Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Jona bija pavisam parasts divdesmit pirmā gadsimta cilvēks. Darbs, mājas, darbs, pa kādam retam miesiskam prieciņam. Sērgas laikā, kad pilsēta kļuva tukša, viņš nevarēja savu darbu pamest, jo ēst un dzert gribēja visi, neatkarīgi no iespējām. Viņa paša istabiņa drīzāk atgādināja piejauktu un ne īpaši tīru medpunktu — kur mētājās simtiem masku, marles gabali, visgrādīgākais šņabis dezinfekcijas nolūkiem. Jona sadarbojās ar vairākiem restorāniem un veikaliem, vienvārdsakot, viņš bija kurjers.
 Jona pārvietojās ar riteni, jo tā bija ērtāk, un, īpaši tagad, braucot pa tukšajām pilsētas ielām, viņš varēja attīstīt galvu reibinošu ātrumu. Kad tuvumā neredzēja policijas mašīnas, viņš atlaida stūri un, rokas augstu pacēlis, plivināja gaisā vienreizlietojamās maskas, kas bija viņa lielākais tēriņš. Citreiz viņš izgāja tukšā okeāna piekrastē, tajā pašā, kur drošā attālumā miegā atpūtās zilais valis, un, iesējis auklās, laida maskas gaisā kā pūķus. Tas bija tāds kā meditācijas mirklis viņa vienmuļajā dzīvē — atgulties smiltīs un raudzīties, kā maskas šūpojas siltā okeāna brīzītē kā mazītiņi šūpuļkrēsli.
 Viņš zināja, ka neiederas smalkā stila pasaulē, bet te viņam neviens nevarēja liegt iztēloties, kā maskas vējā kļūst aizvien lielākas un tajās, viegli šūpojoties, draudzīgā vienotībā atpūšas cilvēki un zvēri. Un katram rokā ir viņa piegādāts gardumiņš — glāze spirdzinoša dzēriena, koka vai zāles lapa, pusēsts mango vai pusgrauzts burkāns. Pasapņot nevienam nebija liegts.
 Pēc īsas atpūtas pauzes Jona pārskatīja savu sarakstu, sakārtoja apģērbu un lielo mugursomu un uzsāka savu dienas un brīžiem arī nakts nebeidzamo braucienu. Cepta ola, grauzdiņš un silta kafija no “Psalmu restorāna” tepat uz stūra — Mateja kungam. Jona sākumā sašuta — Mateja kungs taču varētu uzlikt masku, pāriet pāri ielai un saņemt savu brokastu, glīti iesaiņotu, bet nē, saģērbies, svaigs no dušas, viņš katru rītu gaidīja Jonas dievišķos trīs klauvējienus — Mateja kungs, jūsu ola, grauzdiņš un kafija! Mateja kungs piegāja pie dzīvokļa loga un pateicībā pamāja Jonam. Kaut kā tas viņus abus pacilāja uz visu dienu, īpaši jau veco kungu, kurš dzīvoja no klauvējiena līdz klauvējienam.
 Līdz rītam, Mateja kungs! Bija diezgan agrs, līdz nākamajam pasūtījumam droši vien vēl kāds laiks. Jonas brauciens tad vienmēr veda cauri tukšajai pilsētai uz okeāna krastu. Diena teicās būt skaista. Viņš neiznīcinātu šo vietu, pat ja uz to piespiestu augstāka vara, pat ja cilvēki atkal izietu ielās un būtu grūti ar kurjera riteni tikt cauri drūzmai, ka būtu jāklausās pārmetumi un lamas. Rīta vējš plivināja matus, austiņās skanēja Kleptona dziesma This has gotta stop, kurā viņš visu laiku atkārtoja: enough is enough, kas nozīmēja, ka pietiek, visam ir jāapstājas un jāgriežas citā virzienā.
 Pagaidām velosipēds Jonam rādīja ierasto virzienu, viņš brauca dziesmas ritmā, priecīgs par rītu, kas pienācis, gar acīm slīdēja dziesmas melnbaltie kadri, kur ļaužu pūļus kā marionetes liels, draudīgs vīrs raustīja diegos, un tas noteikti nebija Dievs. Visu šo jezgu bija izdomājuši cilvēki, un paši no tās cieta.
 Jona nejutās vientuļš — bija taču okeāna krasts, un viņam vienmēr likās, ka tur vēl kāds ir. Viņš brauc gar krastu, bet ūdenī, dziļumā, paralēli viņējai norit kāda cita radījuma dzīve. Viņš varēja apzvērēt, ka arī pats vienu reizi mūžā redzējis lielā zilā vaļa muguru. Jona bija vienkāršs cilvēks, pelnīja savu iztikšanu, lai kādi būtu laiki, viņam nebija naudas, ko maksāt, lai piedalītos zilo vaļu ekspedīcijās, no kurām cilvēki parasti atgriezās, lepni spaidīdami savas kameras un mobilos telefonus, un viens ar otru nemaz nesarunājās, bet, ja sarunājās, tad pārsvarā izdvesa vienu un to pašu: Oh, my God. It kā viņi tiešām būtu redzējuši Dievu, kaut gan runa, visticamāk, bija par zilo vali.
 Nekā lielāka par viņu pasaulē nav. Vali varēja arī neredzēt, pietika ar sajūtu, ka kaut kur netālu mīt tāda pilnība, kas neko nezina par sērgu pilsētā un turpina dzīvot ierasto dzīvi. Jona nobrauca savus kilometrus un apsēdās atpūsties. Saule jau bija uzaususi, bet vēl pārāk nekarsēja. Okeāns bija mierīgs kā upe. Zilais, dzidrais ūdens uz krastu atnesa svaigu vēsmu. Te ir cita pasaule, un te ir skaisti.
 Kāpēc gan viņam, Jonam, kaut uz brīdi nevarētu būt aste ar spuru un žaunas, lai ienirtu un kārtīgi izpētītu šo neskarto skaistumu! Kamēr Jona, mirkli piestājis sakārtot somas lences, tā prātoja, Valis gulēja savā dziļajā miegā, un pagaidām viņiem nebija nekādu iespēju satikties. Tikai, tādas labestīgas jōnas apņemtiem, just vienam otra klātbūtni. Dziesma austiņās bija beigusies, Jona tās izņēma un ieklausījās dabas skaņās — viļņi pret smiltīm, putni pret debesīm, tā te varētu sēdēt mūžību. Sēdēt līdz beigām, lai cik tuvu vai tālu tās būtu. Bet tas nebija Jonas stilā. Austiņās iečerkstējās nākamais pasūtījums. “Psalmu restorāns” bija sagatavojis braunaga vai branča kastītes, kā tās parocības dēļ te sauca, kaut kādam augstam saietam, kas, neraugoties uz sērgu, noritēja pilsētā.
 Jonam bija jādodas. Viņa galvai cauri izskrēja Kleptona dziesmas apaļais galds, ap kuru sēdēja šīs pasaules varenie un lēma par viņu, mazo cilvēku, dzīvi, nemaz nenojauzdami, ka tie paši jau visu ir nolēmuši. Patiesībā tiem varenajiem likās, ka viņi lemj arī par okeāna, tātad arī par zilā vaļa dzīvi. Taisnība jau droši vien bija kaut kur pa vidu, bet Jonam pietika ar to, ka viņš laikā noliks pie viņu viesnīcas durvīm ēdiena kastītes no “Psalmu restorāna”, kārtīgi sakrāmētas, un tālāk lai iet pēc viņu ieskatiem — lai jau viņi iedomājas, ka nosaka tīrā zelta svaru gaļas dakšām un slakāmiem kausiem, krūzēm un platajām galda bļodām, ikkatrai bļodai savu svaru, un sudraba bļodām ikkatrai savu svaru. Jo Jonam likās citādi — savā vienkāršībā un naivumā viņš nojauta, ka tuvojas pavisam citi laiki un nākotnē cilvēki zeltu un sudrabu bez svēršanas vai viltīga nodoma nodos viens otra rokās tāpat vien, palīdzot un saudzējot viens otru, kā tas arī senus laikus atpakaļ bija iecerēts.