RADOŠS DARBS AR TRAKAJIEM
HUMORA ŽURNĀLĀ “DADZIS” katrs līdzstrādnieks bija atbildīgs par kādu nozari — rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību un tā tālāk. Dzejnieks Harijs Heislers vadīja vēstuļu daļu un piedevām atbildēja par dzeju, sūdzībām un darbu ar trakajiem. Par pēdējiem diezgan pamatoti uzskatīja arī sūdzībkaļus. Pārāk daudz viņu nebija, tomēr katru nedēļu pa kādam uzradās. “Tagad es gribu viņu izķēzīt pa avīzēm!” par savu pušelnieku teica čigāns, piecirzdams kāju. Kāda ukrainiete, kas latviski neprata ne vārda un tāpēc “Dadzi” nevarēja būt lasījusi, apsēdās krēslā un pieteica bada streiku, bet parasti mūs tikai vajāja ar agresīvu vervelēšanu un draudiem sūdzēties līdz Maskavai. Laikrakstu un žurnālu redakcijas vienmēr ir apsēduši trakie un laikam tā būs arī turpmāk, taču man šķiet, ka “Dadzis” bija apsēsts visvairāk. Tāpēc, ka ērti sasniedzams. Mūsu redakcija atradās pa diagonāli pretī Pulvertornim, tagadējās Izglītības ministrijas nama otrajā stāvā.
Dzejnieks Heislers darbu ar trakajiem bija nostādījis augstā līmenī — lielākoties mēs viņus neredzējām vai arī redzējām uz pavisam īsu mirkli. “Kas tas bija par veci ar patafonu un platēm padusē?” Uz kolēģu jautājumu Harijs atjautāja, “Viņš ir pārliecināts, ka dzied tikpat labi kā Šaļapins.”
Vecis pie Heislera ieradās regulāri. Vispirms viņš ar niķelētu kurbulīti uzgrieza līdzatnestā patafona strinkšķošo atsperi un nospēlēja Šaļapina plati, pēc tam Šaļapina āriju rāva vaļā pats. Ar īstena darba cilvēka dedzīgumu, kas atrodas naidīgo inteliģentu ielenkumā, vīrs pieprasīja organizēt operā viņa solokoncertu.
— Es viņu aizsūtīju uz Kultūras pārvaldi pie Bastina,— Heislers lielīgi sarāva uz augšu bikses un apsēdās spēlēt šahu.
Taču vecis ar skaņuplatēm izrādījās ciets rieksts. Pēc dažām dienām viņš pie Harija atgriezās ar sūdzību par Kultūras pārvaldi — tur sēžot cietpauri un idioti. Viņam, solistam, ieteikuši dziedāt pensionāru korī! Kur tas dzirdēts, kur tas redzēts? Vīrs ar savu uzstājību gan esot piespiedis izveidot komisiju, un tā viņa dziedāšanu noklausījusies, taču nav bijusi pietiekami kompetenta, jo rakstisku slēdzienu vairoties dot. Nu gan vecis Heislera kabinetā, plates griezdams un bļaustīdamies, nosēdēs stundām, mēs domājām, taču maldījāmies. Viņš veikli tinās projām jau pēc pāris minūtēm.
— Tāpēc, ka man ir izstrādāta sistēma. — Harijs paskaidroja. — Es viņam piekritu, ka tā ir vēl nepiedzīvota nelikumība. Dodieties uz Rīgas pilsētas prokuratūru, es viņam sacīju, un prasiet pēc prokurora palīga, pirmās klases jurista Iļjas Frīdmaņa. Viņš tieši šādas lietas meklē! Ejiet tūlīt, viņiem prokuratūrā drīz sāksies pusdienlaiks.
Prokurors Iļja Frīdmanis bija “Dadža” ārštata autors, kas feļetonus parakstīja kā Miermīlis Steiga un vēlāk tā parakstīja arī savus kriminālromānus. Viņš uz Hariju neļaunojās, jo viņam arī bija izstrādāta sistēma. Viņš sūtīja tālāk uz Milicijas pārvaldi vai lika noskraidīties pa dažādām iestādēm, gādājot izziņas un slēdzienus.
Es melotu, ja apgalvotu, ka trakie mums traucēja strādāt. Viņi mums traucēja atpūsties. Jo, izņemot māksliniekus Rusmani un Mežavilku, redakcijā neviens nekad nav strādājis. Ja nu mazliet pašā pēdējā brīdī pirms materiālu nešanas uz tipogrāfiju.
“Dadzī” nemaz nevarēja strādāt. Tur varēja tikai spēlēt šahu, ko katru mīļu brīdi arī darīja. Pārsvarā rīkoja ātrspēles turnīrus. Ar zaudētāja izkrišanu. Šaham upurēja četras no piecām redakcijas istabām. Mākslinieki savā ieslēdzās, jo paši šahu spēlēt nemācēja, bet citus spēlētājus atsacījās iekšā laist.
Līmenis bija augsts, ar pirmo sporta klasi tur bāzties nebija prātīgi, jo pats Heislers un Zigis Trenko bija meistarkandidāti, bet uzspēlēt nāca arī meistars Klovāns kopā ar citiem meistariem un lielmeistaru Ģipsli — “Šaha” žurnāla redakcija atradās turpat ap stūri.
Kur tāda ranga veči liekas ar pierēm kopā, tur nav pieļaujama nekāda pļurkstēšana, tur diena jānostāv skatoties ar vaļēju muti un plati ieplestām acīm.
Tā nu reiz jaukā pavasara dienā, aizmirsuši par to, ka Harijs paņēmis atvaļinājumu un aizbraucis uz Salacu makšķerēt, mēs stāvējām mūsu istabā ap finālistu galdu un klusībā katrs pie sevis lēsām, kādi būs meistaru trīs nākošie gājieni. Pēc tiem tad varētu spriest, kā spēle ievirzīsies tālāk.
Pēkšņi pie durvīm uzstājīgi pieklauvēja. Mūsu gudrās domas pajuka kā spalvas pa gaisu, bet sirdīs sakāpa nīgrums — atradis ar’ īsto laiku, kad vazāties apkārt!
Ienāca liela auguma, dūšīgs laucinieks.
Vīrs kā bullis, bet uz darbu neiet! Kas tad strādās un cels sociālismu, ja šitādi spēka mitriķi dauzās apkārt?
— Man ir sūdzība, — laucinieks bikli teica.
Es stāvēju vistuvāk durvīm, tāpēc lūdzu ienācēju apsēsties pie mana rakstāmgalda. Pārējie, protams, izlikās viņu neredzam un nepakustējās ne par collu.
— Par ko jūs sūdzaties?
— Par kaimiņu...
— Lūdzu, stāstiet.
— Faktiski man jāsūdzas par kaimiņa cūku, bet viņš pats arī nav bez vainas... Tā kaimiņa rūnītais vepris mani cauri sienai hipnotizē!
Man ar rāvienu bija mute ciet, dūšīgā laucinieka uzskatāmais būdas lielums man laupīja vēlēšanos viņa sacīto apšaubīt. Es atcerējos sambo čempiņu no tramvaju depo, kurš kādam savam kolēģim bija iebliezis ar dzelzsgabalu pa muguru, bet uzskatīja, ka tiek nepamatoti apvainots. Viņš ieradās redakcijā prasīt feļetona atsaukumu. Nevienam ar dzelzs gabalu viņš neesot sitis. Viņam dzelžus nevajagot, viņš bez dzelžiem kuram katram varot ielauzt ribas, izmežģīt plecā roku vai apgriezt galvu otrādi. “Specsambo paņēmieni! Es dienēju desantniekos. Tas ir vienkārši, nostājieties ar seju pret mani, es jums nodemonstrēšu!”
Lai savas aizdomas pamatotu, turpmāko ceturtdaļstundu laucinieks runāja viens pats. Es uzzināju lielas lietas. Es uzzināju, kur sūdzētājs dzīvo, kad dzimis, kā vārdā nosaukts kolhozs, kurā kaimiņš strādā par šoferi, uzzināju, ka lielā kūts ar dēļu sienu tika pārdalīta uz pusēm un kāpēc ļaunajam veprim ierādīta tieši tā kūts daļa. Es uzzināju, ka kaimiņš patiesībā ir lāga cilvēks, vienīgi viņa lādzīgumam traucē ērtā iespēja pārvadājot zagt kolhozam piederošo leišu kombikormu, atvainojiet, leišu kombinēto lopbarību. Tāpēc jau viņš var atļauties to grūst ruksim iekšā pa abiem galiem. Vepris kājās nemaz vairs neceļas, guļ sūdos uz sāniem diena vai nakts. Ja tā cauru dienu tikai jāēd un jāēd, vai lopiņam nav trakam jāpaliek? No turienes jau tā manis hipnotizēšana sākās, es kaimiņam pasaku,bet viņš naidīgs pretī: ne vepris, bet tu pats esi dulls, ej pie ārsta! Un te jums, biedri žurnālisti, rezultāts — es pa naktīm slikti guļu, man bieži jāmostas, no rītiem sāp galva, man radusies nepārvarama tieksme ceļot... Es jau biju Gulbenē, Balvos un Stāmerienē. Starp citu, ja man gadās nakšņot ārpus mājas, prom no tā kaimiņa vepra, miega traucējumu nav un galva arī nesāp!
Dūšīgajam lauciniekam bija vēl kāda īpašība, kas runājamo stiepa garumā. Brīžiem viņš zaudēja domas pavedienu un pēc tam nespēja stāstu no pārtrauktās vietas turpināt, bija spiests visu garo penteri sākt no gala. Laikam tieši tas tik negatīvi iedarbojās uz maniem kolēģiem, kas pulcējās ap šaha galdiņu. Lai gan līdz šim brīdim nav noskaidrots, kas teica liktenīgos vārdus, bet es vienalga palieku pie savām domām, — tas bija Juzefs:
— Par šīm lietām ļoti interesējas biedrs Rusmanis. Jums vajadzētu parunāt ar viņu...Viņš priecātos... Kad jūs iziesiet gaitenī, tas būs tūlīt pa kreisi...
“Dadža” galvenais mākslinieks Eduards Rusmanis toreiz bija pašos spēka gados un vismaz tikpat liela autoritāte kā žurnāla galvenais redaktors. Viņš bija drukns, ar gludi skūtu galvu, nesmēķētājs un nedzērājs, bet vienalga talantīgs un strādīgs. Tik pozitīvs, ka galvenais redaktors viņu sūtīja mums līdzi, kad devāmies uz kādu lauku ciemu vai pilsētu tikties ar lasītājiem. Izvadīšana notika, mūs iestumjot noīrētā autobusā. Galvenais redaktors atvadoties sacīja: “Edžu, ja tu brauc līdzi, tad man sirds ir mierīga, tad es esmu drošs!”
Tā nekad nebija, ka nekas neatgadījās, tā nemaz nevarēja būt, taču nekad neatgadījās tik daudz, lai galvenajam redaktoram Igoram Palkovam nāktos skriet uz Preses komiteju vai partijas ceku mūsu dēļ taisnoties un kaisīt sev pelnus uz galvas.
Plecīgais lauķis piecēlās un aizgāja, mēs sazīmējām jaunu turnīra tabulu un bijām vismaz stundu noblicējuši, kad bez klauvēšanas tika vaļā atrautas durvis un istabā ieskrēja galvenais mākslinieks Rusmanis. Sarkana viņam bija ne tikai seja, kakls un ausis, bet arī viss plikais pakausis. Šķita, ka viņš no dusmām tūlīt pārsprāgs:
— Kurš tas bija? Kurš viņu sūtīja pie manis?
Tādā atmosfērā vainīgā atzīšanās nebija iespējama, jo Rusmaņa tālāko rīcību neviens nespēja prognozēt. Tobrīd viņš šķita gatavs uz visu — nokaut un sacirst gabalos, saplacināt un izsmērēt gar sienām, vismaz izlidināt cauri logu stikliem visus mūsu šaha galdiņus. Neskatoties uz to, ka arī galvenais redaktors bija kaislīgs šahists, cēlajai spēlei tika veltīti tik smagi un briesmīgi vārdi, ka jābrīnās, kā nams zem to svara nesagruva — Izglītības ministrijai savu telpu šodien nebūtu, tā nīktu teltīs Bābelītes ezera krastā. Šahs tika vainots visās žurnāla likstās un kaitēs — rakstītāju un korektora paviršībā, nosebotā materiālu iesniegšanā un tipogrāfijai nomaksātajās soda naudās par grafika neievērošanu. Daudz netrūka, lai tiktu pieprasīts pilnīgs šaha aizliegums ne tikai redakcijā, bet arī tuvākajā apkārtnē. Kā dullais lauku vecis vienmēr līdzsvaroto Edžu tik dikti bija nokaitinājis, mēs neuzzinājām, lai gan mākslinieku istabā kopā pavadītajā stundā viņi, droši vien, pārsprieda daudzus interesantus jautājumus.
Laiks dziedē pat visdziļākās brūces. Pagāja pavasaris un vasara, pienāca zelta rudens. Manā dežūras dienā atvērās durvis, ienāca trakais vecis un bikli vaicāja:
— Vai biedrs Rusmanis šodien būs? Cikos, lūdzu, būs biedrs Rusmanis? Ziniet, viss noskaidrojies! Man ir bijusi pilnīga taisnība! Kad to cūku nokāva un pārgrieza pūsli, iekšā bija galīgi zaļš urīns!
Viņš triumfēja. Man bija vēlēšanās pateikt, ka biedrs Rusmanis ir miris, bet es baidījos iekulties vēl lielākās nepatikšanās.
2004
