Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Arvīds Gaiļkalns

Iemiguši, beidzot. Meitene ar mazāko puiškānu satinušies kamolītī, bet trešais, spītnieks, atsevišķi. Es saožu, ka svinību laiks ir tuvu un tūliņ taps piepildīts, vaina beidzot izkusīs. Izkusīs? Tā izzudīs, taps nomesta, es no tās izkūņošos, un atkal tapšu viens vesels — cilvēks. Rūdolfs. Uz papīra gail šis pirmatnējais vārds, mana sakne: “izkusīs”. Kā svece. Apkārt vārdam es velku vieglas līnijas, savienoju trīs punktus, pilsēta ir norimusi, logs cieši noslēgts, istaba silta un rāma. Jā, šķiet, beidzot drīkst, es dodos sen gaidītā ceļā, mani krata viegls baiļu drudzis, jo laisties tik tālu atpakaļ — to sekmīgi pārdzīvo retais. Jau peldu pa straumi lejup, esmu tur, ir jūnija vidus pavisam tuvu jauna gadu simta sākumam — divdesmitajam.
 No putna lidojuma raugoties, mūsu pusē varētu sazīmēt trijstūri — pavasarī apdegusī mežābele vienā galā, varenais pūču ozols otrā, bet trešajā skumīgais, ielīkušais vecais elksnis ar mizā iešņāptu krusta zīmi. Skolotāja Broda krustiņš. Ja kokus savienotu ar līniju, uz vienas no trijstūra malām būtu atrodama mūsējā — Reiznieku māja ar zemu jumta pārkari, nošķiebtu ieeju pagrabā, iztrupējušu klēti; uz otras malas, kas paceļas kalnā, — pārbūvētā Gaiļkalnu saimniecība ar jaunām ēkām, augstu skābbarības torni un paplašinātu kaļķu dedzinātavu. Kalna pakājē gar trijstūra malu ielokā iegriežas Ogre, kas šeit ieskrienas īpaši strauji un, no piekrastes zālēm atbrīvojusies, top platāka un dziļāka.
 Agrāk mēs sapratāmies no pusvārda, pat pavisam bez vārdiem. Ja redzēju viņu nākam pa pašu takas maliņu, ar vienu kāju labībā, zināju, ka diena nebūs necik priecīga, viņš būs nomākts un kluss. Taču, ja viņš skrēja pa vidu, palēcās pāri mežābeles saknei, skaņi izsaucās, tad tā bija laimīga diena. Kā mēs pavadījām laiku, ko darījām no agras priekšpusdienas līdz vēlai vasaras vakara krēslai? Nevaru atminēties, kas gan varēja būt tik vērtīgs, tik daudzsološs mūsu, ganu vecuma puiku, sarunās un ikdienas gaitās, bet zinu, ka vienmēr biju vēlējies tādu brāli kā Arvīds, mans kaimiņš no Gaiļkalnu mājām viņpus upes. Arvīds bija tikai trīs gadus vecāks, taču, jo gāja laiks, jo starpība tapa platāka un vienlaikus es kā apmāts rāvos uz viņa pusi. Līdz attapos straumē, upes pašā viducī. Uz pusēm sadalīts, pilns ar tādu vainu, no kuras atsvabināties var tikai brīnumainā izņēmuma kārtā, un mana loze, paldies Dievam, šoreiz ir bijusi pilna.
 “Arvīds Gaiļkalns.” Uzrakstījis šos divus vienkāršos vārdus, ieskatījies tajos, es jūtu, cik spēcīgi, cik dziļi tie ir. Eļļaini un atvaraini kā Ogre pie vecā tilta balstiem. Varbūt tieši tie darīja Arvīdu tik varenu? Katrā mājā parādījās prieks, atskanēja dzīvas valodas, tiklīdz viņš bija sētā. Vīrieši, arī par mums krietni vecāki, nāca un rādīja viņam ikvienu jaunu lietu, stāstīja par apstrādātu lauku, nocirstu koku, itin kā no Arvīda sprieduma būtu atkarīga jaunās lietas izdošanās. Sievietes metās klāt galdu, meitas raudzījās viņā tā... man šķiet, viņās nemanot atraisījās sāncensības dziņa, tās uzspiesti smējās, zumēja ap viņu kā bites. Gribu jau rakstīt, “kā bites ap ziedu”, bet “ziedu” nevaru uzlikt uz papīra, jo Arvīds nebija vis puķe, ko noplūc un izrotā istabu. Viņš nebija noplūcams, viņā bija dziļas un plašas saknes — vesela sakņotne, varena un stiegraina kā ozolam. Viņš spēja dot cerību un paļaušanos, nezinu, vai bija kas tāds, kas spētu izbiedēt Arvīdu Gaiļkalnu.
 Bailes. Jā, tad gan jāiet vēl kādus gadus atpakaļ — man varēja būt pieci, Arvīdam astoņi, bet Jausmai, manai māsai, tātad bija četrpadsmit. Ar gadu rēķiniem es tagad tieku galā viegli, arī tas man no viņa. Pelēkais ozols tolaik man rādījās četrtik liels kā šodien, pasaulīt, šā milzu rupuča pavēnī varēja patverties vesels aitu ganāmpulks, ēveļskaidu karaspēks izvietojās starp vareno sakņu žāklēm, kamēr pretinieku zirgi kārpījās augšup no gravas. Ko gan viņš, visu ozolu sencis, domāja par tādiem knēveļiem, kas skrubina pārakmeņoto miesu, atplēš gabaliņu mizas, piesarkuši remšas augšup līdz otrajam zaru vainagam? Augstāk kāpt bailes, tur sākās sirsānu un bišu karaļvalsts. Dobumos — to bija vismaz pieci — katru gadu iemetās pa kādam spietam, bet augstākos stāvos uz mūžīgu valdīšanu bija iekārtojusies pūču ģimene. Nē, viņam nebija gan baiļu — kad mēs pārnesām mājās no ozola dobuļa izvēlušos pūcēnus un mans tēvs, bez šaubu ēnas dziļi iegrimušajās acīs, ar cirvja strupo galu bija sasitis divas no trim mazajām galviņām, Arvīds, knēvelis rieksta brūnumā, ar rudzu dzelteniem matiem, izrāva savu pūcēnu no cirvjapakšas.
 — Ko tu, muļķi, šitie ir cāļu maitātāji. Dod šur.
 — Nē, savu nedošu. Tad cērtat rokā. — Un viņš, pelēkās acis piemiedzis, mierīgi noliek savu roku uz bluķēna starp diviem nedzīviem spalvu un nagu kamolīšiem, tur ir tikai dažas pilītes asiņu. Tēvs mirkli raugās uz Arvīdu kā uz runājošu sienāzi, nospļaujas, ietriec cirvi vienā no skaldāmajiem malkas klučiem un aiziet. Mēs ar Jausmu blenžam gluži apstulbuši: zem tēva skatiena vien mēs parasti noduram galvas, bet nu viņš aiziet. Arvīds paliek ar dzīvu pūcēnu rokās, savu taisnību nosargājis.
 Vēlāk, kad Jausma aiz klēts raka pūcēniem kapu, es spriedu, ka labāk mums būtu bijis piedzimt pie tāda tēva kā Arvīda paps, vecais Matīss. Jausmai mana runāšana nepatika, viņa atrūca, lai nemuldot par lietām, ko vēl nevarot apjēgt, bet es manīju, ka putnēnu ātrais gals bija gan ķēries viņai pie sirds. “Nevajadzēja tos nejaucēnus stiept uz māju,” viņa teica, kad, bērza zariņus krusta veidā uz svaigā rakuma uzlikuši, atvadījušies un vēl pa reizei atskatījušies, mēs slājām mājup. Mamma mūs jau gaidīja pie priekšnama, sparīgi pamāja, un es kā allaž metos pie viņas skriešiem, palēkdamies. Jausma palika tālu nopakaļ, viņa pie mammas nemēdza skriet. Viņa jau arī sacīja tikai “Made”, ne reizi netiku dzirdējis “mamma”.
 — Jausmai viņa nemaz nevar būt mamma, pārāk jauna, — viszinīgi saka Arvīds. Mēs esam viņa mājās, gaišajā vidusistabā, galda vidū apaļa un augsta vāze, pār tās malām nolīkušas leknas pujenes, tās raugās uz manu rādītāja pirkstu, kas velk līdzi alfabētam. Arvīdam uzticēts sagatavot mani skolas sākšanai, viņš lauzās ap manu smago galvu, kas nevar un nevar savākt burtiņus kopā tā, lai tie paceltos gaisā kā gatavi vārdi.
 — Ai, enā, vēā, — es murminu.
 — Nu, un kopā būs... — Arvīds grozās čīkstīgajā krēslā, man galva dun no kopā vilkšanas, pa vēdlodziņu istabā iedūcina sūdene, visi burtiņi aizplivinās tai līdzi un sitas pret rūti.
 — Ai-na-va, tā. Tev jāmēģina vēl un vēl, kamēr pievārēsi. Padoties nedrīkst.
 — Kāpēc mamma nevar būt Jausmai mamma?
 — Pārāk maza gadu starpība. Bērni nevienam neronas trīspadsmit gados. Skaties, — viņš izvelk lapiņu un velk taisnas līnijas, — te esam mēs: ir 1881. gads, — viņš uzraksta un iegriež treknu punktu zem skaitļa. — Tavai mammai nesen svinēja dzimšanas dienu — 28 gadi, vai ne? Tātad viņas dzimšanas gads ir 1853. — Viņš atkal ievelk punktu un pieraksta klāt “Made”. — Tālāk. Tavai māsai šogad paliks 15, tātad viņas dzimšanas gads ir 1866. — Punkts, apakšā parādās “Jausma”. — Tagad pats galvenais — ja tu no 1866 atņemsi 1853, paliks pāri 13, tas nozīmē, ka tavai mammai bija tikai 13 gadi, kad piedzima Jausma. Viņa bija mazāka nekā tagad Jausma, un tādā vecumā bērni vēl nevar būt. To man vecā Ede teica, un tas nu ir pavisam droši. Nu, vai saproti?
 — Laikam jā. — Skatos uz punktiem un līnijām, skaitļiem, neko daudz no Arvīda sacītā es neuzķeru, bet nemierīgas šaubas paliek. Un vēl tobrīd man rādās, ka nevar būt gudrāka cilvēka par Arvīdu šajā pasaulē. Tādas domas ir arī citiem — kādu vakaru ilgāk neesmu aizmidzis un dzirdu, kā tēvs čukst mammai:
 — Gaiļkalna puika taisot tādus brīnumus, ka skolmeistariem mutes paliekot vaļā. Kaut kādu viņa rakstītu papīru esot sūtījuši mācītājam. Ej nu zini, ko viņš tur sarakstījis, bet esot dikti slavēts. Nezinu gan, kas tur tādā papīrā vispār var būt.
 — Kas stāstīja? — Es dzirdu ko svešu mammas balsī, itin kā viņa būtu ļoti bēdīga par Arvīda panākumiem.
 — Tak Edene. Satiku pie baznīcas, pati sapūtusies, liela kā mīkla bļodā, un tik klabina. Gan jau piepušķojusi labu tiesu pie tā papīra. Es tikai domāju, kā tam mūsējam ies, vai viņš maz skolā varēs. Pie papīriem un grāmatām es viņam palīgos nebūšu.
 — Gan varēs. Arvīds palīdzēs, — mamma ir strupa.
 — Skaties, kāds prātvēders, — Jausma šņāc, kad es viņai stāstu par skaitļiem un punktiem Arvīda papīrā. — Lai viņš nelien svešā ķēķī. Tu viņam labāk paprasi, vai viņa tā saucamā memmīte Ede nav divas reizes par vecu, lai tiktu pie bērniem. Lai viņš parēķina tā labi uzmanīgi, — mana māsa sauc tik skaļi, ka pa vējam teikto var sadzirdēt Gaiļkalnos.
 — Dēls, — vakarā mamma pati mani ņem klēpī, un es saprotu, ka Jausma viņai ir izstāstījusi, — ir tādas lietas, ko maziem neklājas runāt, jo vēl nav dota lielu cilvēku saprašana. Es audzinu jūs abus — Jausmiņu un tevi — un nekādus ciparus galvā neskaitu. Saki savam draugam, lai viņš rimstas prātot par to, kas varētu būt un kas nevarētu. Tu arī met to gadu skaitīšanu laukā no galvas. Labāk mācies no Arvīda, mācies lasīt, jo tikai tā tu tiksi brīvs.
 — No kā man jātiek brīvam?
 — Mīļo, mīļo Rūdiņ. Mana tētiņa, tava vectēva, brālis Kurzemē ir tālu un labi zināms dreimanis — ērberģis viņam plašs kā šķūnis, saime tik liela kā šaipusē trejas. Un visus bērnus, visus radus viņš mudina skoloties, jo ļaudīm no mūsu kārtas nav pārāk daudz taku, pa kurām pasaulē iet. Viena ved prom no sevis paša, jo kalpa maize var gan ilgi būt tīri ciešama, taču agri vai vēlu tā maksā visu dzīvību. Otra taka iet kalnup — tā ir aizaugusi un akmeņaina, un vietām tik šauriņa, ka gājējam jālien sāņus, jāspraucas. Taču šī taciņa cilvēkam sola augstāko balvu — brīvību. Tā viņš saka, un tam vārdam ir svars.
 — Taka uz augšu jau iet tepat, no mūsu mājām uz Gaiļkalniem. Tik šauriņa gan tā nav, to es katru dienu noskrienu.
 — Jā, pareizi. Tikai tā, par ko es stāstu, ir daudz, daudz stāvāka un grūtāka. Un skola ir šīs takas pats sākumiņš. — Mamma atkal ir smaidīga, viņa ir skaistākā pasaulē, vienmēr. Viņa raugās manī tik silti, lāsumaini punktiņi zaļganajās acīs, vēlas pēcpusdienas saule iemirdzas starp liepu zariem; mamma samiedz garās skropstas, paceļ rokas, izstiepjas, un desmit zeltaini pirksti aizsniedz saules gaismu, tā rit lejup pa manas visskaistākās rokām, ielīst viņas slaidā kakla izliekumā virs pleca, ielaižas tumšo matu sprogā, iešūpo manī vasaras smaržu, mieru, drošību. Tā dzied mana mamma — vispirms viņa iedūcas zemu kā meža bite, tad pirmie vārdi klusi atraisās no viņas sarkanās mutes, tad viņa iesmejas, atbrīvo visu savu spēku, vārdi viz un laistās kā Ogre, vējš nes viņas dziesmu pāri upei, kalnā, pāri Gaiļkalnu varenajām mājām, silam un vēl tālāk. Es esmu viens pats pasaulē, kas savērpjas no mammas dziesmas.
 Mēness virs pilsētas balo nosnigušos jumtos un laukumos, viz aizsalušas upes klajumā, kur vējš dažas vietas izpūtis brīvas līdz tumšam ledus stiklam. Viens vīrs smaida pāri visai bālajai sejai, zaļgana gaisma krīt no elektriskās galda lampas. Viņš elso tādu kā dziesmu, kā nopūtas, un viņa roka velk vieglas līnijas starp trim punktiem, tās aizkrāso vārdu “izkusīs”, kas rūpīgi ierakstīts trijstūra vidū. Tā vietā viņš raksta: “Rūdolfs. Vesels.” Tintes švīkas atgādina upi, kas skrien pāri papīra lapai, iztek uz tumšā galda malas un bez skaņas pazūd, iesūcas viesnīcas istabas biezajā tepiķī.