Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tas aizsākās 2007. gada augustā. Tolaik ar Heroldu no marta līdz oktobrim dzīvojām Taraskonā, brīnišķā Provansas mazpilsētas divstāvu namā ar skatu uz Ronas upi. Ar visu sirdi biju iemīlējusi sulīgi kairo smaržu mistru, ko cilvēkam sarūpējis kāds, kurš ar izšķērdīgu roku bārstījis sēklas pār plašām un paugurainām zemēm, kur plesties lavandām, magonēm un saulespuķēm, ļāvis zaļot ozoliem un lauriem, olīvkokiem, citroniem un ciedriem, vēlot pelēkzaļganajam, sudrabainajam gaisa mirdzumam mainīt ainavu vai ik pēc skropstu kustības. Man sagādāja prieku mazie Provansas ciemati Liberonu abās pusēs, ko savā nodabā apbraukāju ikdienā, mācīdamās dzīvot, dzīvi vērojot, izjūtot, izsmaržojot, ne tai kalpojot. Nedzenoties tai pakaļ, bet nevelkot arī līdzi garā pavadā. Tā bija sanācis. Biju pametusi gan Latviju, gan rakstīšanu jau trīs gadus, taču arvien vēl mācījos būt nošķīrusies no savas pagātnes.
 Tas, ka biju pametusi savu dzimteni un savu būtību, ko toreiz sapratu kā rakstīšanu, — šie divi aspekti nebija savā starpā saistīti, kā tas pirmajā mirklī varētu šķist. Neeksistēja — tāpēc, ka tāpēc. Aizbraucu, jo biju gan iemīlējusies, gan zaudējusi visus savus tiešos tuviniekus. Vienlaikus biju pārtraukusi rakstīt, jo Latvijā jutos kā trimdā. Un trimdā, kā zināms, atmirst dzīvā saikne ar valodu. Manai valodai bija aizbērts avots. Tad kālab patiesi nedoties prom? Trimda Latvijā vai trimda pasaulē — kāda starpība?
 Tajā rītā, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citiem rītiem Provansā (brokastis zem debesīm, pieklusināts Mocarts vai Darlings caur virtuves logu), manās rokās pagadījās Le Monde, kurā bija redzama krāsaina fotogrāfija ar kāda budistu mūka bēru ceremoniju. Tradicionālie safrāndzeltenie tērpi pievērsa uzmanību vispirms, tālab tikai pēc brīža ieraudzīju virsrakstu, ko tolaik vēl nemācēju izlasīt. Taču es pieāķējos lieliski pazīstamam internacionālismam — komunisti. Lūdzu, lai Herolds rakstu iztulko. Viņš sāka sirsnīgi smieties. Komunisti kontrolēs pārdzimšanu! Viņa bezrūpība mani aizkaitināja. Izrāvu kruasānu Heroldam no rokām un pieprasīju mazliet nopietnības.
 Rakstiņā bija teikts, ka, sākot ar 2007. gada 1. septembri, vecākajiem Tibetas budistu mūkiem ir aizliegts pārdzimt bez Ķīnas valdības atļaujas. Jebkurš pašpasludināts pārdzimis dzīvais Buda bez Ķīnas apstiprinājuma tiks noliegts un attiecīgo reinkarnāciju pasludinās par nelikumīgu un spēkā neesošu.
 Kas tevi tā satrauc, Herolds bija neizpratnē. Viņa miers joprojām spēja mani gan satriekt, gan sadusmot. Te viņš sēdēja — mītisks britu un franču asiņu sajaukums, kura raduraksti vienmēr, visos gadsimtos, bijuši, jā, giljotīnām un asiņu baļļām pārlādēti, tā jau tas pie mums, cilvēkiem, pieņemts, taču vienmēr aizmugure, ne ceļš uz soda vietu. Atspiedis garās kājas pret terases žogu, Herolds visaptverošā tīksmē ķellēja iekšā apelsīnu marmelādi, pa brīdim vērtējoši veroties linuzilajās vasaras pilnbrieda debesīs. Uz iedegušā, svaigi skūtā vaiga mirdzēja sulas lāsīte un maizes drupačas. Pašpietiekams, augstdzimis puišelis. Uz īsu mirkli es viņu no sirds ienīdu.
 No tuvīniem namiem un dārziem plūda neskaidras cilvēku čalas, kas — nepārprotami — nevis strīdējās, bet aprunāja ikdienišķus niekus par dienas gaitām un brīvdienu plāniem, rūgteni tvanoja manis stādītā dzelteno un oranžo samteņu mandala, notinkšķēja dakšiņa uz šķīvja, kļavu lapu ēnas virpuļoja uz gaišzaļās puķuvāzes galda vidū, un es sajutu neaizgaiņājamu vajadzību izjaukt visu esošo, kas pletās starp mums ar Heroldu. Man vajadzēja atgriezties Latvijā.
 — Kas noticis?
 — Brauksim uz Latviju. Es gribu mājās. Tev taču ir vienalga, kur gleznot. Tavu kleitu kolekciju es, protams, savākšu.
 Kleitu kolekcija. Tas nozīmēja turpat divsimt visdažādāko laikmetu un stilu tērpus, ko pēc viņa personīgā pasūtījuma gadu gaitā bija darinājušas Herolda vadītā modes nama “Akvitānijas Leonora” šuvējas. Cik man zināms, tas bija normāls (ja par normālu vispār var uzskatīt gadiem ilgu nodarbošanos ar lupatām) modes nams — ar mēnešiem garām darba stundām pie ideju skicēm, pārrunām ar konstruktoriem, ar fitnesa ģenerācijas brīnišķo modeļu dresūru un publiskajām modes skatēm. “Akvitānijas Leonora” lepojās ar teicamu reputāciju šaurās un par snobiskām dēvētās Londonas pretstraumes mākslas aprindās. Ar nama nosaukumu Herolds atdeva godu vienīgajai sievietei pasaulē, kā viņš teica, kura vienlaikus bija spējusi pārvaldīt divas karalistes — Angliju un Franciju. Viņš prata kaisli cildināt zīmīgas un simboliskas būšanas, jo, kā jau teicu, pats bija divu mūžam nesamierināmu nāciju jauktenis. Šis apzīmējums nav sevišķi glaimojošs, vai ne? Ar jaukteni parasti iedomājam ko mazliet nožēlojamāku nekā, piemēram, tīrasiņu ērzeli, sugas rikšotāju vai izcilu ciltsrakstu labradoru. Herolda gadījumā jauktenis ne mazākā mērā nenorāda uz kranci, tas pašapzinīgi raksturo vien zināmu noslēpumainību, aizrautību un piedzīvojumu, kā norisi pavada sakari starp augstdzimušiem grāfiem un pils sārtajām ganītēm. Vai — muižniecēm ar kuplu mantojumu un skarbi bāliem dārzniekiem. Lūk, šī veclaicīgi grēcīgā, bet vienlaikus brīvā pilsoņa atmosfēra apņēma Heroldu kā smalks, zeltains tills, kad ar viņu iepazinos. Kur un kā? Pavisam banāli — 2003. gada martā Tate Modern kafejnīcā, kur dzēru kafiju pēc Evas Heses izstādes un domās pārcilāju viņas agro nāvi trīsdesmit četru gadu vecumā pēc trīskārtējas smadzeņu audzēja operācijas. Starp citu, jau tolaik Herolds vairs nenodarbojās ar modi, bet vienīgi gleznoja.
 Vēsturisko tērpu kolekcija viņam kalpoja kā uzstādījums. Kamēr nebiju uzradusies es, Herolds esot ģērbis manekenu — visvienalga, benzīnkrāsas varavīkšņainajā zīdā, Brabantes mežģīnēs vai Čārlza Frederika Vorta krinolīnos. Līdz šim brīdim nesaprotu, kālab Herolds nevarēja atļauties (un atļauties šis savu senču luteklis varēja gan!) dzīvu modeli, jo manekenu, kā smejies, neizkomandēsi, pozas viņš tev neieņems un sejas izteiksmi nemainīs. Patiesībsakot, joprojām nevaru izskaidrot, kālab man šis gods ticis, jo nedomājiet, ka viņš glezno tērpu lieliskumu, ķermeņa un kroku plūsmojumu vai kaut kādu tur vēsturi. Nē! Viņš glezno gandrīz monohromus audeklus, vismaz divi reiz trīs metri, klāj un tupina, žāvē un smidzina, berž ar smilšpapīru un transcendē, bet es viņam esmu vajadzīga tik, lai faktūras garozā piepeši uzlauztu kādu teritoriju, ne lielāku par 30—40 centimetriem, un tad kādā nostūrī... iznirtu... Nu, nesapriecājieties un neceriet, ka tieši es, drīzāk tā samta, batista vai brokāta stērbele, kas man konkrētajā seansā apvilkta. No manis kā personas (nemaz nerunāsim par personību!) tur nav ne smakas, viņš patiešām būtu varējis apģērbt kaut stāvlampu, bet Herolds galu galā ir īpašs cilvēks un tieši tāpēc mans vīrs, brālīt tīrumā!
 Sākumā es, protams, biju mazliet vīlusies, jo ikviens, ko uzaicina pozēt, pirmajā mirklī jūtas, būsim godīgi, vismaz liegi glaimots. Ka viņš, tikai viņš, civilizācijas izņēmums, viens no triljona!!! Bet — tebe nu bi — izņēmums! Vienbrīd man ienāca prātā, ka Herolds ir tik izlepis, tik izsmalcināts dzīves baudās, ka viņam vajag to kankara malu... siltu! Ka viņš mēģina ielaist manas miesas siltumu sevis radītās pasaules garozā, ko nekas cits nespēj caursist. Bet viņš negribēja par to visu runāt. Un ne tāpēc, ka viņš mani turētu par muļķi, nē, muļķes viņam uzdzina neciešamu muguras niezi, bet par pašām svarīgākajām lietām viņš vienkārši nemēdza pļāpāt. Šai aspektā mans Čailds Herolds ne ar ko neatšķīrās no lielā vairuma latviešu vīriešu. Pie reizes piezīmēsim, ka viņa latviešu valoda ir laba, nesalīdzināma, ne par varas makti nesalīdzināma ar to komunistu un viņu pēcteču valodu Latvijā, kur tie piecdesmit gadu nevarēja iemācīties... jā, sasodīts! Viņi neļaušot tibetiešiem inkarnēties! Vai to viens cilvēks maz var aptvert!