Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

— Mēs tak tomēr esam izredzēta tauta, ka mums tāda valdīšana. Vai tu, MāsaMāra, vari ko tik ārprātīgu iedomāties, kā apvienot pansionātu ar rehabilitācijas centru? Es, protams, saprotu, kas ir nabadzība korumpētā valstī, bet mums taču nav neviena speciālista.
 — Irkļa kungs, vai mēs tāpēc pieres pret mūri sitīsim? Visu izdarīsim. Varbūt nāks arī algas pieaugums.
 — Te taču ķieģelis uz ķieģeļa neturas. Kāda vecajiem vairs starpība — marmors vai pīļu mēsli ar salmiem, bet jaunieši! Trako māja te būs, ne pansions. Ko lai es daru?
 — Gultasveļas pievedums jau bija, drīz nākšot arī gultas. Gan vecāki palīdzēs, redzēsiet.
 — Var jau reformēt trušu būrus, apvienot dzemdību namus ar morgiem, baznīcas ar maukumājām, es neko nesaku, bet mums taču nav cilvēku. Elementāri! Un — kādi tur vecāki, visi notinušies, man jau pa telefonu teica. Šitie būs vienkārši pamesti bērni.
 — Bet ne takš šņaucēji un ostītāji?
 — It kā jau ne. Starp citu, Kustons aizvakar izskatījās pavisam piedzēries. Uzsūtīs mums inspekciju, tad būs tāda rehabilitācija, ka mēs visi cietumā sēdēsim.
 — Varētu jau šiem to pensijas pārpalikumu nedot uz rokas nemaz.
 — Kam tad tur ir — Kustons, Bella, Goliāts — tiem paliek pa divpadsmit eiro, citiem nekas nepaliek. Žēl šiem to pēdējo konfekšu prieku atņemt. Tad labāk stingrāk jāpieskata.
 — Irkļa kungs, bet man liekas, ka Vijole arī lieto.
 — Nē, viņš tāds no dabas. Vienu dienu vairāk, citu — mazāk. Ek, MāsaMāra, būs man tev vienreiz puķes jāatnes.
 MāsaMāra pietvīkst. No tā, ka Irkļa kungs to ir teicis gadiem ilgi.
 Direktors ir satūcis, smags vīrs ar kantainām melnu rāmju brillēm un lielām, iesarkanām plaukstām, pastrupu rumpi un garām, mazliet drebelīgām stārķa kājām. Uzval­ka bikses sākas teju zem padusēm.
 Viņa kabineta grāmatplauktā sēž četri plīša lāči un pie sienas karājas liels un izbalojis skats uz Ņujorkas Dvīņu torņiem. Savlaik viņš bijis pagastskolas direktors, bet sko­liņa sen kā slēgta.
 Zerībenmuiža uz nolaideno Mēmeles krastu kumbra pa gabalu izskatās kā milzu badīga kaija izplestiem spār­niem. Maija ziedonis slēpj nobrukušo stalli, kūti un smēdi, maijrozes apvijušās izdrupušajām nama miesām kā kāzu šleijeris, grantsceļa loks uzmet cilpas līdz muižas ieejai, ku­ras kāpnes nodilušas kā asmeņi. Slaidais rizalīts un grezni apmalotie otrā stāva logi, pa kuriem caurvējā izšāvušies lēpju dzelteni aizkari kā pūķu mēles, apliecina, ka te varbūt dzīvo cilvēki.
 Kādreizējais angļu parks saaudzis ēnainās milzu mežģīnēs, kuru kruzuļi beidzas vien pie noejas uz Mēme­les kvasa brūno tecējumu. Pretējais upes krasts sabiezējis alkšņos un blīgznās, vietumis upmalā izmetot pa tumš­dzeltenam smilšu placītim makšķernieku tiesai. Lakstīgalu un ūdensputnu pagaidu mājas.
 Zerībenmuiža ieslēpusies prom no dzīves, vēl pāris kilometru prom no krievu kapiem, kas ir sestā kapsēta cie­matā. Te arī būvmateriālu veikals, trīs pārtikas veikali un divi autoservisi. Pamīšus darbojas daktera Vilsona prakse ar diviem palīgiem — viendien muižā, citdien — pagastā, bet vienreiz nedēļā pieņem pat zobārsts. Pēckrīzes celtnie­cība nav atsākusies, tāpēc lielais grantskarjers starp ciemu un Zerībenmuižu palicis par klejotāju un mīlnieku kalnai­nu stepi ar mazmazītiņu zilganu ūdensaci pašā apakšā.