Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tas bija skaists, elpu aizraujošs notikums, kura vērienu joprojām var tikai apbrīnot. Un vienlaikus — neticams idiotisms. Bet tagad jau viegli spriest. Pēc cīņas, kā saka, visi gudri. Toreiz lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju šķita, ka tā ir brīnišķīga ideja: nosvinēt saulgriežus, pašā kulminācijas brīdī publiski un gluži oficiāli nodedzinot barona Teobalda fon Hercberga veco ratnīcu.
 Diez vai kāds vēl atceras, kuram pirmajam radās šī doma, taču 2007. gada pavasarī avīzē “Hohmas Vēstnesis” parādījās ziņa:

 Cien. Redakcija!
 Mēs, tāpat kā daudzi citi norūpējušies pilsētnieki, jau labu laiku gribam zināt, kādi ir pašvaldības plāni attiecībā uz bijušo ratnīcas ēku Hercbergu muižas parkā. Šī 1726. gada celtne, kurai pienāktos atrasties Unesco kultūras pieminekļu sarakstā, jau kopš neatkarības atgūšanas ir tukša un neapsaimniekota. Atgādināsim jaunākiem lasītājiem, ka vēl pirmās brīvvalsts gados to bija pieņemts uzskatīt par vienu no mūsu pilsētas nozīmīgākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem. Kara laikā tajā atradās Sarkanā krusta lazarete. Padomju okupācijas periodā no ēkas sienām gan tika aplauzti oriģinālie dekoratīvie kokgriezumi, toties iekšā tika ierīkota basketbola zāle ar izbīdāmām solu rindām un elektrisko apgaismojumu. Pat pēc neatkarības atgūšanas un privatizācijas bijušo ratnīcu bieži izmantoja kā papildu noliktavu amatnieku gadatirgus laikā. Tas ir kauns, ka mūsdienās šī vienreizējā celtne nolaista līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Pat narkomāni un citi noziedzīgi elementi to vairs neizvēlas par savu pulcēšanās vietu! Vai tiešām nebūtu pēdējais laiks kaut ko iesākt lietas labā?
Ar cieņu
Hohmas centra iedzīvotāji.

 Vēstuli bija parakstījuši trīsdesmit seši cilvēki.
 No arhitektūras viedokļa ratnīca tiešām bija ko vērta. Tā bija milzīga, koncentriska divpadsmitšķautņu koka ēka ar lēzeni konisku jumtu un smailu torni virsotnē. No visām pusēm to ieskāva šaura galerija ar spirāliskām kolonnām un virpotiem margu reliņiem. Tornis darbojās kā saules pulksteņa rādītājs, un savulaik katru ratnīcas sienu bija rotājis kokā grebts, apzeltīts romiešu skaitlis no I līdz XII, kā arī dažādu mītisku tēlu ansamblis. Lielāko daļu no tiem joprojām var apskatīt dažu Hohmas iedzīvotāju mājokļos — plauktos, sekcijās un virs kamīnu dzegām.
 Teobalds fon Hercbergs, kā jau kārtīgs apgaismības laikmeta mistiķis, šo konstrukciju bija projektējis pats. Astoņpadsmitā gadsimta vidū viņš lepni nokristīja to par Kronosa templi. 2007. gada vasarā templis bija sašķiebies, nomelnējis un no attāluma atgādināja pamestu karuseli vai sapelējušu torti.
 Nākamajā “Hohmas Vēstneša” numurā redakcija atbildēja ar tekstu, ka ratnīcas liktenis nudien esot “pārāk ilgi karājies gaisā”. Diemžēl no praktiskā viedokļa ēka esot absolūti nelietojama, bet atjaunot tās vēsturisko skatu tikai estētisku apsvērumu dēļ pašvaldība, visticamāk, nevarēšot atļauties. Tad nu redakcija rakstīja, ka labprāt uzklausīšot un publicēšot iedzīvotāju ierosinājumus par ratnīcas nākotni.
 Un tad sākās.
 Vispirms kāda gados cienījama dāma atrakstīja, ka Hercbergs, “kā jau visiem zināms”, bijis “izvirtulis un masons”, tādēļ pareizākā rīcība būtu “pielaist tam graustam vienu kārtīgu uguni”. Šai vēstulei cits pēc cita sekoja komentāri ar pagaidām vēl nenopietniem ierosinājumiem pārcelt oficiālās Jāņu nakts svinības no krastmalas uz muižas parku. Redakcija, labi pazīdama vietējās humora izjūtas nianses, turpināja ierosinājumus publicēt, reiz pat ilustrējot ar karikatūru, kurā vecais Hercbergs sēž uz mākoņa maliņas un, galvu saķēris, šausmās vēro, kā liesmas aprij Kronosa templi. Pasekojot tālaika presei un interneta diskusijām, cilvēkam no malas varētu rasties iespaids, ka nekas tā neiepriecina Hohmas iezemiešus kā iespēja izcept mednieku desiņas savas vēstures gruvešos.
 Un pilnīgi iespējams, ka tā tas arī būtu izskanējis, apklusis un aizmirsies, ja vien īstajā laikā, īstajā vietā un pareizajā secībā nebūtu notikušas divas nozīmīgas lietas.
 Pirmkārt, pašās aprīļa beigās kāds nepazīstams autors, parakstījies kā Hohmas Novadpētniecības muzeja krātuves vecākais izpētes speciālists, iesūtīja “Hohmas Vēstnesim” pārsteidzoši labu vēsturisku eseju par to, kā Teobalds fon Hercbergs saviem latviešu dzimtcilvēkiem stingri jo stingri aizliedzis svinēt jebkādus pagānu svētkus, it sevišķi tos, kas simboliski saistīti ar auglības un vairošanās kultu. Pārkāpējus barons labākajā gadījumā izpēris ar buļļa ķēdi, sliktākajā — izvārījis ziepēs. Jau nākamajā nedēļā eseju publicēja rubrikā “Numura tēma”. Tā aizņēma visu centrālo atvērumu un bija pilnībā safabricēta. Redakcija gan būtu varējusi pirms publicēšanas pārbaudīt faktus, taču raksts izskatījās gana ticams, turklāt bija papildināts ar lērumu atsauču uz astoņpadsmitā gadsimta baltvācu, krievu, itāļu un latviešu autoriem. Arī tie visi, protams, bija izdomāti. Redakcija to uzzināja dažas minūtes pēc avīzes nonākšanas pie lasītājiem, tāpat kā to, ka muzeja krātuvē nekad nav bijis amata ar nosaukumu “vecākais izpētes speciālists”. Taču bija par vēlu ko mainīt, jo — un šis ir otrkārt — Hohmas domes Preses dienests, reaģējot uz absolūti neprātīgo zvanu, e-pastu un komentāru skaitu, nosūtīja savu jaunāko darbinieci Agnetu Zaļmežu-Grīnvaldi (neviens cits negribēja iet) uz tiešraides programmu “Rīta stundai zelts mutē” vietējā radiostacijā. Klausītāji torīt zvanīja vienā laidā. Daļa no tiem vienkārši gribēja dzirdēt domes komentāru par skandalozo publikāciju. Vēl daļai rūpēja arhitektūras pieminekļa saglabāšana un kopšana. Taču vislielākais zvanītāju īpatsvars svēti ticēja visam avīzē lasītajam un nu jau tiešām vēlējās, lai nešķīstais Kronosa templis nodegtu līdz pamatiem. Tauta bija saniknota un pieprasīja upuri.
 Nabaga Agnetai — izbijušai zīmēšanas skolotājai — nebija ne jausmas, kā lai visus šos cilvēkus savā starpā samierina. Darbinieku apmācības programmā tam nebija gatavojuši. Hohmas Lietišķās mākslas vidusskolā ne tik. Viņa centās gan mazināt spriedzi, gan izvairīties no vadītājas un zvanītāju jautājumiem. Viņai tas diez ko nepadevās, jo gan vadītāja, gan zvanītāji kļuva aizvien uzbrūkošāki. Arī pašvaldību vēlēšanas nebija aiz kalniem — tas, kā parasti, visu vēl vairāk sarežģīja. Tā nu Agneta gluži uz dullo, iedvesmas (jeb varbūt izmisuma) dzīta, paziņoja:
 — Dārgie draugi! Es jums varu pateikt tikai vienu: šis gads ieies vēsturē līdz ar mūsu pilsētu. Šogad esam jums visiem sarūpējuši sen pelnītu pārsteigumu. Ja jūs šobrīd stāvat kājās, tad labāk apsēdieties. Ja sēžat, tad pieturieties pie krēslu paroceņiem.
 — Jūs intriģējat, — teica diktore. — Pastāstiet vairāk! Kāds būs šis pārsteigums?
 To Agneta vēl nebija izdomājusi. Diktores jautājumam sekoja gara pauze, kas tikai vairoja klausītāju spriedzi. Agneta ievilka elpu un izspēra pirmo teikumu, kas tobrīd nāca prātā:
 — Šogad mēs esam nolēmuši pieteikt Hohmu Ginesa rekordam kā vietu, kurā tiks iedegts pasaules lielākais Jāņu ugunskurs.