek.
 Man vēl tagad nav ne jausmas, kas ir vai nav noticis ar manu apziņu. Varbūt tā ir visiem un neviens nezina, no kā izceļas viņu pasaules.
 Mūsu pasaules iespaidus veidojošais gara spēks pārspēlē mūs arī no iekšpuses.
 Gaisma un ēnas vērpj fantomu dinamikas ainas — tās izvēršas, Ciēlēzija vārdiem sakot, kā šajā apziņas Visumā pirmās simbolizētās idejas uzplūdi, iepriekšējais grūdiens, no paralēlajām pasaulēm cēlusies Pirmā Lielā Sprādziena priekšspēle. Tādas predinamikas raisītā domājumā, kas drīz jau mutuļos garīgajā vidē, aug jauna atklājuma iespējas. Jaunas pasaules celšanās un izvēršanās.