Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

I
Gunārs un Gagārins

Gunārs Dembovskis šajā namā dzīvo jau gadus trīsdesmit. Runā, ka agrāk — sešdesmitajos — viņš esot taisījis īstu karjeru. Šķiet, valsts arhīvā vai kinostudijas arhīvā, īsti neatminos. Bijis spējīgs arhivārs, aizrāvies ar ideju par arhivēšanas modernizāciju, vēlējies to pat patentēt, bet nav izdevies, jo Dembovska pieeju nav sapratuši. Tolaik noticis arī kāds pārpratums ar meiteni, vārdā Zina. Aizvainojums Gunārā pāraudzis tādā kā viszinīgi rūgtā smīnā. “Tas bija stūrakmens. Pamatīgs piedāvājums. Platleņķa redzējums,” viņš mēdz atminēties savu izgudrojumu. Vispār pēdējā laikā viņš aizvien vairāk iekaist un piebārsta savu runu ar salīdzinājumiem par “kuģa virzuli, kurš vajadzīgs patiesām pārvērtībām” un “svārstu, kurš attēlo nejaušību itin visā”. Iekļuvis šādos tīklos, Gunārs mēdz attālināties no sarunas priekšmeta, kļūst aizvien sentimentālāks un pie viesību vai bēru galda noslēdz šīs sarunas gluži viens. Mihails un Anna parasti ir viņa pēdējie klausītāji, pavērtām mutēm tie cenšas sekot Gunāra vārdiem. Kad vecais atkal sāk šņukstēt, to atstāj arī abi bērni.
 Tas notika todien, kad Gunārs centās lasīt vienu no zilajām grāmatām. Smēķa pelnu druskas mirdzinās lejup gaismas kūlī, kas krīt no netīrās rūts un iekrāso gaišāku laukumu manos senajos sānos. Smilšu asmenīši zem Gunāra ļodzīgajām kājām slīpē mani un berž — Gagārina acis seko saimnieka čībai, kas šļūkā turp atpakaļ. Vārdi un teikumi lēnīgi griežas ap viņa plānajiem matiem, tikai reti burti tajos aizķeras un iešļūc Gunāra pakausī. Viņš nesaprot, jo teksts ir sarežģīts un domas klīst cituviet. Gunārs pāršķir nākamo lappusi, tad vēl vienu — ķersies pie jaunas nodaļas. Bet tajā, jau pašā sākumā, milzums atsauču — uz sarkanās grāmatas beigām, uz dzeltenās autora izteikumiem, uz zaļās grāmatas otro sējumu. Viņš šķir vēl, teikumi kļūst aizvien saliktāki un paplašinātāki, komati mijas ar domuzīmēm, un beigas nav savietojamas ar teikumu sākumu. Atstājis grāmatu atvērtu, Gunārs pieiet pie loga, pasilda ceļgalus pie krietni nolupuša radiatora, kurš savulaik bijis dzeltens. Arī ārā nekā nav — tukša iela, pat baloži nekustīgi tup uz palodzes. Daži sarkani un balti moskviči veca sniega un dubļu rakumos snauž ēnainas ielas līkumā.
 Es viņam čukstu, ka jāatgriežas pie teksta, jāpacenšas. Gunārs paklausa, viņš murmina — nē, man tomēr ir jāmēģina un no tās pašas vietas, kur domas sāka peldēt prom. Jāiedziļinās, lai saprastu. Ar zaļu ķemmīti viņš sarindo sirmos matus, kas garos diegos stiepjas pāri dzeltenīgajam galvvidum. Varbūt ķemme vai ceļu sildīšana, vai mana čukstēšana atver Gunāra galvā dažus sīkus caurumiņus, un burti slīd tajos rātnās rindās, pareizos teikumos. Pa sirmajiem matiem augšup ceļoties, daži krīt atpakaļ, citi iespraucas to vietā, un teikumi slīd augšup jau drusku citā izskatā.
 Suns, zvans, tvaika šņāciens, bremžu kauciens, dzērves kliedziens iztrūcina Gunāru. Teikumi vēl griežas ap viņa galvu, bet caurumiņi ir ciet — burti netiek iekšā, tie krīt atpakaļ. Galvā iekļuvušie pusteikumi neatrod vietu, kādu sekundes kriksīti tie virpuļo pa Gunāra galvu un tad caur plānajām skropstām sprūk laukā. Gunārs izmirkšķina burtus — kas tā bija par skaņu, kas noticis? — viņš mirklī nevar saprast.
 “Atkal nekā, pusi izbēra atpakaļ,” noelšas zilā grāmata un kārto burtus vietās. Mierinu viņus abus un kušinu. “Nekas, tikai caurules, kaimiņi otrajā stāvā,” čukstu.
 Troksnis nav Gunāru pārāk aizkavējis, daži pusteikumi vēl plivinās ap viņa galvu, un, tiklīdz mazie caurumiņi ir vaļā, tie labi zina, kas darāms. Pie horizonta redzams burukuģis. Spilgti dzeltenā cepurē uz komandtiltiņa grozās kapteinis, labi saskatāms arī viņa palīgs, bet pārējie apkalpes locekļi tādi kā izbalējuši, daži pat tik trausli, ka izzūd, tiklīdz mūsu skatiens tiem pieskaras. Gunāra galvā rosās arī kalējs — nāk labi redzama viņa bārda un stiprās rokas, un milzīgais zobens zem smaga āmura. Seju gan nevaram saskatīt — ieņēmusi noteiktu apveidu, tā jau sāk mainīties, arī kalēja stāvs te aug liels, te saraujas. Tur ir vēl šādi un tādi, nomaina cits citu, neviens nav uz palikšanu.
 Vienīgi kāda vecene un viņas mazmeita iekārtojas uz ilgāku laiku. Veča ir līka, izskatās ļaunīga, seja pelēka, uz muguras uzraksts “33”. Tomēr ne, cipari pazūd, tas bijis vien lappuses numurs. Mazmeitai klēpī ielec sunītis, — redzams, ka tas skrien riedams, bet reju skaņa vēl nav dzirdama. Vecenes seja pēkšņi kļūst zaļa, viņa dusmojas, rāda ar pirkstu uz suni, sak, tas esot jāslīcina. Nav nekādas jēgas suni turēt. Mazmeita raud, vecā tver pēc kustoņa, Gunārs metas palīgā. Viņš grūž raganu dzeltenā sienā, brūk ķieģeļi, un tā tenterē lejup pa stāvām kāpnēm — tumšā pagrabā. Kucēns ir glābts, tas līksmi un skaļi ierejas, un suņa rejas ir Gunāram labi pazīstamas.
 Kuģis un kalējs ar lielo zobenu ir izgaisuši, pustumsā Gunārs palicis viens pats kopā ar mazo meiteni, viņas suni un veceni pagrabā. Viņi dzird, kā vecā elš, stumda gruvešus, kārpās augšup pa stāvajām kāpnēm, putekļi iesitas nāsīs. — Čih, apčih, ih. — Samiegtām acīm Gunārs grābj pēc nēzdoga. Pa kādam vārdam paliek lakata sarkanajās rūtīs, un vēl kāds kopā ar asarām tek lejup pa Gunāra vaigiem. Bet melnie caurumiņi pakausī nav vis aizvilkušies ciet — daži garākie un stiprākie teikumi saķērušies ķēdēs un gluži vai velk Gunāra galvu atpakaļ pie zilās grāmatas.
 Sabrukusī siena padarījusi apkārtni gaišāku. Putekļi griežas ap pagraba muti, veča tieši tobrīd lien laukā, spļaudās un klepo, purinās un purpinās ārā no gružiem. Gunārs samiedz plakstus, šķiet, kāds ar spoguli met spožu gaismu taisni acīs, tepat aiz stūra ducina negaiss.
 “Ē, peksi, reksi, šarik, bambarik,” sauc mazā savu šuneli un diebj uz Gunāra pusi. Nu jau tie skrien trijatā, lēkšiem vien, pāri spožām peļķēm, gar vilku gravām un zemenēm mežmalā, gar bieziem krūmiem un pelēku guļbūvju vrakiem.
 “Ehē, jūs tur — vērmelēs,” ragana sauc no augšas bērza galotnē. Uz mirkli ir tik kluss — tikai viņi un mazais suns, un vējš šūpo bērzus, un gaisā vēl jūtama večas balss. Gunārs samiedz acis, cik spēka, tā ka dzelteni un zili riņķi ņirb, rūgta pīlādžu smarža, — laimīgs.
 Viņš attopas no bezgalīgi garas runāšanas. Savādi, gadus divdesmit viņš nav tā runājies, varbūt pat ilgāk. Meitene sēž blakus un uzmanīgi klausās, šķiet, arī suns un līkā veča ir iegrimuši teikumos. Viņš stāsta un stāsta ikvienu atmiņu, ko vien spēj aizskart, katru domu, nolūku. Gunārs runā un brīnās par savām stāstnieka spējām, jo pat apkārtni, skaņas, smaržas viņš spēj mainīt, ja vēlas. Teikumu ķēdes jau labu brīdi sastingušas starp Gunāru un zilo grāmatu — kā pūkaini, no resna kamola izritināti, dzijas pavedieni. Daži no tiem izkustas, taču nevelkas vis uz Gunāra, bet zilās grāmatas pusi.
 — Es biju cerējis viņu satikt ārā, pie durvīm, — viņš aizsmēķē, ieklepojas, ieliek sērkociņu pelnutraukā un turpina.
 — Man šķiet, bija pavasaris, nujā, ziemā es cīnījos ar to savu patentu, tātad pavasaris. Vispirms es nostājos telefona būdiņā pāri ielai, jo viņas radi taču arī tur varēja būt. Bet nekur nevienu nemanīja, un es gāju tuvāk, apsēdos uz soliņa netālu no durvīm. Paretam iznāca cilvēki, fotografējās pie durvīm, daži ar šampanieti, protams, daudz puķu un tā. Arī man bija tulpes. Ilgi es tur nosēdēju, varbūt divas vai pat trīs stundas, bet nekā — nav manas Zinas. Zvanu uz palātu, un — ko domā — esot kopā ar māti un mazo jau aizbraukušas. Es griežu uz māju, viņas māte lamājas, pie telefona nesauc, draud, lai nerādos. Vēlāk Zinka rakstīja, ka māte mani pamanījusi pa logu un gājušas ārā pa otru galu — cauri dzemdību nama ēdnīcai. Bija tāda īsti silta diena, zini, tāda dieniņa — pēc riktīgas veco laiku ziemas, pēc īstiem puteņiem un sala.
 Vecā ragana klusi sēž bērzā, meitene ar suņuku klēpī — klausās. Zilā grāmata tur viņu cieši, un Gunārs turpina:
 — Es viņu satiku institūtā, un ilgi mēs tā staigājām, nu, kā draugi, un viss. Regulāri gāju pie viņiem ciemos, māte vienmēr cienāja — traka bija uz visādiem ēdieniem. Es tieši biju attīstījis patentu, savu platleņķa ideju, un jau tuvu lielam pagriezienam. Jutu, ka lēcienam esmu nobriedis. Pat pa sapņiem ar liftiem tikai uz augšu, pa visādām stalažām rāpos — tikai gaisā. Bet bija tāda sajūta, ka pietrūkst, nu, — Gunārs pieliecas, pavēcina rokas, īstos vārdus meklēdams, — tāda punkta, neatgriezeniska punkta pietrūkst. Viņa taču zināja, viņai vajadzēja saprast, ka es biju riktīgi uz vektora, uz viļņa. Bet, nē, — tiklīdz uzzināja par manu Maskavas braucienu, un man bija jābrauc, bija sava ideja jāparāda, lūk, viņa tik šausmīgi apvainojās, ka...
 “Par ko apvainojās?” Gunāru pārtrauc meitene ar suni. Tādā sīksīkā, smalciņā balstiņā, bet ar pašapziņu un stingri.
 — Jo, jo es viņu slimu pametot tādā brīdī. Kad viņai vajagot atbalstu un mīlestību un tādā garā. Bet ko es varēju, ja biju uz viļņa? Man varbūt īsti nebija skaidrs par to viņas slimību, to jau tikai vēlāk, pēc dzemdībām, tas ir, nevis dzemdībām, bet pēc bērēm. Nu, jā, arī dzemdības bija garām, protams, jā. — Gunārs apklust. Gagārins čabina avīzi, muša sitas gar rūti.
 — Nolādētie ārsti, — viņš atsāk dobjākā balsī.
 — Viņi tur muļļājās, kaut ko analizēja, bet Zina jau bija finišā. Tas bija rudenī, nu, jā — mazajai bija tikai seši mēneši, pusgads. Nē, nu ko — es tak jau sen biju atpakaļ no Maskavas, es jau tur, nu, cik — ja mēnesi, tad ilgi. Uz dzemdībām biju atpakaļ. Un kā es skumu pēc viņiem! Zvanīju, rakstīju, tur paciņas visādas un tā. Viņa tik laipna, tikai tāda pavisam klusa bija palikusi, bet māte, tā gan vienā laidā nelikās mierā. Vienā trakošanā ņēmās. Arī vēlāk — bērnu man nedošot, pati audzināšot un tādā garā. Mātīte. Varbūt man tomēr drusku stingrāk to lietu vajadzēja ņemt. Bet mans patents, ideja gāja uz galu, jo tie maskavieši nebija sapratuši un atteica likt sarakstos, un tas viss vienlaikus. Tik negaidīti. Tā dullā, trakā — atņēma man mazo. Pēc dažiem gadiem gan gāju, zvanīju, bet šī tikai kliedz — tik rupja, ka bail. Droši vien tagad mirusi, vajadzētu būt mirušai. Bet es, lūk, viens.
 — Kur tad viņa palika, tā jūsu meitiņa?
 — Kā lai es zinu? Mani spēki bija galā, un cik tad es būtu zemojies, ir taču robežas. Tagad viņai laikam kādi divdesmit pieci jau būs. Neciešu bērnus.
 Es gan zinu, ka meita bija pie Gunāra nākusi, visu esmu pieredzējusi. Dziļi ievilcis elpu, viņš todien stāvēja istabas vidū, līdz sadzirdēja, kā aiz viņas noklaudz priekšnama durvis. Vecas krūtis gaisu ilgi nevar aizturēt, bet viņa jau aiz durvīm bija tikai īsu brīdi. Kamēr viņa klauvēja, — un viņš zināja, kas klauvē, jo bija redzējis, kā meita pagalmā runājas ar Ernu no pirmā dzīvokļa, — lūk, kamēr viņa klauvēja, Gunārs ar aizturētu elpu blenza uz Gagārinu. Cik dīvaini, šādā brīdī — meita viņu uzmeklējusi pēc divdesmit pieciem gadiem — viņam prātā kaķis. “Kas gan notiks ar Gagārinu, ja viņa mani aizvedīs?”
 — Nu, neblenz, ko es ar viņu tagad. — Viņš pūš dūmu mutuļus un pakrata ar pirkstu Gagārinam.
 — Vienam, man jāpaliek vienam. Nevienam nekad nav interesējušas manas domas, un ko vairs tagad. Kāda nu vairs nozīme tām manām izvēlēm? Kam tad tas mans krietnums vairs būtu noderīgs? Vai nekrietnums kaitīgs. Viens, mēs abi, es viens pats, lai arī varbūt drusku nelietīgs, bet palieku pie tā. Principā. Lai gan, kāpēc nelietīgs? Jā, un es jau to sen esmu zinājis, ka uz Maskavu man toreiz nevajadzēja. Bet kā gan tolaik es to būtu varējis saprast?
 Nākamajā dienā viņš sēž savā virtuvē ar Lieldienu olām un mālē vispirms gaiši zilas, rozā un zaļas, tad klāj virsū tumšākus toņus, un pamatā olas iznāk pelēcīgi brūnas. Vai zaļgani pelēcīgas. Katrai olai vidū paliek tas dzeltenais bumbulis, ko nevar redzēt, bet zina, ka ir. Tad baltais aizsargslānis un čaumala, un daži krāsas slānīši.
 Piecas riebīgas olas žūst piepīpētajā virtuvē, zem galda krāc Gagārins, un pie loga dreb Gunārs, rokas nolaidis gar sāniem. Daži pirksti ar zaļu un sarkanu krāsu, drusku ticis arī uz pelēkajām biksēm. Es jūtu, kā viņš ienīst manas sienas un šo pirmā stāva virtuves logu uz pagalmu, viņš ir tāds — no krabjiem. Bet pagalmā — tur mani mīluļi Anna un Mihails. Samiedzis acis, biezu dūmu ieskauts, viņš vēro, kā bērni līkņā pār masīvo koka galdu, šķiet, zīmē vai lasa, un pēkšņi Anna saļimst — vispirms sakņūp pret galdu, tad noslīd dubļos, tuvumā noklaudz logs. Mihails mirkli apstulbis stāv, ar abām rokām apķēris grāmatu, un tad metas projām.